Sākumlapa > Tēmas > Personas
Elvīra Iļahina

Elvīra Iļahina

Elvīra Iļahina (dz. Stambrovska; 1932. g. 28. decembrrī Baltkrievijas PSR Vitebskas apgabalā, Baltkrievijas PSR – 2008. g. 10. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – bijusī Salaspils koncentrācijas nometnes gūstekne, vēlāk r/a «Rīgas manufaktūra» ģenerāldirektora vietniece,  pēdējos gados vadīja Latvijas Nacistisko koncentrācijas nometņu mazgadīgo gūstekņu biedrību.

Elvīra dzimusi Baltkrievijas PSR  Drisu rajona Kartenevo sādžā / patlaban Baltkrievijas republikas Vitebskas apgabala Vjerhņadzvinskas rajons.

1943. gada februārī nacistu pabalstītāji sadedzināja viņas sādžu, bet ģimeni (vecomāti, māti, māsu un pašu Elvīru) aizdzina uz Salaspils koncentrācijas nometni.

Savās atmiņās par atrašanos Salaspils koncentrācijas nometnē Elvīra Iļahina rakstīja: «Pēc dažām dienām māti aizveda uz tā saucamo nometnes hospitāli, kur viņa tika pakļauta medicīniskajiem eksperimentiem. Visus pusmūža cilvēkus izdzina no barakas un uzraugi uzdeva viņiem jautājumu: «Ko tu proti darīt?». Daudzi atbildēja, ka ir novārguši, tādēļ vairs neko nespēj darīt. Visus viņus tūlīt pat nosūtīja iznīcināšanai. Mūsu vecāmāte teica, ka prot darīt visu : audzināt bērnus un vadīt mājsaimniecību, apkopt mājlopus, bet ja vajag, arī galdu uzklāt «augstiem ciemiņiem». Tolaik vecaimātei jau apritēja 70 gadi. Tomēr viņa «atbildēja pareizi».»

1943. gada vasarā bērnus – nometnes gūstekņus pakāpeniski sāka atdot vietējiem zemniekiem. Tā 11 gadus vecā Elvīra Iļjahina nokļuva Ikšķiles pagastā, kur strādāja par kalponi laukstrādnieci. 1943. gada augustā Elvīras māti nosūtīja strādāt uz Rīgas fabriku. Māte neaizmirsa par savu meitu un viņai izdevās Elvīru atrast. 1944. gada 13. oktobrī Elvīra Iļahina kļuva aculieciniece tam, kā Rīgā ienāca padomju armijas zaldāti : «Bija saulains, silts rudens rīts. Es stāvēji pretī fabrikas «Rīgas manufaktūra» korpusam. Ielās bija daudz priecīgu seju. Jaunas sievietes skrēja pie pontonu pārceltuves, pa kuru pilsētā ienāca Sarkanā armija. Stūra klubā spēlēja vietējais pūšamo instrumentu orķestris. Zaldāti un virsnieki pa ceļam paspēja ieskriet tur, padejot valsi ar vietējām dāmām un atgriezties atpakaļ ierindā.  

Māte pēc medicīniskajiem eksperimentiem, kuriem viņa tika pakļauta nometnē, pēc kara nodzīvoja tikai 12 gadus. Vecaimātei jau bija krietni pāri 70. Mums kopā ar māsu, kas bija atgriezusies no Vācijas, nācās uzņemties visas galvenās rūpes uz sevīm. Mēs devāmies strādāt un mācīties. Savas brīvās, bet nevis spaidu, darba gaitas es uzsāku tanī pat fabrikā «Rīgas manufaktūra»... Es absolvēju skolu, iestājos studijās Maskavā, Ķīmijas fakultātes neklātienes nodaļā. Man nācās daudz, atbildīgi strādāt. Vienlaicīgi es audzināju bērnus, bet pēc tam arī mazbērnu. Tomēr tas viss nesa man milzīgu prieku».

Pēc Otrā Pasaules kara beigām Elvīra Iļahina ilgus gadus strādāja Latvijas tekstīlrūpniecības nozarē, kļuva par ražošanas apvienības «Rīgas manufaktūra» ģenerāldirektora vietnieci, darbu ražošanas sfērā viņa apvienoja ar pasniedzējas darbību Rīgas Politehniskajā institūtā.  

Neatkarīgajā Latvijas Republikā Elvīra Iļahina kopā ar citiem sabiedriskajiem darboņiem dibināja Latvijas Nacistisko koncentrācijas nometņu mazgadīgo gūstekņu biedrību; viņa arī kļuva par šīs biedrības ilggadīgo vadītāju. Būdama Latvijas Cilvēktiesību komitejas (F.I.D.H.) locekle, Elvīra Iļahina daudzus gadus bez maksas pieņēma bijušos koncentrācijas nometņu gūstekņus, palīdzēja ļoti lielam cilvēku skaitam noformēt dokumentus, lai varētu saņemt kaut vai nelielu kompensāciju no Vācijas; piedalījās piemiņas pasākumu organizēšanā Salaspils memoriālā, kas 1967. gadā tika uzcelts bijušās koncentrācijas nometnes atrašanās vietā.

Dažus gadus Elvīra Iļahina strādāja par LR Saeimas deputāta palīdzi. 2007. gadā Rīgas Dome par labiem darbiem piešķīra Elvīrai Iļjahinai apbalvojumu «Labā zvaigzne».

Elvīra Iļahina mirusi 2008. gada 10. maijā Rīgā. Apbedīta Juglas kapos.

Aleksandrs Gurins

Ilustrācijas tēmai