Nikolajs Loskis

Nikolajs Loskis (1870. g. 24. novembrī/ 6. decembrī Krāslavā, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1965. g. 24. janvārī Parīzē, Francijā) – krievu reliģiskais filozofs, viens no intuitīvisma gnozeoloģijā un personālisma pamatlicējiem, reinkarnācijas idejas piekritējs, vācu filozofa Imanuela Kanta darba “Tīrā prāta kritika” tulkotājs.

Topošā filozofa tēvs – Onufrijs Loskis (1825-1881) – pēc etniskās izcelsmes bija no pārkrievotajiem pareizticīgajiem poļiem; māte – Adelaida (dzim. Pržilenska; 1838–?) bija poliete, katoliete. Onufrija un Adelaidas Losku ģimenē piedzimuši 15 bērni.

Nikolajs Loskis ir dzimis Krāslavā, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas Vitebskas guberņā. Bērnības gadus viņš pavadījis Dagdā, kuras apkārtnē ir ne mazums ezeru un upju. Par savu bērnību N. Loskis rakstījis savas grāmatas “Atmiņas. Dzīve un filozofiskais ceļš” nodaļā “Agrā bērnība Dagdas miestā”. Šo vietu īpatnība ir etniskā un reliģiskā daudzveidība, šeit izsenis daudzu gadsimtu laikā dzīvojuši līdzās ebreji, baltkrievi, poļi un krievi, šeit sadzīvoja pareizticība ar katoļticību un jūdaismu. Losku ģimene pārcēlusies dzīvot uz šejieni tēva dienesta dēļ, jo viņš kalpojis par mežzini.

Ģimenē nopietni izturējušies pret bērnu izglītošanu: vecākie dēli Vitolds un Onufrijs mācījušies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. Arī Nikolajs gatavojās braukt uz Rīgu, taču brāļa Vitolda traģiskā bojāeja 1879. gada martā izmainīja Nikolaja plānus. 1879. gada vasarā Nikolajs Loskis pēdējo reizi devies uz Rīgu, lai apmeklētu brāļa kapu. Nikolaja brālis Onufrijs nekavējoties iestājies Polockas kadetu korpusā, bet Nikolajs ieguvis izglītību Vitebskas klasiskajā ģimnāzijā.

Ateisma un sociālisma ideju propagandas dēļ Nikolaju Loski izslēdza no Vitebskas klasiskās ģimnāzijas. Vēlāk N. Loskis studējis Šveicē – Bernes Universitātes Filozofijas fakultātē. Pēc dažiem gadiem viņš atgriezās Krievijā un ieguva izglītību uzreiz divās Pēterburgas Universitātes fakultātēs – Fizikas un matemātikas (Dabaszinātņu nodaļa) un Vēstures un filoloģijas fakultātē.

Pēc studiju beigšanas N. Loskis tika pieņemts darbā Pēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur viņš 16 gadu laikā bija privātdocents. 1916. gadā viņš kļuva par Pēterburgas Universitātes profesoru, viņš lasījis lekcijas arī Bestuževa Augstākajos sieviešu kursos, Sieviešu Pedagoģijas institūtā un vēl citās mācību iestādēs Sanktpēterburgā.

Nikolaja Loska filozofiskie un reliģiskie meklējumi pakāpeniski noveduši viņu pie garīgā apvērsuma pasaules uzskatā – Loskis kļuva par vienu no ievērojamākajiem Krievijas reliģiskajiem domātājiem. Taču 1921. gadā, baisajos lielinieku varas laikos, tas bija iemesls viņa atstādināšanai no pasniegšanas universitātē. 1922. gada rudenī filozofs Loskis kopā ar ģimeni tika izsūtīts no Krievijas.

1922. gada decembra vidū Nikolajam Loskim sākās jauns radoša zinātniskā darba laikposms – 20. gadsimta 20. gadi viņa dzīvē bija saistīti ar Čehoslovākiju. Un Čehoslovākijas valdības “Krievu akcijas” ietvaros viņš kļuva par Krievu Juridiskās fakultātes un citu Prāgas, Brno mācību iestāžu profesoru. 20. gadsimta 20. gadu beigās, beidzoties palīdzības akcijai krievu emigrantiem, N. Loskis nepameta Čehoslovākiju, bet turpināja lasīt lekcijas daudzās Eiropas, Amerikas Savienoto Valstu pilsētās un rakstīt filozofiskus darbus.

1927. gadā klajā nāca Nikolaja Loska grāmata “Gribas brīvība”/“Свобода воли”, kuru viņš veltījis “Čehoslovākijas tautai, kas deva man iespēju turpināt nodarboties ar filozofiju trimdas gados.”

Šīs grāmatas 6. nodaļas 7. paragrāfā “Cilvēka brīvība no Dieva”/“Свобода человека от Бога” ir šādi zīmīgi vārdi: “Taču jāatceras, ka brīvība patiešām ir brīvība – atvērts ceļš augšup vai lejup, kas tiek dots patstāvīgām Dieva radībām, kuras pašas, neviena nepiespiestas, var pieņemt lēmumu. Brīvībā slēpjas gan visaugstākā labuma, gan viszemiskākā ļaunuma iespēja. Kopā ar brīvību Dievs ir piešķīris savām radībām visus līdzekļus labā īstenošanai; ja, neskatoties uz to, kāda būtne arī nostājas uz ļaunuma ceļa, tad šī ļaunuma pirmsākums slēpjas tikai pašā šajā būtnē un atbildība par ļaunumu pilnībā gulstas uz šo būtni.”

Čehijā līdz pat šai dienai godina krievu filozofa Nikolaja Loska vārdu – 2012. gadā tika izdota Karela Sladeka monogrāfija “Nikolajs Loskis: mistiskās intuīcijas aizstāvis”/ “Николай Лосский: защитник мистической интуиции”.

1942.–1945. gadā Nikolajs Loskis bija filozofijas profesors Bratislavā. Kad Bratislavā ienākušas Sarkanās armijas daļas, viņš devies uz Franciju - pie dēliem. Taču liktenis bija lēmis viņam mainīt savu nodomu, un 1946. gadā viņš aizceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm - pie dēla Andreja. ASV viņš strādājis Jēlas Universitātē un Svētā Vladimira Garīgajā Akadēmijā Ņujorkā.

Nikolajs Loskis ir miris 1965. gada 24. janvārī Parīzē un apbedīts Senženevjēvas de Buā kapsētā.

Filozofa Nikolaja Loska ģimene:

Nikolaja Loska dzīvesbiedre bija Ludmila Stojuņina - divu pazīstamu krievu pedagogu – Vladimira Stojuņina (1826–1888) un Marijas Stojuņinas – meita. Prestižā M. Stojuņinas privātā sieviešu ģimnāzija darbojusies Sanktpēterburgā (Kabinetu ielā Nr. 20) no 1881. līdz 1918. gadam. Šajā mācību iestādē N. Loskis pasniedzis filozofiju.

Dēli:

Boriss Loskis – kultūras vēsturnieks (1905–2001);

Andrejs Loskis (1917–1997) – speciālists Ziemeļeiropas vēsturē;

Vladimirs Loskis (1903–1958) – absolvējis Sorbonnas Universitāti Parīzē – speciālists filozofijā un Francijas viduslaiku vēsturē.

Visi trīs N. Loska dēli ir atstājuši neizdzēšamas pēdas to valstu kultūrā un zinātnē, kur viņi dzīvojuši. Īpaši gribētos izcelt Vladimira Loska vārdu – viņš ir iegājis 20. gadsimta pareizticīgo teoloģijā kā izcils domātājs.

Nikolaja Loska galvenie filozofiskie darbi:

“Intuitīvisma pamatojums”/ «Обоснование интуитивизма» (1906. g.);

“Pasaule kā organisks veselums”/ «Мир как органическое целое» (1917. g.);

“Gnozeoloģijas galvenie jautājumi”/ «Основные вопросы гносеологии» (1919. g.);

“Gribas brīvība”/ «Свобода воли» (1927. g.);

“Vērtība un eksistence”/ «Ценность и существование» (1931. g.);

“Dievs un Dieva valstība kā vērtību pamats”/ «Бог и царствие Божие как основа ценностей» (1931. g.);

“Dialektiskais materiālisms PSRS”/ «Диалектический материализм в СССР» (1934. g.);

“Jutekliskā, intelektuālā un mistiskā intuīcija”/ «Чувственная, интеллектуальная и мистическая интуиция» (1938. g.);

“Mistiskā intuīcija”/ «Мистическая интуиция» (1941. g.);

“Dievs un vispasaules ļaunums”/ «Бог и всемирное зло» (1941. g.);

“Absolūtās labestības nosacījumi”/ «Условия абсолютного добра» (1944. g.);