Nikolajs Kamarins

Nikolajs Kamarins (1856. g. 5. novembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1931. g. 17. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – pirmās ģildes tirgotājs, sabiedriskais darbinieks. Kamarinu ģimenes uzņēmējdarbības turpinātājs.

Nikolajs Kamarins ir dzimis 1856. gada 5. novembrī Rīgā, firmas “Brāļi Kamarini” līdzīpašnieka – Pāvela Kamarina un viņa dzīvesbiedres Aleksandras Kamarinas (dzim. Osipova) ģimenē. Iegūdams labu izglītību, Nikolajs Kamarins cienīgi turpinājis ģimenes biznesu un, pateicoties savai uzņēmībai, to veiksmīgi attīstīja un stiprināja. Viņa vadībā firma “Brāļi Kamarini” kļuva par lielāko sadzīves ķīmijas un aptieku preču uzņēmumu Baltijas novadā 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā. Pirms Pirmā pasaules kara viņš bija arī cementa, kokzāģēšanas un krāsošanas rūpnīcu īpašnieks.

Sākotnēji N. Kamarina darbība bija saistīta ar finansēm un labdarību.  Viņš kalpoja par īpašo uzdevumu ierēdni pie Imperatora Cilvēkmīlestības sabiedrības galvenā aizgādņa, pēc tam pildīja Vidzemes guberņas sekretāra pienākumus un līdztekus tam bija arī Vidzemes guberņas Aizgādņu biedrības cietumu lietās komitejas direktors. Viņš ir nodibinājis bibliotēku Rīgas izmeklēšanas cietumā.

Pēc tēvoča Andreja Kamarina nāves 1883. gadā bija ievērojami palielinājusies Nikolaja Kamarina loma ģimenes uzņēmuma darbībā. Turpmāk N. Kamarins kopā ar Kārli Albrehtu pildījis firmas pārstāvju pienākumus.

1884. gadā Nikolajs Kamarins tika apstiprināts par Itālijas goda vicekonsulu Rīgā, bet 1889. gadā, pēc tēva nāves, kurš bija Itālijas goda konsuls, ieņēmis viņa vietu. N. Kamarins, tāpat kā viņa tēvs – Pāvels Kamarins, palika šajā statusā līdz pat sava mūža beigām.

Sākot no 1890. gada, Nikolajs Kamarins vairākas reizes tika ievēlēts par Rīgas pilsētas domes deputātu. Būdams domes deputāts, viņš vairākkārt izteicis dažādus priekšlikumus par pilsētas attīstību, uzņēmējdarbības veicināšanu, kā arī par palīdzības sniegšanu mazturīgajiem. Vienlaikus viņš bija goda miertiesnesis.

1893. gadā Vidzemes gubernators atļāvis uzstādīt divus jaunus tvaika katlus N. Kamarinam piederošajā svina baltā un svina mīnija fabrikā Rīgā. 1895. gada maijā N. Kamarinam tika atļauts aprīkot sāls malšanas uzņēmumu, uzstādot tvaika katlu rūpnīcā, kas atradusies Mīlgrāvī – vienā no Rīgas rajoniem. Rūpnīca bija Kamarina valdījumā līdz 1924. gadam.

Nikolajs Kamarins nomainīja tēvu, kļūstot par Rīgas Krievu Labdarības biedrības komitejas locekli un uzņemoties uz sevis šīs biedrības mantziņa pienākumus. Kopš 1888. gada N. Kamarins bija Rīgas Nikolaja Krievu tirgotāju palīgsabiedrības biedrs.

1876. gadā Nikolajs Kamarins kļuva par Rīgas pirmās krievu studentu korporācijas “Borystenia” dibinātāju. Vēlāk N. Kamarins bija studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” goda filistrs, no kuras sastāva 1929. gadā viņš tomēr izgājis, kļūstot par jaunas krievu studentu korporācijas “Ruthenia” filistru-dibinātāju.

Tirgotāja N. Kamarina interešu loks bija ļoti plašs, piemēram, viņš turējis zirgus skriešanās sacīkstēm, kā arī nodarbojies ar sačīkšu zirgu pārdošanu. Viņš piedalījies arī lauksaimniecības izstādēs. Tostarp, Otrajā lauksaimniecības izstādē Tukumā Nikolajam Kamarinam tika piešķirts apbalvojums medību nodaļā – Tukuma Lauksaimniecības biedrības sudraba medaļa par diviem franču pointeriem (medību suņu šķirne).

Nikolaja Kamarina vārds sastopams arī mākslas priekšmetu cienītāju un pircēju vidū. Tā, 1891. gadā viņš bija iegādājies divus pasaulslavenā armēņu izcelsmes Krievijas gleznotāja Ivana (Ovanesa) Aivazovska (1817-1900) mākslas darbus: „Mēness nakts Ukrainā” (kriev.: “Лунная ночь в Малороссии”) un „Rudzu lauks” (kriev.: „Ржаное поле”).

Uzņēmējs N. Kamarins pastāvīgi ziedojis naudu tiem vai citiem pasākumiem. Piemēram, laikrakstos ir saglabājusies piezīme par to, ka 1898. gadā, dzīvojot Francijas dienvidos, Kamarins uzzinājis, cik bēdīgs ir to krievu zemnieku stāvoklis, kuri ierodas Rīgā, kuģojot ar plostiem pa Daugavu, un nosūtījis 1000 rubļu pilsētas valdes fondā – baraku celšanai plostniekiem.

1900. gadā “Brāļu Kamarinu” tirdzniecības nams tika pārveidots par akciju sabiedrību ar nosaukumu “Rīgas Drogistu biedrība, bijušie Brāļi Kamarini”. (“Drogists” tulkojumā no franču valodas nozīmē “ķīmisko vielu – krāsu, līmes, eļļas utt., kā arī aptiekas preču – tirgotājs”.) No statūtu projekta izrietēja, ka sabiedrība tiek dibināta ar 300 000 rubļu kapitālu (1 200 akcijas pa 250 rubļiem katra).

Pirmā pasaules kara apstākļos akciju sabiedrība “Rīgas Drogistu biedrība, bij. Brāļi Kamarini” turpināja nodarboties ar labdarību. Piemēram, aplūkojot tā laika preses izdevuma “Rīgas Vēstnesis” (kriev.: «Рижский вестник») ziņojumus, var uzzināt, ka 1914. gada augustā Rīgas Slāvu komitejā tika saņemts pirmais ziedojums 1000 rubļu apmērā no N. Kamarina. Zināms arī, ka viņš ziedojis līdzekļus Sarkanā Krusta biedrības Rīgas Žēlsirdības māsu kopienas labā un citiem labdarības pasākumiem.

“Brāļu Kamarinu” uzņēmums bija pārdzīvojis Pirmā pasaules kara nedienas, tomēr uzņēmuma “zelta laikmets” izrādījās aiz muguras.

1924. gadā, saskaņā ar Latvijas Republikas jauno likumdošanu, tika nodibināta Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība “Brāļi Kamarini”. Lai gan Nikolajs Kamarins bija šīs akciju sabiedrības dibinātāju skaitā, tomēr vecuma dēļ viņš bija atstājis aktīvo uzņēmējdarbību.

Nikolajs Kamarins ir miris 1931. gada 17. septembrī Rīgā. Apbedīts Rīgas Visu Svēto kapsētā, kura nav saglabājusies līdz mūsdienām.

Ģimene:

Nikolajs Kamarins bija precējies ar Natāliju Kamarinu (dzim. Zinovjeva) – Vidzemes gubernatora Mihaila Zinovjeva (1838-1895) meitu. Kopā ar savu māti A. Zinovjevu Natālija Kamarina bija Sarkanā Krusta biedrības Dāmu komitejas sastāvā. 1890. gadā imperators Aleksandrs III apstiprinājis N. Kamarinu par vienu no Vidzemes guberņas Aizgādņu biedrības cietumu lietās Dāmu komitejas direktorēm. Daudz vēlāk Nikolaja Kamarina un Natālijas Kamarinas laulība izjukusi.

Zināms, ka Nikolajam Kamarinam bijuši vairāki bērni. Viena no meitām - V. Kamarina nomirusi laikposmā līdz 1903. gadam.

Otra meita – Aleksandra Kamarina (1892. g. 10. novembrī Rīgā – 1930. g. 4. augustā Rīgā) – bija divreiz precējusies un viņai bija bērni no abām laulībām.

Laulībā ar kņazu Pēteri Bebutovu Aleksandrai bija dzimuši trīs bērni:

Dēls – Vasīlijs Bebutovs (1912-1948) – 1935. gadā ieguvis augstāko ekonomisko izglītību Londonā, pēc tam dzīvojis Rīgā ģimenes mājā Kungu ielā Nr. 1, dz.10 un pildījis nama pārvaldnieka pienākumus. 1940. gada 16. oktobrī viņu arestēja padomju IeTK represīvie orgāni. Apsūdzēts “valūtas operāciju pārkāpumos un pretpadomju sakaros”. Ar īpašu PSRS IeTK apspriedi viņš tika notiesāts uz 8 gadiem nometnēs, sodu izcietis Vorkutā. Vasīlijs Bebutovs ir miris, braucot uz izsūtījuma vietu. - LVA, 1986. f., 2. apr., П-5854. lieta.

Meita – Aleksandra Bebutova (1909-?) – absolvējusi L. Tailovas privātģimnāziju Rīgā, 1938. gadā – Latvijas Universitātes Matemātikas fakultāte, pēc tam iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā. 1940. gada 16. oktobrī A. Bebutovu arestēja padomju IeTK represīvie orgāni. Apsūdzēta “sakaros ar spiegiem”. Viņa tika notiesāta ar īpašu PSRS IeTK apspriedi uz 8 gadiem nometnēs. 1950. gados, atrodoties izsūtījumā Krasnojarskas novada Kazačinskas ciemā, viņa aktīvi centās panākt reabilitāciju, lai saņemtu atļauju strādāt par skolotāju. 1958. gadā tika reabilitēta. Dzīvojot Sibīrijā, apprecējās (meitas uzvārdu nemainīja). Informācija par viņas turpmāko likteni netika atrasta. – LVA, 1986. f., 2. apr., П-3469. lieta.

Meita – Jekaterina Kuzmicka, dzim. Bebutova (1911 -?) – 1940. gadā dzīvojusi kopā ar vīru Pārdaugavā, Rīgā un nodarbojusies ar dārzkopību. Ziņas par viņas turpmāko likteni netika atrastas.

Laulībā ar Nikolaju Eglīti Aleksandrai (Nikolaja Kamarina meitai) bija piedzimis dēls Arsēnijs (1930. g.), dzemdējot kuru viņa nomirusi.

1939. gadā Nikolajs Eglītis repatriējās uz Vāciju. Arsēnija Eglīša liktenis nav zināms.

Nikolajam Kamarinam bija dēls, kurš droši vien nomiris vēl tēva dzīves laikā un pēc sevis nebija atstājis pēcnācējus, jo pēc N. Kamarina nāves par viņa atstāto mantojumu tiesājās tikai viņa meitas Aleksandras bērni.

N. Kamarins atstājis pēc sevis lielu mantojumu, kura lielāko daļu veidojis nekustamais īpašums. Turklāt testamentā bija liels legātu (dāvinājumu) skaits virknei baznīcu, Rīgas Svētās Trijādības – Sergija sieviešu klosterim, vecticībnieku draudzei, studentu korporācijai “Rutenia”, ilggadējam kalpam I. Vasiļjevam u.c. Bez tam testamentā bija nosacījums: “.. ka jebkurai personai, kura ierosinās strīdu pret sastādīto testamentu, tiks atņemtas visas mantošanas tiesības.” Tomēr mazbērni to nebija ņēmuši vērā, un pēc vectēva nāves nolēmuši testamentā rakstīto nepildīt un cīnījušies par mantojuma materiālo sastāvdaļu.

1941. gadā, pēc tam, kad Padomju Savienība anektēja un okupēja Latviju, a/s “Brāļi Kamarini” tika nacionalizēta. Otrā pasaules kara laikā, 1941. gada jūnija beigās, šāviņš trāpījis Kamarinu namā Rātslaukumā un izraisījis ugunsgrēku. Pēc kara beigām Kamarinu nama drupas tika nojauktas. 2000.-2001. gadā šajā vietā tika uzcelta jauna māja, ko bieži dēvē par “Kamarinu namu”, lai gan šo moderno celtni ar vēsturisko ēku un Kamarinu firmu saista tikai atrašanās vieta.

Materiālu sagatavojusi Aleksandra Jakovļeva, 2021. gadā

Papildinājumus tekstā ieviesusi Tatjana Feigmane.

Informācijas avoti:

1. Рига, 30-го марта. Любовь Антоновна Осипова. [Некрологъ). Рижский вестник № 71, 30.03.1873.
2. Рига, 21 июня. О закладке Садовниковской богадельни.  Рижский вестник № 137, 21.06.1874.
3. Inland. Die «Livländische Gouvernementszeitung», Zeitung für Stadt und Land № 139, 19.06.1877.
4. Внутренние дела. «Прав. Вестн.» сообщает. Рижский вестник № 85, 20.04.1883.
5. Городской дневник. Разрешение. Рижский вестник № 133, 18.06.1883.
6. Городской дневник. А. Г. Камарин [некролог], Рижский вестник № 153, 14.07.1883,
7. Городской дневник. Похороны А. Г.  Камарина.  Рижский вестник № 154, 15.07.1883. стр. 3.
8. Часть официальная. Лифляндским губернатором разрешена. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze № 151, 11.07.1893.
9. Городской дневник. Итальянский вице-консул. Рижский вестник №191, 25.08.1884.
10. Городской дневник. Разрешение. Рижский вестник № 13, 17.01.1887.
11. Городской дневник. Пожалование. Рижский вестник № 49, 04.03.1887.
12. Внутренние дела. Тюремное дело в Лифляндской губернии. Рижский вестник №215, 30.07.1887.
13. Городской дневник. Награда.  Рижский вестник № 31, 09.02.1888.
14. Городской дневник. Павел Герасимович Камарин [некролог], Рижские вести № 31, 02.01.1889.
15. Locales. Commerzienrath P. G. Kamarin (Nachruf), Zeitung für Stadt und Land Nr. 2, 03.01.1889.
16. Городской дневник. Деятельность русского благотворительного общества в г. Риге. Рижский вестник № 65, 22.03.1890.
17. Inland. Aus den Circulären für den Dorpater Lehrbezirk. Zeitung für Stadt und Land № 7, 09.01.1891.
18. Inland. Aus den Circulären für den Dorpater Lehrbezirk. Zeitung für Stadt und Land № 86, 14.04.1891.
19. Городской дневник. Петропавловское братство. Рижский вестник № 47, 27.02.1892.
20. Городской дневник. Завод для размола соли. Рижский вестник №105. 13.05.1895.
21. Часть неофициальная. В пользу плотовщиков. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze №74, 01.04.1898.
22. Отдел торговый и экономический. Новое акционерное общество.  Рижский вестник №240, 28.10.1900.
23. Рижские епархиальные ведомости №10,  15 мая 1901 год. Стр. 385.
24. Памяти о. Иоанна Кронштадского. Рижский вестник № 21, 27.01.1909.
25. Памяти о. Иоанна Кронштадского. Рижский вестник № 22, 28.01.1909.
26. Пятидесятилетие рижского Николаевского русского купеческого вспомогательного общества. Рижский вестник № 284, 13.12.1911.
27. Городской дневник. Рижский славянский комитет. Рижский вестник №180, 08.08.1914.
28. Сегодня в Риге. Общество филистров корпорации «Рутения». Сегодня №182, 04.07.1930.
29. Сегодня умер Н. П. Камарин [некролог и сообщения о смерти] Сегодня № 258, 18.09.1931.
30. Сенат признал, что ограничения в завещании Н.П. Камарина должны остаться в силе. Сегодня № 61, 01.03.1936.