Firss Sadovņikovs

Firss Sadovņikovs (1789. g. Rīgā, Krievijas impērijā – 1853. g. 3. aprīļī Sanktpēterbutgā, Krievijas impērijā) – Pirmās ģildes tirgotājs, ziedotājs.

Firss Sadovņikovs piedzima Rīgas sīkpilsoņu Mirona un Marfas Sadovņikovu ģimenē, kurai Rīgā piederēja nekustamais īpašums. F. Sadovņikova tēvs nomira 1822. gadā, māte – 1827. gada vasarā. Viņi bija apglabāti Visu svēto kapsētā, kura, tāpat kā F. Sadovņikova vecāku kapi, nav saglabājusies. Tajā laikā F. Sadovņikovs jau dzīvoja Sanktpēterburgā un bija 1. ģildes tirgotājs.

Viņš parakstījās ar divkāršu uzvārdu – Sadovņikovs-Gerasimovs. Uzvārda otro daļu viņš, visticamāk, lietoja tādēļ, ka viņš mantoja sava saimnieka – Savas Gerasimova – uzņēmumu.

Sadovņikovam nebija bērnu, viņš bija ļoti bagāts, bet viņam bija dāsna sirds un viņš neatteicās palīdzēt nabagiem un trūkumā nonākušajiem – tā 1874. gadā rakstīja laikraksts “Rīgas Vēstis” (Рижский вестник) sakarā ar pamatielikšanu Sadovņikova nespējnieku patversmei.

Būdams turīgs, bet bez bērniem, F. Sadovņikovs aizdomājās par to, kam pēc nāves atstāt savu bagātību. Jautājums zināmā mērā bija jau atrisināts 1840. gadā, bet testamenta galīgais variants tapa 1850. gada 7. augustā. F. Sadovņikovs novēlēja kapitālu – 125000 rubļu –, nosakot, ka tad, kad no procentiem izaugušais kapitāls būs vienāds ar testamentā novēlēto kapitālu, uzcelt Rīgā, “kur esmu dzimis un kur atdusas manu mīļoto vecāku pīšļi, mūra patversmi nabagiem, veciem un slimiem pareizticīgajiem, kā arī skolu mazturīgo vecāku bērniem un arī baznīcu svētā mocekļa Firsa vārdā.

Saskaņā ar testamentu pazīstamiem tirgotājiem bija jāizveido īpaša komiteja, kuras locekļi patversmes celtniecības gaitā dotu visus saimnieciskos norādījumus un no kapitāla procentiem uzturētu nespējnieku patversmes iemītniekus, kā uzturētu arī skolu un baznīcu.

F. Sadovņikovs novēlēja baznīcai piecas svētbildes apzeltītos sudraba apkalumos un sarkankoka svētbilžu skapīti ar sudraba svētbilžu lampiņām un apzeltītu bronzas lustru ar deviņām svecēm. Minētie priekšmeti un paša ziedotāja portrets jau 1854. gadā tika nosūtīti uz Rīgu. Sākumā portrets glabājās maģistrāta noliktavā, pēc tam to atdeva Krievu klubam. Tika pieņemts, ka šim portretam jāieņem goda vieta nākamajā patversmē.

Laikraksts “Рижский вестник” rakstīja, ka “bija grūti pierunāt šo cienījamo sirmgalvi izgatavot viņa portretu. Viņš skatījās uz to nedaudz aizspriedumaini. Starp citu bez Sadovņikova piekrišanas tomēr kaut kā izdevās uzzīmēt viņa portretu”. Portretu uzgleznoja mazpazīstams gleznotājs N. Zubrovs. Viņš to pabeidza 1854. gadā – jau pēc F. Sadovņikova nāves. Iespējams, ka šis portrets ilgus gadus greznoja Sadovņikova patversmes telpas. Kopš 1946. gada šis portrets glabājas Valsts Ermitāžā, Sanktpēterburgā, tas šeit nonāca no PSRS Tautu etnogrāfijas institūta. Portreta aizvešanai no Rīgas ir divas iespējamās versijas: 1. portretu aizveda no Rīgas Pirmā pasaules kara gados evakuācijas laikā; 2. portrets varēja nonākt PSRS Tautu etnogrāfijas institūtā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā likvidējot patversmi.

1866. gadā Lielās ģildes pareizticīgie Rīgas pilsoņi sāka veidot patversmes celtniecības komiteju. Komitejas sastāvā tika ievēlēti Pjotrs Bočagovs, Jegors Bičkovs, Vasilijs Bakaldins, kā arī papildlocekļi Nikolajs Makovskis, Jevtihijs Osipovs un Andrejs Kamarins. 1868. gadā komitejā tika iekļauts Rīgas birģermeistars Heinrihs Julius Betfjūrs, viņu ievēlēja par komitejas priekšsēdētāju.

1870. gadā komiteja Visu svēto baznīcas tuvumā ieguva zemesgabalu patversmes celtniecībai. 1874. gadā komiteja uzdeva celtniecības darbus veikt mūrniekmeistaram Hermanam Barčam, celtniecības uzraudzība tika uzlikta pilsētas arhitektam Johannam Felsko (viņš bija arī šīs celtnes arhitekts) un komitejas locekļiem. Tajā gadā arī tika ielikti patversmes pamati – pēc to laiku mērogiem tā bija liela celtne. Ēkā bija paredzētas telpas 128 nespējniekiem, telpas baznīcai, kā arī telpas pamatskolai (kurā mācības būs bez maksas) gan zēniem, gan meitenēm pa 40 katra dzimuma bērniem. 1876. gadā visa kompleksa – patversmes, baznīcas un skolas – celtniecība bija pabeigta.

Līdz Pirmajam pasaules karam patversmi uzturēja par līdzekļiem, kas ienāca no pamatkapitāla procentiem, tie bija 185000 rubļu. 1915. gadā patversmes kapitāls bija 246700 rubļi procenta papīros un 1159 rubļi skaidrā naudā. Taču karadarbības un tās radītā sajukuma dēļ kapitāls gāja zudībā. Tādēļ 1920. un 1930. gados patversme darbojās par Rīgas pilsētas līdzekļiem. 1936. gadā patversmes apgādībā bija 201 iemītnieks. Svētā Firsa baznīcā dievkalpojumus noturēja virsmācītājs Ioanns Žuravskis. Ēkā darbojās arī Rīgas 1. krievu pamatskola. Patversmes komitejā darbojās A. Bočagovs, A. Gončarovs un V. Maksimovs. 1940. gadā patversmi, tāpat kā citas sabiedriskās organizācijas, padomju vara slēdza.

* * *

19. gadsimta septiņdesmitajos gados Rīgas ielu plānojums jūtami atšķīrās no mūsdienu. Tikai 1885. gadā Rīgā parādījās Sadovņikova iela, nosaukta par godu ziedotājam. Šajā ielā bija arī par viņa naudu uzceltā patversme. 1950. gadā bez jebkāda pamatojuma iela tika pārdēvēta padomju militārā darbinieka M. Frunzes vārdā. 1989. gadā ielai tika atdots tās vēsturiskais nosaukums, tādējādi tiek saglabātas atmiņas par Firsu Sadovņikovu. Arī bijušās patversmes ēkai liktenis bijis labvēlīgs – gan padomju gados, gan pēcpadomju laikā tajā darbojās medicīnas iestādes.

Firss Sadovņikovs apbedīts Sanktpēterburgā, Aleksandra Ņevska klostera kapsētā. Viņa kaps nav saglabājies līdz mūsdienām, bet piemiņa par viņu ir dzīva.

Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

Saīsināts tulkojums no krievu valodas.

Firsa Sadovņikova portrets. Mākslinieks N. Zubrovs. Audekls, eļļa, 107x89, 1854. gads. Glabājas Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā, Krievijas Federācijā

Informācijas avoti:

Gerichtliche Bekanntmachungen. Rigische Anzeigen № 28, 11.07.1827;
Gerichtliche Bekanntmachungen. Rigische Anzeigen № 31, 05.08.1829;
Gerichtliche Bekanntmachungen. Rigische Anzeigen № 36, 09.09.1829;
Рижский вестник, № 10, 1869, 1 февраля;
И. Сербов. К памяти Фирса Мироновича Садовникова. – Рижский вестник, № 205, 1872, 21 сентября;
О закладке Садовниковской богадельни. – Рижский вестник, № 137, 1874, 21 июня;
Городской дневник. – Рижский вестник, № 73, 1883, 2 апреля;
Н. Бордонос. Русская общественность в Латвии. – Русские в Латвии. Ч. 2. – Рига, 1934, стр. 79-80;
Русский ежегодник на 1938 год. Под ред. С.А. Коренева, И.Н. Заволоко, и Н.И. Антипова. – Издание Русского национального объединения в Латвии. – Рига, 1937, стр. 51;
Престольный праздник в церкви Садовниковской богадельни. – Сегодня, № 346, 1939, 15 декабря.
Энциклопедия Санкт-Петербурга
Распоряжение от 23 января 2014 года N 10-26: https://docs.cntd.ru/document/537947409