Mavrikijs Jakobi

Mavrikijs Jakobi (1906. g. 7. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1938. g. 9. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā) – mākslinieks, plaši pazīstamā jurista, sabiedriskā darbinieka un publicista Pjotra Jakobi dēls.

Jakobi ģimene, bēgdama no boļševiku varas, 1919.  gada sākumā apmetās uz dzīvi Rīgā. Mavrikijs tūlīt sāka mācīties Rīgas pilsētas krievu (bijusī Lomonosova) vidusskolā, 1925. gadā viņš saņēma atestātu par vidusskolas beigšanu. Skolā zīmēšanas skolotājs N. Rominskis  bija ievērojis Mavrikija spējas un pievērsa viņa uzmanību  šai jomai. 1926. gadā M. Jakobi iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. Šeit viņš studēja figurālās glezniecības meistardarbnīcā pazīstamā latviešu mākslinieka Ģederta Eliasa vadībā. Mācīdamies Mākslas akadēmijā, viņš arī strādāja par ekspeditoru žurnāla “Для Вас” redakcijā.

Saskaņā ar Latvijas Mākslas akadēmijas Padomes 1937. gada 15. novembra lēmumu Mavrikijam Jakobi par diplomdarbu “Trīs draugi” tika piešķirta mākslinieka-gleznotāja kvalifikācija.
Traģisks gadījums pārrāva Mavrikija  Jakobi tikko kā iesākto radošo ceļu. Tomēr viņš paspēja radīt vairākus vērā ņemamus darbus, to skaitā ir “Autoportrets”, “Čigānietes portrets”, Latvijas Universitātes Krievu studentu biedrībai viņš  radīja panno “Āfrika runā”. M. Jakobi izmēģināja savus spēkus arī dekoratora jomā Krievu teātrī. Viņš bija arī mākslinieku apvienības “Akropole” loceklis.

Tekstu sagatavoja  Tatjana Feigmane

Ludmila Flama savā 2014. gadā publicētajā grāmatā “Jurists P. Jakobi un viņa ģimene”  apraksta sava tēvoča Mavrikija Jakobi visus satriecošo  bojāeju: “Izbraucienā ar laivu kopā ar citiem devās arī mans tēvs (Sergejs Černovs – red.), Mavriks un labas balss īpašniece Vera Kolačova, kura bieži dziedāja kopā ar Mavriku. Kompānija bija jautra. Mavriks, kuram kā vienmēr līdzi bija ģitāra, sēdēja uz [motorlaivas] kajītes jumta. Dziedāja. Pēkšņi laiva strauji sakustējās. Mavriks un Vera Kolačova iekrita ūdenī. Ūdenī viņiem svieda virvi. Vera pieķērās virvei, viņu vilka uz bortu. Mavriks pazuda zem ūdens. Mavrikam kopš dzimšanas bija deformēta pēda, kautrēdamies par to, viņš negāja peldēties un tā arī neiemācījās peldēt. Mans tēvs metās ūdenī, ienira, bet duļķainajā, jau ledaini vēsajā ūdenī Mavriku neizdevās atrast. [..]  Bez pārspīlējuma var teikt, ka Mavriku apraudāja un pavadīja ne tikai ģimene, bet visi, kas vien Rīgā viņu pazina – mākslinieki, aktieri, Vera Kolačova, kura  uzskatīja sevi par viņa līgavu; laikrakstu un žurnālu līdzstrādnieki.”

Dziļi izjustu nekrologu Mavrikijam Jakobi veltīja Irīna Saburova; tas bija publicēts  žurnālā  “Для Вас” 1938. gada 16. oktobrī, šeit bija reproducētas arī trīs lielas M. Jakobi gleznas, diemžēl tas nebija iespiestas krāsainas.  Lūk, kā rakstīja I. Saburova: “Ir talanti, kas saradojas un tuvinās visiem. Bet viņš bija ne tikai talantīgs mākslinieks, kurš tikai nule kā izgājis uz lielā ceļa un kurš sācis gleznot lielus audeklus, viņš bija ne tikai dziedātājs un neparasts ģitārists, ne tikai jautrs cilvēks un jokdaris, kura iedzimtais, sirsnīgais  humors sasmīdināja visus. Viņš prata tuvu un vienkārši atvērties cilvēkiem, sirsnīgi un atklāti attiekties pret ikvienu, tādēļ visi viņu mīlēja: biedri, kolēģi, tuvinieki, visi, kuriem nācās ar viņu satikties un kuri pazina viņu, un bija dzirdējuši par viņu, bez pārspīlējuma var teikt  – visa pilsēta.”

Ludmila Flama savu atmiņu noslēgumā  atceras savu atbraukšanu uz Rīgu jau atklātības laikā: “Aizbraucām uz Pokrova kapsētu, kur apbedīts Mavriks un kur  ierakām zemē urnu ar  Alberta Copi  (P. Jakobi znots – Red.) pelniem, kas bija atvesta kara laikā no Vācijas, un kur vēlāk, jau bez mums,  guldīja vectēvu Černovu. Tikai ilgi viņam tur neiznāca dusēt mierā: padomju varas iestādes nolēma paplašināt ceļu gar kapsētu un pa pareizticīgo kapsētas tālīno daļu nekautrējoties pārbrauca pāri buldozers. Uzzinājušas par to, divas sievietes, kuras atcerējās mūsu ģimeni, ar savām rokām pārnesa mirstīgās atliekas uz citu kapu. No Mavrika mirstīgajām atliekām atrada tikai galvaskausu.”

Mavrikija Jakobi raksti un skices:

Skices reportāžai “Rīgas elektriskā sirds”. –  Слово, 1925,  № 6.
Русские юбилейные даты в 1931 г. (Zīmējums). – Наша газета, 1931, №  8–9.
Šarži Sandro tekstiem. –  Для Вас, 1934, № 5–6.
Zīmējumi Pjotra Jakobi dzejoļiem «Соловей-сладкопевец». – Для Вас, 1934, № 38.
Divcīņa Kuļikova laukā. (Apvāks).  –  Для Вас, 1938, № 43.

Informācijas avoti:

Latvijas Valsts arhīvs, 485. fonds, 1. apr., 333. lieta.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1747. fonds, 1. apr., 1.–8. lieta.
Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.
Выпав из моторной лодки, в Даугаве утонул художник М.П. Якоби. – Сегодня вечером, 1938,  №  231.
А. Перов. Маврик Якоби. –  Сегодня вечером, 1938,  №  232.
Иван Пертс. Наша потерянная юность. – Для Вас, 1938,  №  42.
Ирина Сабурова. Маврикий Петрович Якоби. – Для Вас, 1938, №  42.
M. Jakobi fotoattēls.  –  Для Вас, 1938, №  52.
Рижская городская русская гимназия (бывшая Ломоносовская). 1919–1935. Сост. М.В. Салтупе, Т.Д. Фейгмане. При участии Д.А. Левицкого. – Рига, 1999.