Lavrentijs Mihailovs
Lavrentijs Mihailovs (1913. g. 23. augustā Daugavpils apriņķa Naujenes pagasta Zastenku sādžā, Krievijas impērijā – 1985. g. 20. augustā, Rīgā, Latvijas PSR) – garīgais tēvs, Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas padomes (turpmāk – RGVKP) goda priekšsēdētājs, ievērojams vecticībnieku darbinieks, Vecticībnieku Baznīcas kalendāra redaktors no 1954. līdz 1984. gadam
Lavrentijs Mihailovs dzimisreliģiozā vecticībnieku daudzbērnu ģimenē Daugavpils apriņķa Naujenes pagasta Zastenku sādžā. Vēl neejot skolā, viņš lieliski apguva lasīšanu baznīcslāvu valodā un jau septiņu gadu vecumā kļuva par dzimtās Zastenku vecticībnieku kopienas ķesteri. Šeit pieredzējušā garīgā tēva Feofilakta Rogozina vadībā L. Mihailovs līdz pilnībai apguva kanonarha (reģenta) pienākumus un tā saucamo „balsu” dziedāšanu, reizē praksē apgūstot arī baznīcas Dievkalpošanas reglamentu. Zīmju dziedāšanā un senpareizticības pamatos viņu apmācīja aklais deviņdesmitgadīgais svētais vīrs – vectēva brālis Vasilijs Osipovs. L. Mihailovam piemita īpašas dotības un spējas dziedāšanā. 15 gadu vecumā viņš jau izpildīja vadošā dziedātāja pienākumus Zastenku kopienas dievnamā.
Lai dziļāk pilnveidotu savas zināšanas dziedāšanā, 1930. g. L. Mihailovs izgāja ilgstošu praksi Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā (turpmāk – RGVK). Pēc obligātā militārā dienesta iziešanas Latvijas armijā 30. gados viņu uzaicināja kalpot par vadošo dziedātāju Daugavpils Nīderkūnu vecticībnieku kopienā. Pilnībā zinādams latviešu valodu, viņš izpildīja arī šīs kopienas sekretāra pienākumus. L. Mihailovs aktīvi piedalījās izglītojošā darbībā, uzstājās ar savu kori garīgajos koncertos, kurus Daugavpilī rīkoja Ivana Zavoloko vadītais „Krievu senatnes pētnieku pulciņš”. 1939.–1944. g. L. Mihailovs pasniedza ticības mācību Daugavpils pilsētas, Daugavpils un Ilūkstes apriņķa skolās, bet no 1944. līdz 1946. g. bija tautskolotājs Daugavpils apriņķa Zaļumu pamatskolā un Vecpils nepilnajā vidusskolā.
1946. g. RGVKP uzaicināja L. Mihailovu kopienas vadošā dziedātāja štata vietā, un visa viņa turpmākā dzīve bija saistīta ar tās dievnamu. Dažus mēnešus vēlāk pēc pārcelšanās uz Rīgu L. Mihailovs tika iecelts par kora vadītāju.
1956. g. L. Mihailovu ievēlēja par RGVKP priekšsēdētāju, un nemainīgi pēc katriem trīs gadiem (saskaņā ar RGVK statūtiem) viņš šajā amatā tika pārvēlēts. Gandrīz 30 gadus L. Mihailovs vadīja Rīgas kopienas daudzveidīgo administratīvi saimniecisko darbību. Priekšsēdētāja amatā viņš ieguva pelnītu autoritāti visas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas ticīgo vidū. Tajā pašā laikā RGVK faktiski bija visas Pomoras vecticības garīgais centrs. RGVK izdeva Vecticībnieku Baznīcas kalendāru, šeit kalpoja ievērojami Senpareizticības darbinieki un apoloģēti I. Zavoloko, Ivans Vakoņja, A. Makejevs u.c. L. Mihailovs bija Vecticībnieku Baznīcas visu svarīgāko pasākumu: koncilu, apspriežu un sēžu aktīvs dalībnieks. 1966. gadā viņu ievēlēja Augstākās Vecticībnieku Padomes Lietuvā Garīgās Komisijas sastāvā. L. Mihailovs tika apbalvots ar Augstākās Vecticībnieku Padomes goda rakstu.
L. Mihailovs piedalījās daudzās reliģisko darbinieku vissavienības un vispasaules miera aizstāvju konferencēs. Par aktīvu patriotisko un miera aizstāvēšanas darbību viņu apbalvoja ar Padomju miera aizstāvēšanas fonda goda medaļu.
Īpaši lieli L. Mihailova nopelni vecticībā bija Vecticībnieku Baznīcas kalendāra izdošanā, kura redaktors viņš bija 30 gadu garumā. L. Mihailovs pats rakstīja rakstus, rediģēja rokrakstus, katru gadu piedalījās Baznīcas kalendāra izdevēju sanāksmēs Maskavā. Viņš vadīja kalendāra Baznīcas statūtu un svēto vārdu sadaļu. Pilnībā pārzinot vecticībnieku zīmju dziedāšanas teoriju un praksi, L. Mihailovs savas dzīves laikā daudzus apmācīja senās dziedāšanas mākslā. Viņš konsultēja studentus un zinātniekus, kuri pētīja zīmju dziedāšanu, viņu skaitā pazīstamo zinātnieci muzikoloģi Tatjanu Vladiševsku, sarakstījās ar daudziem zinātniekiem, kā Dmitriju Ļihačovu, M. Bražņikovu, V. Mališevu, N. Uspenski u.c.
1976. g. RGVK garīgais tēvs tēvs Lazars Kasakovskis, kuram slimības dēļ nācās atstāt kalpošanu, svētīja L. Mihailovu garīgā tēva pienākumu pildīšanai. Lielās darba slodzes gadi iedragāja L. Mihailova veselību, un 1984. g. pavasarī viņš lūdza Kopienas padomi atļaut doties pensijā. Šis L. Mihailova lūgums tika uzklausīts, un vienlaicīgi viņu ievēlēja par Kopienas padomes goda priekšsēdētāju. Vēl gandrīz gadu tēvs Lavrentijs piedalījās kopienas darbā, savā cellē veica baznīcas svētkalpošanu un pieņēma grēksūdzes.
Tomēr veselības stāvoklis turpināja pasliktināties, un 1985. gada 20. augustā L. Mihailovs nomira. Tēva Lavrentija apbedīšana notika aizgājēja Sargenģeļa dienā – 23. augustā. Viņa izvadīšanu veica pieci garīgie tēvi un viens garīgā tēva palīgs, klātesot milzīgam skaitam draudzes locekļu un no tālienes atbraukušiem tēva Lavrentija paziņām.
Kopiena saņēma simtiem līdzjūtības telegrammu no visām pasaules malām. Tēvs Lavrentijs Mihailovs tika apbedīts Rīgā Vecticībnieku kapsētā garīgo tēvu un ievērojamo RGVK darbinieku sektorā.
Ilarions Ivanovs
Informācijas avoti:
Старообрядческий церковный календарь на 1986 год. – Рига, с. 61-63.
Жилко А.Н. «Лаврентий Силович Михайлов (К 15-летию со дня смерти», СЦК на 2000 год. – Даугавпилс, с. 76-80.
Жилко А. Н. «Л.С. Михайлов – видный деятель Староверия». Бодровские чтения. – Резекне, 2000, с. 69-78.
Петкевич Н.Л. «Л.С. Михайлов – выдающийся староверческий деятель». – «Поморский Вестник», № 15, 2004 г., с. 8-9.
Мекш Э. «Михайлов Лаврентий Силович» Барановский В., Поташенко Г. «Староверие Балтии и Польши» – Вильнюс: Aidai, 2005, с. 244.
Жилко А.Н., Петкевич Н. Л. «Выдающийся деятель староверия» – «Выдающиеся русские латвийцы» – Рига: IK ZORIKS, 2008, с. 102-103.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
