Ivans Vakoņja

Ivans (Joanns) Vakoņja (1883 g. 1. maijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1965. g. 27. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) – garīgais tēvs, ticības mācības pasniedzējs, ievērojams Vecticībnieku Pomoras Baznīcas darbinieks.

Tēvu un māti agri zaudējušais Ivans Vakoņja uzauga pie savas vecmāmiņas Parfjonovas – augļu tirgotājas Rīgā. Izglītību viņš ieguva Grebenščikova vecticībnieku skolā, bet vēlāk pabeidza Petrogradas tautskolu. No 11 gadu vecuma I. Vakoņja sastāvēja Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas klērā. Pēc obligātā karadienesta (1904.–1906. g.) viņš ilgus gadus strādāja par tautskolotāju Kazaņas, Tambovas un Vitebskas guberņās.

I. Vakoņja bija 1909. g. Maskavā notikušā I Viskrievijas vecticībnieku–pomoriešu koncila dalībnieks, pārstāvot tajā Kazaņas guberņas Čistopoles vecticībniekus. Šajā koncilā viņš uzstājas ar referātu „Par vecticībnieku skolām un skolotājiem” un izklāstīja ticības mācības pasniegšanas programmas projektu. 1911. gadā jau kā Ilūkstes apriņķa Kalkūnes skolas skolotājs I. Vakoņja piedalījās I Viskrievijas kristiešu–vecticībnieku–pomoriešu tautas izglītības kongresa darbā Daugavpilī. Kongresā viņš uzstājās ar referātu „Kā veikt apmācību baznīcas lasīšanā” un aktīvi piedalījās kongresa rezolūciju apspriešanā.

30. gados I. Vakoņja bija Viļņas (toreiz Polija) vecticībnieku kopienas ticības mācības skolotāju kursu pasniedzējs. Viņš aktīvi sadarbojās ar Latvijas un Polijas vecticībnieku periodiskajiem izdevumiem. I. Vakoņjas raksti tika publicēti žurnālos „Старая Русь” („Senā Krievzeme”, Rīga, 1912. g.), „Родная старина” („Dzimtā Senatne”, Rīga, 1928. un 1929. g.,), „Вестник Высшего старообрядческого Совета в Польше” („Augstākais Vecticībnieku Padomes Vēstnesis Polijā”, Viļņa, 1930.–1932. g.) „Наставник” („Garīgais Tēvs”, Rīga, 1937. g.) un vecticībnieku kalendāros (1929.–1959. g.), kas dažādos laika posmos iznāca Daugavpilī un Rīgā. I. Vakoņjas rakstus iezīmēja literārā meistarība, izklāsta skaidrība un precizitāte publikācijās, kas bija veltītas vecticībnieku izglītības un sabiedriski reliģiskās dzīves jautājumiem. Viņš iestājās par krievu un baznīcslāvu valodas tīrību, par vecticībnieku apvienošanās ideju. I. Vakoņja bija vairāku vecticībnieku dziesmu grāmatu autors, kuras pieņēma lietošanai II Viskrievijas vecticībnieku koncils Maskavā 1912. gadā. Viņa sarakstītās atmiņas par Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienu ir publicētas 2011. g. Rīgā iznākušā krājuma „Рижский старообрядческий сборник” („Rīgas vecticībnieku rakstu krājums”) 2. izdevumā.

No 1936. g. I. Vakoņja bija Jelgavas vecticībnieku kopienas garīgais tēvs, no 1944. līdz 1950. g. viņš kalpoja Daugavpils apriņķa (rajona) kopienās. Ar 1950. g. aprīli I. Vakoņja kļuva par Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas garīgo tēvu un no 1951. g. 22. jūnija līdz 1956. g. 31. maijam bija šīs kopienas priekšsēdētājs.

1952. gadā I. Vakoņja piedalījās PSRS baznīcu un reliģisko apvienību pārstāvju miera aizstāvju konferencē, kas notika Maskavas apgabala Zagorskā (no 1991. g. – KF Sergijeva Posada) Trijādības (Troicas) Sergija klosterī.

Ivans Vakoņja miris 1965. gada 27. decembrī, apglabāts Ivana kapsētā Rīgā.

Ilarions Ivanovs

Informācijas avoti:

Старообрядческий церковный календарь на 1967 год,  с. 154–155.

Барановский В., Поташенко Г. Староверие Балтии и Польши. – Aidai, 2005, с. 56,

Рижский старообрядческий сборник. Материалы по истории староверия. – Вып II. Сост. Ил. Иванов. – Рига: СОЛ, 2011, с. 259-261.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis