Feoktista Mihailova

Feoktista Mihailova (1906. g. 7. janvārī Daugavpiī, Krievijas impērijā – 1936. g. 5. oktobrī Daugavpilī, Latvijas Republikā) – filozofijas doktore, pedagoģe, sabiedriskā darbiniece. 

Feoktista Mihailova dzimusi vecticībnieku ģimenē. Viņas māte Jefrosiņija, dzimusi Stoļarova, bija turīga zemnieka meita no Ilūkstes apriņķa Lausecas pagasta. Tēvs Antips Mihailovs (1866–1956) bija būvuzņēmējs, redzams vecticībnieku darbinieks, pirmo uz Latviju atceļojošo vecticībnieku tiešs pēctecis.

F. Mihailova beidza sieviešu ģimnāziju Daugavpilī un pēc tam Kārļa Universitātes Filozofijas fakultāti Prāgā (Čehoslovākija).

23 gadu vecumā viņa aizstāvēja disertāciju „Vecticības šķelšanās P. Meļņikova-Pečerska atainojumā”. Līdz mūsdienām ir saglabājies sekojoša satura paziņojums: „Feoktistai Mihailovai ir tas gods paziņot, ka piektdien, 1930. gada marta mēneša 25. dienā plkst. 11 Senslavenās Kārļa universitātes mazajā zālē viņai tiks piešķirts filozofijas doktora grāds”.

Savas disertācijas priekšvārdā F. Mihailova rakstīja: „Vecticībnieku personā viņš [Pāvels Meļņikovs-Pečerskis (1818–1883)] mūs iepazīstinājis ar tīriem krievu cilvēkiem, kuri saglabājuši savu nacionālo, seno dzīves kārtību, parādījis, ka vecticībā spilgtāk nekā pārējā krievu tautas masā izpaužas krievu gara iezīmes”. Līdzās šķelšanās tēmai disertācijas autore lielu uzmanību pievērsa P. Meļņikova-Pečerska darbos atrodamajam etnogrāfiskajam elementam – teiku, parašu, tradīciju u.c. aprakstiem kā vecticībnieku garīgās un materiālās kultūras kopumam, kā arī personāžu iekšējai pasaulei, viņu psiholoģijai un raksturiem. Šis zinātniskais darbs atklāj F. Mihailovas personības spilgtumu, viņas apdāvinātību, pētnieces talantu un cieņas pilnu attieksmi savu senču priekšā.

Pēc atgriešanās Daugavpilī F. Mihailova strādāja par pasniedzēju ģimnāzijā, būdama īstens jaunatnes draugs un audzinātāja. Pavisam drīz viņa iemantoja lielu popularitāti. Plašu atbalsi guva viņas referāts vecticībnieku kongresā Daugavpilī 1935. gada decembrī.

Pašā spēku un izcilo spēju plaukumā F. Mihailovu piemeklēja ļauna slimība, un 1936. gada 5. oktobrī viņa aizgāja mūžībā. Laikraksts „Газета для всех” („Avīze Visiem”) rakstīja, ka Latvijas vecticībnieki zaudējuši reti sastopamu garīgās un izglītības jomas darbinieci.

2014. gada 19. martā rakstnieks Vasilijs Baranovskis, kura radošās pētniecības galvenais objekts ir senpareizticības veicinātāju likteņu noskaidrošana, nodeva Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejam F. Mihailovas disertācijas pilnu kopiju, kuras oriģināls glabājas Prāgas Universitātes arhīvā. Disertācijas kopijas pasniegšanā muzejam V. Baranovskis atzīmēja, ka gadījumā, ja šo izcilo sievieti tādā agrumā nepiemeklētu nāve, viņa pilnīgi iespējams būtu varējusi kļūt par ne mazāk plašā mērogā pazīstamu darbinieci kā Ivans Zavoloko.

Lielu ietekmi uz F. Mihailovas uzskatu un dzīves pamatprincipu izveidi atstāja viņas ģimene un sevišķi tēvs. Antips Mihailovs dzimis Novoaleksandrovskā (Zarasos). Apguvis celtnieka amatu, viņš kļuva par būvuzņēmēju un iegādājās savā īpašumā māju Grīvas miestā (tagad Daugavpils).

XX gadsimta pirmajā desmitgadē A. Mihailovs bija būvuzņēmējs Liepājas karaostas izbūvē. Ar A. Mihailova pūlēm tika izveidota vecticībnieku kopiena, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja viņu. Pateicoties viņam, Liepājas vecticībnieki tika pie lūgšanu nama, garīgā tēva, kā arī zemesgabala Svētās Trijādības (Troicas) dievnama celtniecībai.

1908. gada sākumā Mihailovu ģimene pārcēlās uz Daugavpili. Kā savās atmiņās rakstījis A. Mihailova radinieks Mihejs Mihailovs (1905–1984), Pirmā pasaules kara laikā „...viņš [A. Mihailovs] dzīvoja Gatčinā, viņa īpašumā bija liels zemesgabals, vasarnīca, ko tas bija nopircis no Krievijas satiksmes ceļu ministra. Viņš bija turīgs cilvēks... Ap 1919. g., kad ģenerāļa Judeniča armija uzbruka Petrogradai, tēvocis kopā ar savu ģimeni pārcēlās uz Dvinsku [Daugavpili], un, pārņēmis savā īpašumā sievai piederējušo zemi (Bohanu mājas), sāka nodarboties ar lauksaimniecību.”

Līdzās zemkopja darbam A. Mihailovs daudz spēka un līdzekļu veltīja sabiedriskajai darbībai. Viņš palīdzēja Saeimas deputātam Stepanam Kirilovam vecticībnieku krājaizdevu biedrību izveidošanā, veicināja kooperatoru kustības attīstību. Īpaši viņš gādāja par Nīderkūnu vecticībnieku kopienas vajadzību apmierināšanu.

1929. gada 9. maijā sanāksmē Daugavpilī A. Mihailovu ievēlēja par Latvijas vecticībnieku koncilu un kongresu padomes locekli. Viens no nozīmīgākajiem šīs padomes veikumiem bija reliģiski izglītojošo kursu organizēšana.

Pārcietis rūgtus zaudējumus un nelaimes, A. Mihailovs nomira 1956. gadā 20 gadus pēc savas meitas Feoktistas nāves un tika apbedīts Grīvas kapsētā līdzās viņai, sievai Jefrosiņijai un citiem radiniekiem.

Bez meitas Feoktistas A. Mihailova ģimenē bija vēl četri bērni. Pavisam jaunas no dzīves šķīrās Irina un Pelagija. Vecākā meita Feofanija pabeidza ģimnāziju un pasniedza krievu valodas un literatūras privātstundas. Viņa apprecējās ar daugavpilieti Smoļakovu, bet 1944. gadā kopā ar savu ģimeni emigrēja uz Rietumiem. Tāpat kā Feoktista arī viņas brālis Ivans pabeidza Kārļa Universitāti, gan tās Inženierzinātņu fakultāti. Atgriezies Latvijā, viņš pēc karadienesta iestājās darbā policijā virsnieka amatā. 1940. gadā Ivanu apcietināja padomju valsts drošības iestādes un par viņa tālāko likteni ziņu nav.

Ludmila Žilvinska

Informācijas avoti:

Кончина Ф.А. Михайловой // Газета для всех, 1936, 11 октября.

Василий Барановский. Времена и судьбы. Даугавпилс, 2013, с. 420-436.

Autore izsaka dziļu pateicību Vasilijam Baranovskim par muzejam nodoto F. Mihailovas disertācijas kopiju un fotogrāfiju, kā arī par nenovērtējamo palīdzību šī materiāla sagatavošanā.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis