Baznīca par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Dzīvudarošais Avots” Rīgā

1731.gadā Rīgas priekšpilsētā (tagadējo Krišjāņa Valdemāra un Ģertrūdes ielu krustojumā) tika uzcelta pulka hospitāļa baznīca par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Dzīvudarošais Avots”. Šis nosaukums, iespējams, bija saistīts ar to, ka tuvumā atradās kanāls, kas tika izveidots, lai nodrošinātu rīdziniekus ar tīru ūdeni. Blakus dievnamam atradās aka (kas izžuvusi ap 1864. gadu). Iespējams, tieši tāpēc baznīca tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Dzīvudarošais Avots”.

Vēlāk pie hospitāļa baznīcas tika atvērta pareizticīgo kapsēta, kuras teritorijā 1779. gadā tika uzbūvēta Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapsētas baznīca, kas tika pierakstīta Vissvētās Dievmātes ikonas “Dzīvudarošais Avots” dievnamam.

1796. gadā hospitāļa baznīca tika atjaunota, pateicoties pareizticīgā priestera t. Pētera Kolivanceva pūliņiem, kurš bija savācis ziedojumus par tajos laikos ievērojamu naudas summu. 1797. gadā hospitāļa baznīca tika nodota Eparhijas rīcībā. Baznīcā tika izveidota patstāvīga pareizticīgo draudze par godu ikonai “Dzīvudarošais Avots”.

Arhitektoniski hospitāļa baznīca bija celta klasicisma stilā. Būvējot kulta celtni, tika īstenots “kuģa” princips - koka baznīca bija taisnstūrveida iegarena guļbūve, kas simbolizēja Noasa šķirstu, kuģojošu pāri “bangojošajai kaislību” jūrai uz kluso ostu – Debesu valstību. Austrumpusē dievnama pamatapjomam bija piebūvēta altārdaļas apsīda, rietumpusē – virs priekštelpas bija uzcelts augsts divstāvu zvanu tornis, ko vainagoja divlīmeņu kupols ar astoņstaru krustu. Baznīcai nebija kupola virs pamatapjoma. Pamatapjoma un zvanu torņa fasādes tika dekorētas ar pilastriem un kolonnām.

Kara laikā, 1812. gada jūlijā, Napoleona armijai tuvojoties Rīgai, Vissvētās Dievmātes ikonas “Dzīvudarošais Avots” baznīca nodegusi un vairs netika atjaunota.

Lūk kā vēlāk, 1925. gadā laikrakstā “Segodņa” pazīstamais Rīgas novadpētnieks un žurnālists Boriss Šalfejevs aprakstījis baznīcas traģisko bojāeju: “.. Dievnams tika nolemts bojāejai 1812. gada  jūnija beigās, kad Rīgā nonāca ziņas par to, ka no Kurzemes uz šejieni virzās Prūšu Grāverta divīzija..” (Karaspēku ģenerāļa Grāverta vadībā nosūtījis Prūsijas karalis, lai palīdzētu Napoleonam – red. piez.).

Turpmāk savā rakstā B. Šalfejevs atzīmējis, ka uz dievnama ārsienas ar balto krāsu tika uzzīmēta īpaša zīme, kas nozīmēja, ka, tuvojoties ienaidniekam, koka ēka ir jānodedzina, lai būtu vieglāk apšaudīt ienaidnieka karaspēku no Rīgas cietokšņa. Tuvojoties ienaidniekam, 4. Jēgeru pulka vads saņēma pavēli: rīkoties! Taču karavīri atteicās nekavējoties aizdedzināt baznīcu un sāka glābt ikonas, liturģiskos un baznīcas piederumus. Tomēr nedaudz vēlāk baznīca tika nodedzināta. “Tagad lielākā daļa rīdzinieku ir aizmirsuši pat nodegušās pareizticīgo baznīcas atrašanās vietu,” tā rezumējis novadpētnieks Šalfejevs savu stāstu par Vissvētās Dievmātes ikonas “Dzīvudarošais Avots” baznīcas iznīcināšanu.

Pēc hospitāļa baznīcas nodedzināšanas vairākus gadus tās draudzes locekļiem dievkalpojumi tika noturēti Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapsētas baznīca. 1820. gada 11. maijā, netālu no nodegušā dievnama, bet tomēr citā vietā, tika uzcelta Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca. Uz šo dievnamu tika pārnesta daļa no sadedzinātās baznīcas liturģiskajiem piederumiem un saglabājušas ikonas, tostarp Vissvētās Dievmātes ikona “Dzīvudarošais Avots”, ko īpaši godina visi pareizticīgie kristieši.

Līdz mūsu dienām ir saglabājies pazīstamā Rīgas novadpētnieka Johana Kristofa Broces zīmējums, kurā tika attēlota Vissvētās Dievmātes ikonas “Dzīvudarošais Avots” baznīca.

Informācijas avoti:

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 293.–294. lpp.

Газета «Cегодня», 22 ноября 1925 года.

Архиерейское богослужение в день празднования иконы Божией Матери «Живоносный Источник» | Даугавпилсско–Резекненская епархия (eparhija.lv)

Johana Kristofa Broces zīmējums.