Boriss Vipers
Boriss Vipers (1888. g. 15. aprīlī Maskavā, Krievijas impērijā – 1967. g. 24. janvārī Maskavā, Krievijas PFSR) – profesors, Roberta Vipera dēls. No 1924. līdz 1941. gadam Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātes mācību spēks. Devis lielu ieguldījumu latviešu mākslas izpētē. 1941. gadā pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja raženi strādāt.
Uz Latviju Boriss Vipers atbrauca jau būdams pieredzējis zinātnieks un pedagogs. 1918. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par tēmu : „Klusās dabas attīstības problēmas”. Kopš 1915. g. līdz 1924. g. viņš pasniedza Maskavas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.
1924. gadā pārceļoties uz Latviju, B. Vipers iesniedza iesniegumu Mākslas Akadēmijā, kas ir saglabājies viņa personiskajā lietā, kura glabājas Latvijas Valsts Arhīva. Šajā iesniegumā, tostarp, rakstīts : "...patlaban atrodoties Rīga un negrasoties atgriezties uz Krieviju, man ir tas gods piedāvāt sevi Akadēmijai kā mākslas vēstures un teorijas speciālistu. Mana tiešā specialitāte ir jaunā māksla, bet es varētu lasīt kursus arī citās mākslas jomās, kultūras vēsturē un t.t. Esmu paredzējis tādā mērā apgūt latviešu valodu un Latvijas kultūru, lai varētu vadīt nodarbības latviešu valodā".
Savus solījumus B. Vipers izpildīja. Kopš 1924. g. viņš strādāja Mākslas Akadēmijā - sākumā kā ārštata docents, vēlāk kā vecākais docents, bet kopš 1931.g. kļuva par profesoru . Kopš 1932. g. viņš bija Latvijas Universitātes štata pasniedzējs, kur pasniedza mākslas vēsturi un teoriju. 30.-to gadu sākumā viņš sāka pasniegt lekcijas latviešu valodā. Latviešu mākslinieks K. Neilis savās atmiņās raksta, ka tas notika visai negaidīti un, proti : "Profesors apsēdās pie projekcijas aparāta un sāka lasīt lekcijas ļoti labā latviešu valodā. Likās, ka viņš visu savu mūžu nebija runājis savādāk. Valoda plūda viegli, bez akcenta. Viņa valodas īpatnība bija tāda, ka katru vārdu viņš izrunāja skaidri, kā to dara lielākā daļa latviešu. To bija tik patīkami dzirdēt! Kopš tās dienas viņa lekciju apmeklētāju skaits palielinājās divkārt".
Jaunais Vipers enerģiski pievērsās latviešu mākslas vēstures pētīšanai un Latvijā pavadītajos gados sarakstīja veselu virkni darbu šajā tēmā. Par monogrāfiju „Latvijas māksla baroka laikmetā” autors saņēma Kultūras fonda prēmiju. Ļoti bieži Borisa Vipera rakstus, kas bija veltīti mākslas vēsturei, varēja sastapt latviešu periodiskajos izdevumos .
Borisa Vipera (kā arī viņa tēva Roberta Vipera) zinātniskā mantojuma pētīšana pārsteidz ar to, ka visai īsajā laikā zinātniekam izdevās izdarīt visai nozīmīgu ieguldījumu latviešu mākslas vēstures pētīšanā. Dažas Latvijas mākslas zinātnieku paaudzes ar pateicību pieminēja Borisa Vipera vārdu. Rakstu krājumā, kas tika izdots Rīgā par godu zinātnieka 100. gadadienai, bija atzīmēts, ka Borisa Vipera darbība Latvijā ir spilgta liecība tam, ka šī lielā personība piederēja divu tautu kultūrām. Apmetoties uz dzīvi Latvijā, viņš ātri apguva latviešu valodu, iedziļinājās tās vēstures un kultūras attīstības īpatnībās. Līdz ar grāmatas "Latvijas māksla baroka laikmetā" nākšanu klajā tika dots nopietns pretspars Baltijas vāciešu historiogrāfijai, kura daudzus gadsimtus bija kultivējusi teoriju par Latvijas mākslas agrīnā laikposma koloniālo raksturu. Boriss Vipers pirmoreiz izvirzīja zinātniski objektīvu metodoloģisko tēzi par to, ka nav iespējams nopietni pētīt feodālisma laikmeta Latvijas mākslu, ja neņemt vērā Latvijas pamatiedzīvotāju – latviešu kultūras mantojumu .
Atšķirībā no daudzu citu pirmskara Latvijā dzīvojušo un strādājušo krievu zinātnes un kultūras darbiniekiem, Borisa un Roberta Viperu vārdi arī padomju laikos netika aizmirsti. 1940.-1941.g.g. Boriss Vipers neslēpa to, ka pārgāja padomju varas pusē. Laikabiedriem, kuri viņu pazina, šāda metamorfoze nešķita gluži nejauša. 1941. gada pavasarī Boriss Vipers kopā ar tēvu Robertu Viperu pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja strādāt izredzētajā jomā.
Boris Vipers bija goda filistrs krievu studenšu korporācijā «Sororiras Tatiana» un latviešu studentu korporācijā «Dzintarzeme», ka arī akadēmiskas kopas Ramave goda biedrs.
Boriss Vipers miris Maskavā 1967. g. 24. janvārī.
Tatjana Feigmane
Informācija avoti:
LVA, 485. f., 30. apr., 70.l.
K. Neilis. Tie trakie gleznotāju gadi. Atmiņas par laika biedriem un Mākslas Akadēmiju. - Vaidava (ASV), 1986.
Laikposmi un mākslas vērtības. Atb. red. S. Cielava. - Rīga: Zinātne, 1988.
С. Ковальчук. Настоящий изгнанник с собой всё уносит. - Москва: Новый хронограф, 2017.
Татьяна Фейгмане. Русские в довоенной Латвии
Ilustrācijas tēmai
