Lidija Rudzīte

Lidija Rudzīte (dz. Žeibe) (1921. g. 2. aprīlī  Sireņecas ciemā, Igaunijas Republikā – 2006. g. 25. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) – mākslas zinātniece.

L. Rudzīte dzimusi Sireņecas ciemā (tagad Vasknarva) Peipuss ezera krastā Igaunijas teritorijā. Jāpiebilst, ka tas notika pareizticīgo Pjuhticas sieviešu klostera slimnīcā, un par meitenes krustmāti kļuva klostera pārzine māte Rafaila. Lidijas tēvs, latvietis no Madonas apriņķa, bija vietējās skolas direktors, māte nākusi no turīgas krievu dzimtas. Divdesmito gadu beigās ģimene pārcēlās uz Latviju un apmetās Rīgā, Latgales priekšpilsētā, netālu no Kuzņecova porcelāna rūpnīcas. Te Lidija un viņas vecākie brāļi Aleksandrs un Nikolajs sāka iet skolā. Viņi mācījās Rīgas 7. krievu pamatskolā (kur kādu laiku pasniedza arī viņu tēvs), bet vēlāk ģimnāzijā.

1934. gadā Lidija iestājās Rīgas Valsts ģimnāzijā. Sākumā tā atradās Lāčplēša ielas 108. namā, tad Akas ielā 10. Skolas direktors bija G. Gerbaņenko, pēc tautības ukrainis, tāpēc svinīgos pasākumos vienmēr tika atskaņotas ukraiņu tautas dziesmas, kuras klausoties, viņš nespēja novaldīt asaras. Vienā klasē mācījās bērni no dažāda sociāla līmeņa ģimenēm, taču gaisotne vienmēr bija draudzīga. Līdz pēdējām dzīves dienām Lidija Rudzīte uzturēja draudzīgas attiecības ar jaunības draudzenēm Iraīdu Gorškovu un Irinu Černobajevu.

Mīļākais priekšmets ģimnāzijā Lidijai bija tēlotāja māksla. Bieži atcerējās zīmēšanas skolotāja Jevgeņija Kļimova stundas, viņa aizraujošās lekcijas mākslas vēsturē. Saglabājies ģimnāzijas laiku zīmēšanas albums ar skolotāja roku izdarītiem labojumiem un piezīmēm. Nopietnās tēlotājas mākslas un mūzikas nodarbības jau ģimnāzijas gados mudināja Lidiju izvēlēties profesiju, saistītu ar kultūru un mākslu. Taču īstenot šo sapni pēc skolas beigšanas 1940. gadā neizdevās. Sākās karš, kas izjauca ierasto dzīves ritmu. Tikai pēc kara, jau padomju laikā, 1945. gadā Lidija iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes mākslas vēstures nodaļā.

1946. gadā viņa apprecējās ar jaunības draugu Jevgeņiju Rudzīti, kuru iepazina vēl ģimnāzijas gadu skautu un gaidu salidojumos.

Pēc universitātes beigšanas Rudzīte sāka strādāt Literatūras muzejā, pēc tam Kultūras ministrijā un Valsts mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kur no 1964. gada veica Galvenā fondu glabātāja atbildīgos pienākumus. 20 gadus muzejs bija viņas otrās mājas, bet muzejnieka darbs – iemīļotākā nodarbošanās. Arī pēc aiziešanas pensijā viņa uzmanīgi sekoja muzeja dzīvei, apmeklēja visas izstādes un pasākumus, bieži nāca uz muzeja zālēm aplūkot iemīļotos mākslas darbus.
<>
Plašas zināšanas krievu un latviešu kultūrā deva iespēju L. Rudzītei (līdzīgi kā citiem pirmskara ģimnāziju absolventiem) justies brīvi un nepiespiesti jebkurā vidē,  kā arī saprast un pieņemt citas kultūras cilvēkus.

Lidija Rudzīte mirusi Rīgā 2006. gada 25. jūlijā. Apbedīta Ivana kapos.

Ksenija Rudzīte un Inna  Pērkone,

Lidijas Rudzītes meitas

 

Lidija Rudzīte (pilnā versija). – Krājumā “Viņi bija  ģimnāzisti…” – Rīga: Baltslāvu biedrība, 2008.
Воспоминания об искусствоведе Лидии Рудзите (полная версия). - В сб. «Они были гимназистами...» - Рига: Балто-славянское общество, 2008.