Rātslaukums un rātsnams Rīgā

Rātslaukums un rātsnams Rīgā – Kaļķu iela 1a

Jaunā Rīgas rātsnama celtniecība tika uzsākta 18. gadsimta otrajā pusē un pabeigta 1765. gadā. Līdzekļus rātsnama būvniecībai piešķīra no pilsētas budžeta. Šo ēku projektēja Krievijas armijas inženierpulkvedis Johans (Ivans) Etingers (1714-1767). Gadu pirms Septiņu gadu kara (1756.g. aprīlī) sākuma viņš tika norīkots komandēt Vidzemē dibinātos inženieru korpusus. Arhitekta izvēle nebūt nepārsteidz. Kaut gan tajā laikposmā Rīga bija pārsvarā luterāņu, vācu-latviešu pilsēta, lielākā daļa lielu būvniecības objektu šeit tika īstenota, piedaloties Krievijas arhitektiem un inženieriem. Par apliecinājumu tam kalpo gan Citadeles rekonstrukcija, gan Rīgas pils pārbūve, gan Jēkaba akmens kazarmu celtniecība, gan Pētera un Pāvila katedrāles būvniecība. Johans Etingers tolaik vadīja kara hospitāļa celtniecību.

Parasti Krievijas Impērijas līdzdalība notika, piešķirot finanšu līdzekļus, bet nereti vērojami gadījumi, kad būvniecībā piedalījās arī Krievijas arhitekti. Tā, virkni 18. gadsimta otrās puses ēku projektēja speciālisti no Rīgas kara inženieru komandas. Gadījās, ka kara inženieris būvēja gan valsts vajadzībām paredzētos namus, gan arī namus, kas nebija paredzēti valsts vajadzībām. Tā laikmeta Rīgā ar pilsētas būvniecību tika saistīti veselas virknes pazīstamu Krievijas darboņu vārdi. Tie bija cars Pēteris Lielais, viens no dzejnieka A. Puškina senčiem Ibrahims Ganibāls, ķeizariene Katrīna II, slavenā karavadoņa Mihaila Kutuzova tēvs ģenerālleitnants Illarions Goļeņiščevs–Kutuzovs. Jāpiezīmē, ka impērijā dienēja arhitekti, kuri pēc savas izcelsmes nāca no dažādām valstīm. Tā, Pētera I palasta rekonstrukciju Vidzemes galvaspilsētā vadīja izcilais itālietis Bartolomeo Rastrelli, bet rātsnama projekta autors Johans fon Etingers bija cēlies no Holšteinas.

Prasības pēc jaunas ēkas izsauca tas apstāklis, ka nelielā ēka, kas tika uzbūvēta vēl 14. gadsimtā, vairs neatbilda pilsētas pieaugušajām vajadzībām. Tādēļ to nojauca un šajā vietā uzcēla jaunu rātsnamu. Divstāvīgās celtnes garums sastādīja 60 metrus, platums – 17 metrus. Ēkas arhitektūra atbilda agrīnā klasicisma stilam. Skaistā ēka ar kolonnām un balkonu virs parāda ieejas bija līdzīga pilij. Uzmanību pievērsa ēkas līniju noteiktība, barokas stila tornis, kurā tika iebūvēts pulkstenis un uzstādīti zvani. Trīsstūra frontonu virs ieejas greznoja Krievijas Impērijas divgalvainie ērgļi un pilsētas ģerbonis. Virs tiem atradās Temīda – tieslietu dieviete. 18. gadsimta beigās ceļotājs no Maskavas Boriss Pesteļs, kas uzrakstīja grāmatu par Rīgu, atzīmēja, ka šī ēka ir „viena no galvenām pilsētas rotām”. XIX gadsimta vidū Rīgas arhitekts Johans Felsko uzbūvēja rātsnamam trešo stāvu. Rātsnama pagrabos atradās cietums parādniekiem, abās pusēs no parāda ieejas tika uzstādīti kaunakmeņi – uz tiem, izciešot sodu, bija paredzēts stāvēt sīkiem noziedzniekiem.

<>18. gadsimtā Rīgas iedzīvotāji tika dalīti divās kategorijās: birģeros jeb namniekos (pilsētas pilsoņos) un «ne birģeros» (jeb nepilsoņos, pie kuriem piederēja visi pārējie). Pilsētas pilsoņi pārsvarā bija vācieši, bet latviešiem un krieviem bija ierobežotas tiesības. Pilsētas rāte pārstāvēja pirmo intereses un stingri uzraudzīja to, lai netiktu aizskartas viņu daudzās privilēģijas un atvieglojumi. Tajiem laikiem raksturīgā pazīme: rāte nebija varas institūcija, kurā rātmaņi tika ievēlēti. Vēl 13. gadsimta beigās Rīgas rātē jaunus rātmaņus sāka kooptēt paši rātes locekļi, un tie pārstāvēja rāti līdz pat mūža galam. Rātei piederēja plašas pilnvaras. Tās varu politiskajā, ekonomiskajā un tieslietu sfērās ierobežoja tikai feodālie seniori – Rīgas arhibīskaps, Livonijas ordenis un jau pēc tiem valsts.

1870. gadā rīdzinieku sadalījums birģeros (namniekos) un nebirģeros tika atcelts, vara pārgāja Rīgas Domes rokās, kuru ievēlēja bagātie pilsētnieki (pastāvēja augsts īpašuma cenzs). Rīgas Dome sāka noteikt vietējo nodokļu apmērus, nozīmēja ierēdņus, rūpējās par skolām un slimnīcām, pilsētas saimniecību, ceļu būvi un remontu, sniedza sociālo palīdzību nebadzīgajiem ļaudīm. XIX gadsimtā rātsnamā kādu laiku, līdzās pilsētas rātei, atradās arī Rīgas birža, bet vēlāk tās vajadzībām uzcēla atsevišķu ēku. 1899. gadā Rīgas rātei tika atņemtas tiesas funkcijas, pēc tam šajā namā parādījās jauni īpašnieki: šeit atvēra pilsētas bibliotēku, bāriņtiesu un banku.

Pirms 1917. gada vēlēšanas notika nevis pēc partiju sarakstiem, bet gan pēc nacionālā principa. Tika sastādīti «krievu», «vāciešu», «latviešu» saraksti. Pilsētas likumdošanas institūcijā ievēlētie krievu deputāti, savu iespēju robežās, pirmām kārtām rūpējās par krievu kultūras attīstību. Tā, deputāts N.Merkuļjevs 1902. gadā kļuva par „Rīgas Krievu teātra pārvaldes”(«Управления русского театра в Риге») priekšsēdētāju, šīs pārvaldes pārziņā Rīgas Dome atdeva pilsētas teātri, kas tika uzbūvēts krievu trupai. <> Latvijas Pirmajā republikā sākumā eksistēja Rīgas Domes vēlēšanu sistēma, bet 1934. gadā pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas, Valsts Prezidents pats sāka iecelt pilsētas galvu šajā amatā.

1941. gada jūlijā rātsnams tika sagrauts vācu nacistu karaspēka uzbrukuma laikā. Pēc Otrā Pasaules kara padomju laikos rātsnama drupu vietā (kuras demontēja 1954. gadā) tika uzcelts Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju korpuss, bet Rīgas pilsētas tautas deputātu padomi un tās izpildkomiteju izvietoja (Gorkija iela, 3, tagad K. Valdemāra iela 3) bijušās LR ārlietu ministijas ēkā. 21. gs. sākumā LR Ārlietu ministrija atgriezās minētā ēkā.

Pēc 1991. gada Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju korpusu nojauca, bet tā vietā uzcēla nedaudz modernizētu rātsnama, kas tika uzbūvēts XVIII gadsimta vidū, kopiju. Patlaban rātsnama ēkā atrodas Rīgas Dome, tās mērs un daļa pilsētas dienestu.

Aleksandrs Gurins

Sk.:„Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos (1710-2010)”(„Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010).”) - Rīga, 2010.

Informācijas avoti :

1. Broce J.K. Rīgas Rātsnams // Broce J.K. Zīmējumi un apraksti. R..1992. 1.sēj. 

2. J. Vasiļjevs. Klasicisms Rīgas arhitektūrā (Васильев Ю. М. Классицизм в архитектуре Риги.) R.1961. 

3. B. Pesteļs. Piezīmes par Rīgas pilsētu (Пестель Б. Примечания о городе Риге.) Izd. Maskavas Universitāte. 1798. 

4. E. Pučins. Vecrīgas reģenerācijas vēstures un pilsētbūvniecības pamati (Пучин Э. Историко-градостроит. основы регенерации Старой Риги.) R. 1989.

5. D. Maslovskis. Krievu armija Septiņu gadu kara laikā. (Масловский Д.Ф.. Русская армия в Семилетнюю войну.) М. 1891.69., 85., 226. lpp.

6. Rātsnams// Rīgas pilsēta (Ратуша// Город Рига. Р. Б.г.)