Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Lasīt tālāk
 |
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm Sk. jaunus Olgas Šilovas darbus |
In memoria |
|
|
|
Viktorija Peļše (1936. gada 26. decembrī – 2026. gada 24. februārī) – izcilā tēlniece |
Jaunumi «Personu» sadaļā |
|
|
|
Boriss Koļesņikovs (1946) – Latvijas fotožurnālists un redaktors. 2016. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni |
Jaunumi «Personu» sadaļā
|
|
|
|
Vladimirs Lukjanovs (1947) – baletdejotājs. 1966.–1988. gadā bija Latvijas baleta solists |
Ivans Godickis-Cvirko
Ivans Godickis–Cvirko (1856. g. 27. maijā /8. jūnijā Minskā, Krievijas impērijā – 1942. g. 11. jūnijā Rīgā, Ostlandes reihskomisariātā/ Latvijā) – latīņu valodas, krievu literatūras un vēstures skolotājs. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1929).
Ivans Godickis–Cvirko cēlies no senas muižnieku dzimtas. Absolvējis Minskas ģimnāziju, bet 1881. gadā Ņežinas kņaza Bezborodko Vēstures un filoloģijas institūtu ar ģimnāzijas skolotāja tiesībām. Tika pieņemts par audzinātāju Paņevežas skolotāju seminārā, mēnesi vēlāk pārcelts uz Minskas ģimnāziju par krievu un latīņu valodas pasniedzēju, kur strādāja no 1881. gada 1. augusta līdz 1890. gada 7. jūlijam. No 1890. līdz 1893. gadam Viļņas 1. ģimnāzijā pasniedza krievu valodu un literatūru un ievadu filozofijā, bet Viļņas Romas katoļu garīgajā seminārā krievu valodu. No 1893. līdz 1900. gadam līdztekus darbam iepriekšminētajās mācību iestādēs mācīja krievu valodu literatūru arī Viļņas skolotāju institūtā.
No 1900. līdz 1907. gadam Ivans Godickis–Cvirko bija Viļņas guberņas Molodečno miestas skolotāju semināra direktors. 1907. gadā viņš aizgāja no šī darba un ar Tautas izglītības ministrijas atļauju Minskas guberņas Bobruiskā atvēra astoņgadīgo zēnu privātģimnāziju, kuru līdz 1918. gada novembrim pats arī vadīja.
1918. gada beigās Godickis–Cvirko, izvērtējot draudīgo politisko situāciju pēc pilsoņu kara, pārcēlās uz Liepāju, kur 1919. gada janvārī atklāja Skolotāju biedrības vidējās izglītības iestādi. Līdz 1920. gada novembrim viņš bija tās direktors un krievu un latīņu valodas pasniedzējs. Pēc šīs mācību iestādes pārveidošanas par Liepājas Ivana Poļakova krievu vidusskolu turpināja tur pasniegt stundas. No 1920. līdz 1924. gadam I. Godickis–Cvirko strādāja arī Liepājas Valsts tehnikumā.
1925. gadā I.Godickis–Cvirko ieguva Latvijas pilsonību.
No 1927. gada 1. augusta I. Godickis–Cvirko strādāja Ludzas valsts krievu vidusskolā/ no 1929. g. – ģimnāzijā. Pēc tam pasniedza Rēzeknes Valsts krievu pedagoģiskajā institūtā. Viņa pēdējā darbavieta bija Ludzas Valsts krievu ģimnāzija.
1935. gadā I. Godickis–Cvirko aizgāja penisjā.
1929. gadā viņu par nopelniem izglītības darbā apbalvoja ar 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Pēdējos savas dzīves gadus Godickis–Cvirko pavadīja pie dēla, būvinženiera un mākslinieka Dimitrija (18.10.1901, Viļņas guberņā, Molodečno – 1988, Dānijas Karalistē).
Ivans Godickis–Cvirko nomira Rīgā 1942. gada 11. jūnijā.
Tatjana Feigmane
Informācijas avots:
LVVA, 1632. f., 1. apr., 6509. l.
