Laikraksts «Slovo»
1924. gada 11. novembrī iznācis “krievu nacionāldemokrātiskā laikraksta «Slovo»” pirmais numurs. Ar šo avīzi preses arēnā bija ienācis pirmais un pēdējais laikraksta “Segodņa” (kriev.: “Сегодня”) konkurents, kuram bija stabila finansiālā bāze. Avīzi “Slovo” materiāli nodrošināja apdrošināšanas biedrības «Salamandra» atlikušā kapitāla daļa, kas bija palikusi Dānijā un daļēji arī Latvijā. Biedrības «Salamandra» ārzemju filiāles vadītājs bija Nikolajs Belocvetovs. Pateicoties šiem finanšu līdzekļiem, tika organizēta drukas Akciju sabiedrība "Salamandra". Tā arī bija laikraksta izdevēja.
Pateicoties finansiālajai nodrošinātībai, bija iespējams piesaistīt vairāk vai mazāk reprezentatīvu autoru sastāvu. Laikrakstā tika publicēti šādi pazīstami autori: Konstantīns Baļmonts, Vladimirs Sirins (Vladimirs Nabokovs), Ivans Iļjins, Sergejs Minclovs, Ivans Šmeļovs, Aleksejs Remizovs, Aleksandrs Amfiteatrovs, Mihails Arcibaševs, Vladimirs Burcevs, Boriss Zaicevs, Aleksandrs Izgojevs, Pjotrs Krasnovs, Ariadna Tirkova, Sergejs Šteins, Aleksandrs Jablonovskis un citi.
Redakcijas pamatsastāva darbinieki: Nikolajs Berežanskis, Ivans Lukašs, Neo-Silvestrs (Heinrihs Grosens), Sergejs Koreņevs, Aleksandrs Perfiļjevs. Šeit darbojies arī Leonards Koroļs-Puraševičs, kurš piegādājis "sensacionālus romānus".
1929. gadā «Slovo» izbeidza savu pastāvēšanu kā ikdienas laikraksts un šā paša gada 26. maijā, pēc Nr. 1035 izdošanas, laikraksts tika slēgts.
Pēc «Slovo» slēgšanas tika mēģināts turpināt laikraksta izdošanu ar nosaukumu «Naše Slovo» (kriev.: “Наше слово”), pamatojoties uz neizmantotajiem materiāliem. Redaktors-izdevējs bija Sergejs Lomani. Klajā nāca 13 numuri. Pirmais iznāca 1929. gada 2. jūnijā, pēdējais – 25. augustā.
«Slovo» sakāvi konkurences apstākļos var izskaidrot ar to, ka, neskatoties uz šā preses izdevuma kapitālu un spēju piesaistīt pazīstamus literātus, laikraksts tomēr zaudēja, jo tas orientējās tikai uz daļu sabiedrības – uz "īstajiem krieviem". Daudznacionālajā sabiedrībā šāda orientācija bija līdzvērtīga atsvešinātībai no daudz plašāka lasītāju loka.
«Segodņa» piesaistīja veiksmi, jo pasludinājis sevi nevis par laikrakstu tiem krieviem, kuri pēc lielinieku nākšanas pie varas bija emigrējuši no Krievijas, bet gan par preses izdevumu, kuram ir svešas nesaskaņas un kas atbalsta starpetnisko komunikāciju. Bezpartejiskums, lojalitāte valdībai, labas attiecības ar vietējām biznesa aprindām - tas viss nodrošināja šim laikrakstam vislabvēlīgāko attieksmi.
Lai gan, pielikdams daudz pūliņu, laikraksts «Slovo» centās atspēkot viedokli, ka tas ir krievu nacionālistu-monarhistu preses izdevums, tam tā arī neko neizdevās panākt. Ārpus vietējo krievu aprindām laikraksta numurus bija grūti realizēt. Ne mazāk svarīga loma bija arī laikraksta darbinieku uzņēmējdarbības trūkumam.
Aprēķinot zaudējumus, N. Belocvetovs un akcionāru padome pārtrauca laikraksta izdošanu.
Informācijas avoti:
Юрий Абызов. Русское печатное слово в Латвии. 1917–1944. Био-библиографический справочник. Части I–IV. – Stanford, 1990–1991.
Юрий Абызов. А издавалось это в Риге. 1918–1944. Историко-библиографический очерк. – Москва: Библиотека-фонд "Русское Зарубежье – Русский путь, 2006.
Ilustrācijas tēmai
