Piemineklis Mihailam Barklajam de Tolli

Piemineklis Mihailam Barklajam de Tolli Rīgā

V. Ļisicina foto

Pieminot simtgadi kopš Krievijas impērijas atbrīvošanas no Francijas imperatora Napoleona Bonaparta karaspēka iebrukuma, 1911. gada septembrī Rīgas dome nolēma uzcelt pieminekli Vidzemē dzimušajam, slavenajam Krievijas karavadonim ģenerālfeldmaršalam Mihailam Barklajam de Tolli.

1812. gada kara varonis Mihaels (kriev.: Mihails) Andreass Barklajs de Tolli (vācu: Michael Andreas Barclay de Tolly) bija saistīts ciešām ģimenes saitēm ar Rīgu. Senās skotu dzimtas Berkliju of Tolli (Barclay of Tolly) pārstāvis Pīters Berklijs 17. gadsimta otrajā pusē apmetās uz dzīvi Rīgā. Mihaila Barklaja de Tolli vectēvs Rīgā bija pazīstams kā veiksmīgs jurists. Viņa brālēns Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli vispirms strādāja par Rīgas Lielās ģildes municipālo padomnieku, pēc tam ieņēma pilsētas mēra amatu. Arī nākamā karavadoņa tēvs bija no šejienes un “ticis iecelts dzimtmuižnieka kārtā, pateicoties virsnieka pakāpei”. 

Vēsturnieki diskutē par kņaza Mihaila Barklaja de Tolli dzimšanas vietu, taču pats kņazs dokumentos rakstījis, ka viņš ir dzimis Rīgā. Jau sešu gadu vecumā mazo Mihailu viņa tēvocis, Krievijas armijas pulkvedis, bija ierakstījis Novotroickas pulkā kā kaprāli. Divus gadus vēlāk Mihails Barklajs de Tolli tika paaugstināts par vahmistru un pēc militārās izglītības pabeigšanas – par kornetu. Ātri virzoties pa militārā dienesta kāpnēm, Barklajs de Tolli piedalījies Turcijas kampaņā, jau būdams kapteiņa pakāpē. Par izcilību Očakivas cietokšņa ieņemšanā viņam tika piešķirts Svētā Vladimira ordenis un viņš tika paaugstināts par sekundmajoru. 1809. gada Zviedrijas kampaņas laikā karavadonis Barklajs de Tolli kopā ar karaspēku veicis Botnijas šauruma šķērsošanu, un šīs militārās operācijas rezultātā tika noslēgts miers.

1810. gada janvārī Barklajs de Tolli ieņēma Krievijas impērijas kara ministra amatu. Viņam tika uzticēts veikt sagatavošanos gaidāmajam karam ar Franciju. Taču galvenās kaujas viņa dzīvē bija vēl priekšā. 1812. gadā jau pieredzējušais karavadonis tika iecelts par I Rietumu armijas virspavēlnieku. Pirmajās kaujās ar ienaidnieku viņš rīkojas piesardzīgi, atbilstoši apstākļiem. Redzot ienaidnieka pārākumu, viņa vadītais karaspēks atkāpās, tomēr nedodot pretiniekam iespēju gūt izšķirošus panākumus. Taču šāda taktika sastapās ar noraidījumu karaspēka vidū, kas vēlējās noturēt ģenerālo kauju ar Napoleona Bonaparta armiju. Krievijas impērijas sabiedrības negatīvā attieksme noveda pie tā, ka Barklajs de Tolli tika atstādināts no amata.

Pēc tam, kad Mihails Kutuzovs tika iecelts par Krievijas karaspēka virspavēlnieku, Barklajs de Tolli bija pārņēmis II Rietumu armijas vadību, un vēlāk – 1813. gada 4. februārī viņam tika uzdots komandēt III Rietumu armiju. Viņa komandētais krievu karaspēks iemantojis slavu kaujās ar Napoleona Bonaparta armiju pie Borodinas, Kulmas un Leipcigas.

Barklaja de Tolli nopelni šajā militārajā kampaņā tika augstu novērtēti Eiropā. Zviedrijas karalis Kārlis XIII piešķīris viņam 1. pakāpes Zobena kara ordeni. Imperators Aleksandrs I paaugstinājis viņu līdz ģenerālfeldmaršala pakāpei. Pēc atgriešanās Krievijā Barklajs veltījis daudz pūļu armijas stiprināšanai.

Tomēr ģenerālfeldmaršala veselības stāvoklis bija pasliktinājies. Pēc ārstu ieteikuma viņš devās ārstēties uz Marienbādi (tagad – Marianske Lazne, Čehijā) un uz Karslbādi (kopš 1918. gada – Karlovi Vari, Čehijā). Pa ceļam, Austrumprūsijā, 1818. gada 13./ 25. maijā Mihails Barklajs de Tolli nomiris 57 gadu vecumā.

Karavadoņa atvadu ceremonija notikusi Rīgā, pēc tās viņa mirstīgās atliekas vispirms tika pārvestas uz Helmes muižu un tad uz Bekhofu (tagad Jegeveste, Igaunijā), kur tās tika apbedītas un joprojām atrodas viņa atraitnes celtajā mauzolejā. Barklaja de Tolli nāves vietā, Prūsijas muižā Štiličene (tagad – Nagornijas ciemats, KF Kaļiņingradas apgabalā) pie Insterburgas (tagad – Čerņahovska, KF Kaļiņingradas apgabalā), Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III uzcēlis piemiņas obelisku.

Rīgas dome bija piešķīrusi 25 tūkstošus rubļu pieminekļa celtniecībai dižajam novadniekam. Tādu pašu summu ziedojuši arī Baltijas novada iedzīvotāji. Izsludinātajam konkursam tika iesniegti 43 projekti no Sanktpēterburgas, Rīgas, Maskavas, Parīzes un Vācijas pilsētu tēlniekiem un arhitektiem. Žūrija, kuras sastāvā bija Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings, vienbalsīgi atbalstījusi trīs no šiem Barklaja de Tolli pieminekļa projektiem, kurus izstrādājis viens un tas pats autors – Berlīnes tēlniecības profesors Vilhelms Vandšneiders. Par visiem trim projektiem viņam tika piešķirta naudas prēmija. Labākā versija tika nosūtīta ekspertīzei uz Krievijas Imperatora Mākslas akadēmiju. Sanktpēterburgas iedzīvotāji ierosinājuši veikt dažus grozījumus projektā: piemēram, nomainīt zobenu pret zizli.

Statuja tika izgatavota no bronzas un bija gandrīz piecus metrus augsta un svēra vairāk nekā divas tonnas. Pjedestāla priekšpusē tika izveidots uzraksts: “Ģenerālfeldmaršals kņazs Barklajs de Tolli”. Pjedestāla sānu malās tika izklati datumi: “1812. un 1912. gads”.

1912. gada 9. septembrī pulksten vienos pēcpusdienā notika svinīga pieminekļa pamatakmens likšanas ceremonija. Šis datums tika noteikts, lai tas sakristu ar 1812. gada kara gadadienas svinībām. Svinībās piedalījās pilsētas civilās un militārās administrācijas pārstāvji, vietējā garnizona karaspēks, ugunsdzēsēju resora, dažādu vietējo organizāciju pārstāvji un liels skaits Rīgas iedzīvotāju. Pieminekļa atklāšanas ceremonija notika 1913. gada 13. oktobrī. Mihaila Barklaja de Tolli skulpturālais tēls parādījās sanākušo rīdzinieku priekšā visā tā dižajā augstumā, mierīgi stāvot, ar feldmaršala zizli labajā rokā, ģenerāļa formas tērpā, apmetnī un 19. gadsimta sākumam raksturīgajā trīsstūrveida cepurē (ko sauc arī par divradzi – tulk.piez.).

Šis piemineklis nostāvēja Rīgā nepilnus divus gadus. 1915. gada jūlijā, kad sakarā ar Pirmo pasaules karu sākās rūpniecības uzņēmumu un kultūras vērtību evakuācija no Rīgas, cita starpā tika izvests arī bronzas piemineklis Barklajam. Tika pieņemts, ka feldmaršala bronzas piemineklis tiks ievietots Intendantūras noliktavā Maskavā. Taču Krievijas 1917. gada revolūcijas un Pilsoņu kara juku laikos šis piemineklis tika nozaudēts.

2001. gadā pazīstamais Rīgas uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs nolēma par saviem līdzekļiem atjaunot nozaudēto bronzas pieminekli. Saskaņā ar saglabājušos autora mazo ģipša modeli, kas tika glabāts Rīgas un kuģniecības muzeja slēgtajā fondā, un pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijām, Sanktpēterburgas tēlnieks Aleksejs Murzins un Denisa Gočijajeva metālliešanas darbinieku brigāde atjaunojuši Barklaja statuju. Rīgā saglabājušos pjedestālu no gaiši pelēkā granīta atjaunojis latviešu arhitekts Ivars Seldbergs.

Ģenerālfeldmaršala Barklaja de Tolli atjaunotā pieminekļa atklāšanas ceremonija notika 2002. gada 1. jūlijā tā atrašanās vēsturiskajā vietā – skvērā starp Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli un viesnīcu “Radisson Blu Hotel Latvia”.

Rīgā pie Svētā Pētera baznīcas sienas ir saglabājusies epitāfija ar viena no Barklaju dzimtas pārstāvja ģerboni. Un kapsulā zem karavadoņa pieminekļa pjedestāla ir rīdzinieku vēstījums pēctečiem, kas datēts ar 1913. gada 13. oktobri. Tajā ir pateicības vārdi 1812. gada kara varoņiem, kuri aizstāvējuši savu Tēvzemi grūtajos pārbaudījumu brīžos.

Nikolajs Surins, Oļegs Jazevs

Saīsināts tulkojums no krievu valodas

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

P. S. Saskaņā ar Rīgas domes 2024. gada 16. oktobra lēmumu bronzas piemineklis Mihailam Barklajam de Tolli un granīta pjedestāls, kas uzcelts 1913. gadā, tika demontēti 2024. gada 31. oktobrī. 2024. gada 19. novembrī piemineklis Barklajam de Tolli tika pārvests uz Jūrmalu un uzstādīts Jevgeņijam Gombergam piederošajā privātīpašumā.

Informācijas avoti:

1. БСЭ. 2. sējums– Москва.1962. 132.–133. lpp.

2. Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона. – 3. sēj., 74. lpp.

3. Журнал «Нева» № 7. Л. 2005.

4. Тартаковский А.Г. Неразгаданный Барклай. – Москва, 1996.