Rēzeknes vecticībnieku Kapu kopienas lūgšanas nams
Rēzeknes vecticībnieku Kapu kopienas lūgšanu nams un kapi - Ivana Siņicina ielā 4. Mūsdienu skats.
Lūgšanu nams un kapi atrodas Rēzeknes pilsētas dienvidu nomalē.
Rēzeknes vecticībnieku Kapu kopiena sākusi veidoties 1858. gadā, kad ārpus pilsētas teritorijas (aiz pilsētas grāvja), ganību zemēs tika piešķirta vieta vecticībnieku kapiem. Sākumā nelaiķus apdziedāja nelielā sargmājiņā, taču 1863. gadā 98 sīkpilsoņi, tirgoņi un zemnieki bija sastādījuši sabiedrisko līgumu, noteikuši sev nodokļu aplikšanu un pieņēmuši lēmumu uzbūvēt kapos namu mirušo apbedīšanai, tas ir lūgšanu namu.
1863. gada oktobrī S. Siņicas (Siņicina) vadībā tika uzsākti būvdarbi. Uzbūvētā lūgšanu nama telpas, pēc blagočinnija D. Perlaškeviča denunciācijas, 1865. gadā policija bija aizzīmogojusi, bet saskaņā ar Rēzeknes apriņķa 1868. gada novembra tiesas lēmumu, šeit tika noteikts iekārtot nabagmāju. Taču tās vietā pēc kāda mēneša lūgšanu nams bija atjaunots.
Kārtējā denunciācija un lūgšanu nama telpu aizzīmogošana notikusi 1869. gada maijā. Daudzu gadu laikā, nesekmīgi lūgdami noņemt uzlikto aizzīmogojumu, vecticībnieki turpinājuši pulcēties, lai noturētu lūgšanas. Vasarā viņi pulcējušies lūgšanu nama priekštelpā, bet ziemā – kapsētas sargmājiņā. 1901. gadā lūgšanu nama ēka tika pārbūvēta nabagmājas vajadzībām. Patlaban šajā ēkā ir atjaunots vecticībnieku lūgšanu nams.
1885. gadā sīkpilsonis J. Kolosovs iesniedzis lūgumrakstu par atļaujas piešķiršanu uzsākt savā zemesgabalā lūgšanu nama būvniecību. Pozitīvu atbildi viņš nebija saņēmis, tomēr tajā pašā gadā par sabiedriskajiem līdzekļiem tika uzcelta ēka, kas uzskatīta par dzīvojamo namu. Patlaban tā ir kulta celtnes daļa, kurai vēlāk piebūvēts zvanu tornis. 1898. gadā vecticībnieku lūgšanu namu izdevās legalizēt, taču Krievijas impērijas varas pārstāvji izvirzījuši noteikumu: zvanus, ārējos krustus un virsdurvju ikonas nedrīkst uzstādīt.
Grozījumi Krievijas impērijas likumos (imperatora Nikolaja II Manifests un rīkojums par iecietību pret citticīgiem) ļāvuši 1905. gada beigās saņemt atļauju zvanu uzstādīšanai un 1906. gada jūnijā — zvanu torņa ierīkošanai.
Tajā pašā gadā Sanktpēterburgas arhitektūras akadēmiķis Aleksandrs Krasovskis izstrādājis zvanu torņa projektu (ir zināms tā neapstiprinātais variants). Uzbūvētā celtne tikai vispārējos vilcienos ir saglabājusi ēkas konfigurāciju, kāda tā tika iecerēta pēc Krasovska projekta. Pēc zvanu torņa ierīkošanas kulta celtne ieguvusi mūsdienu veidolu.
2006. gadā kulta ēkai tika nomainīts kupols. Tas ir izgatavots no nerūsējošā tērauda, uzsmidzinot tērauda virsmai titāna nitrīdu; virs kupola tika uzstādīts zeltīts krusts. Vecticībnieku draudzes pasūtījumu izpildījusi Maskavas firma “RIK-S”. Jaunā kupola diametrs sastāda apmēram divus metrus, virs kupola uzstādītā krusta augstums ir divi metri. Dievnama apmēri plānā ir 26,5 х 9,8 m, iekšsienu augstums - 6,1 metri; kulta celtnes augstums kopā ar krustu — aptuveni 30 metri.
Rēzeknes vecticībnieku draudzes locekļi īpaši lepojas ar dievnama zvaniem. Tie tika lieti 1905. gadā “A.S. Lavrova biedrības Gatčinā” rūpnīcā. Lielais zvans sver 302 pudus (1 puds sastāda 16, 38 kg – tulkot. piezīme) un 5 mārciņas, līdzekļus tam ir ziedojuši Ivans un Maksims Siņicini. Vidējais zvans sver 158 pudus 30 mārciņas, tas tika izgatavots par sabiedrības naudu; mazajam zvanam, kura svars sastāda 69 pudus, naudu ziedojuši M. Trubicins un L. Vorobjovs.
1906. gadā lūgšanu namā tika uzstādīts četrrindu ikonostass un noformēts tā interjers. 1908. gadā šeit atradušās 110 ikonas un krusti. 44 lielākās ikonas un krustus bija ziedojis I. Siņicins. Lielāko daļu lūgšanu nama ikonu ir gleznojuši krievu ikonu gleznotājs Gavriils Frolovs un viņa talantīgais māceklis Pimens Sofronovs.
20. gadsimta sākumā veiktā lūgšanu nama rekonstrukcija kļuvusi iespējama, pateicoties vecticībnieku aktīvai organizatoriskai darbībai un prāviem finanšu līdzekļu ziedojumiem. Ziedotāju vidū, pirmām kārtām, jāmin I. Siņicins, M. Siņicins, D. Siņicins, M. Trubicins un L. Vorobjovs. Maksims Siņicins, kas bijis dzimtas godpilsonis, bija kļuvis par reģistrētās vecticībnieku kopienas pirmo priekšsēdētāju. Viņš ir pazīstams kā grāmatmīlis un krievu senatnes priekšmetu vācējs, kā arī apjomīgas grāmatas «В защиту старой веры»/ “Vecās ticības aizstāvībai” izdevējs.
Nabagmāja, kas tika atvērta 1897. gadā, pateicoties Siņicinu finansiālajam atbalstam, bija rekonstruēta 1900.-1901. gadā un nosaukta par godu tās dibinātājiem.
1858. gadā aptuveni 850 metru attālumā aiz Rēzeknes pilsētas grāvja tika piešķirts zemesgabals vecticībnieku kapiem. Iespējams, ka tie ir lielākie reģiona kapi, jo tikai to vecā daļa aizņem aptuveni 2,8 hektārus.
Vecticībnieku kapsētā ir saglabājies nozīmīgs kapu pieminekļu skaits, kuri ir datējami ar 19. gadsimta otro pusi. Daļa no tiem bija izgatavota Sanktpēterburgā (Zinovjevs) un daļa – Rīgā (A. Šrāders). Daudzu kvalitatīvu kapu pieminekļu autors ir vietējais meistars T. Kirsanovs (1873 – 1967). Viņa darbi ir pazīstami, sākot ar 1910. gadu. Viņš pats arī ir apbedīts šajos kapos.
Lielāka daļa memoriālo zīmju ir klasiskie akmens krusti uz tumbām, izņēmums ir tikai divi sarkofāga tipa kapu pieminekļi. Senākais no kapu pieminekļiem ir datējams ar 1859. gada sākumu. Pēc vietējiem nostāstiem, tas ir uzstādīts pirmajā šīs kapsētas apbedījuma vietā. Par otru senatnīguma ziņā tiek uzskatīts nesen zem mēslu slāņiem atrastais un patlaban atjaunotais 1866. gada masīvais akmens kapa krusts.
Zināms, ka agrāk bija plaši pieņemts uzstādīt tradicionālus, plaša šķērsgriezuma koka krustus un darināt lielus koka zārkus. Patlaban ir saglabājies vienīgais koka krusts, kas 1941. gadā uzstādīts virs Jakova Terentjeva apbedījuma vietas, kurš zvēriski tika nomocīts Iekšlietu Tautas komisariāta (jeb NKVD) moku kambaros.
19.-20. gadsimtu mijā virs lieliem koka zārkiem nereti vien uzstādīja klasiskos akmens krustus uz tumbām. Kāda no šīm konstrukcijām kapsētā tika rekonstruēta. Patlaban labā stāvoklī ir saglabājušās tikai divas šāda tipa apbedījuma vietas, kas atrodas Rodiona Ļifanova ģimenes kapličā (1881. g.).
Apbedījuma vietu vidū, kurām ir vēsturiska nozīme, būtu jāmin Ivana Zavoloko un viņa dzimtas pārstāvju kapu vietas, kā arī Siņicinu, Morozovu, Vorobjovu un Latvijas vecticībnieku lietu Centrālās komitejas Ilariona Kolosova kapu vietas.
Jāmin arī metāla kaluma žogus, kas atrodas Rēzeknes vecticībnieku kapsētā. Vislielāko ievērību pelna tie metāla kaluma žogi, kas atrodas Vorobjovu, Golubevu-Siņicinu un Rižakovu ģimeņu apbedījumu vietās. Šis darbs ir izpildīts K. Voronova Sankpēterburgas darbnīcā.
Virknē kapu pieminekļu ir iekaltas epitāfijas gan reliģiska, gan laicīga satura. Sastopamas gan tipiskas, gan arī tāda tipa epitāfijas, kāda 1877. gadā tika iekalta Vorobjovu bērnu kapa piemineklī: “Nelaiķi, zārkā guļot, satrūd un skaļi sauc: Nāciet pie mums visi!” Un kapa pieminekļa otrajā pusē: “Uz zemes dzīvojošie, redziet miesas, kas melnas tapušas [..] patiesi nožēlodami grēkus, ejiet pie Pestītāja, skaļi saukdami: Mieru dod, Dievs, jo vienīgais esi žēlīgs!”
2009. gada 24. maijā Rēzeknes vecticībnieku Kapu kopienas telpās bija atklāts muzejs, kas veltīts Latgales vecticībnieku dzīves norisēm un sadzīvei. Viena ekspozīcijas daļa veltīta baznīcas dzīves norisēm, otrajā daļā tiek eksponēti etnogrāfiska rakstura priekšmeti.
Lūgšanu nams darbojas un pieder Rēzeknes vecticībnieku Kapu kopienai, un šai sakrālajai celtnei ir vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.
Vladimirs Nikonovs
Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках
культуры (1710-2010). - Рига, 2010, 448.-450. lpp.
Informācijas avoti:
Владимир Никонов. Староверие Латгалии. / Vladimirs Nikonovs. Latgales Vecticība. Rēzekne. 2008. 309.-322. lpp.; 89.-96. lpp.;
Владимир Никонов. Из истории Режицкой кладбищенской старообрядческой общины (1858-1940 гг.)
Владимир Никонов. Из истории Режицкой кладбищенской старообрядческой общины (1858-1940 гг.)
