Kristus Piedzimšanas baznīca Nītaurē

Kristus Piedzimšanas baznīca. – Nītaure, Nītaures pagasts, Cēsu novads.

Nītaure (vācu: Nitau) ir ciems Cēsu novada Nītaures pagastā, pagasta administratīvais centrs. Ciems izvietojies Mergupes krastos, 41 kilometra attālumā no Cēsīm un aptuveni 80 kilometru attālumā no Rīgas.

Pirmo reizi Nītaure ir minēta 1563. gada vēstures dokumentos. 1820. gadā Nītaures muiža piederēja grāfu Fermoru ģimenei (vācu: Grafen Fermor – skotu izcelsmes muižnieku dzimta Krievijas impērijas Vidzemes guberņā – red. piez.) Apdzīvotā vieta ap muižu sāka veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, kad muižas īpašnieki sāka piešķirt zemesgabalus zemniekiem.

Laikā, kad Vidzemes latvieši masveidā pārgāja Pareizticībā, Nītaurē 1845. gadā pēc Sv. Sinodes rīkojuma tika izveidota pareizticīgo latviešu draudze. Šeit tika uzcelta tajos laikos Vidzemes guberņai tipveida pareizticīgo koka baznīca. Taču 1874. gadā, laika zoba sagrauzta, dievnama ēka jau bija stipri novecojusi. Tolaik Rīgas Konsistorijā sastādīts to baznīcu saraksts, kuras būtu jāuzceļ. Iesākumā dievnams Nītaurē nokļuva otrajā kārtā. Taču draudzes locekļi un Vendenas/ Cēsu baznīcas apriņķa prāvests tik uzstājīgi un neatlaidīgi lūdza pēc iespējas ātrāk uzbūvēt jaunu dievnamu, ka bija nolemts tā celtniecību uzskatīt par primāro lietu.

Nītaures baznīcas projektu izstrādājis un būvdarbu gaitu uzraudzījis slavenais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834–1891). 1875. gada pavasarī gleznainajā vietā būvuzņēmējs Jānis Meņģelis (Vendenas apriņķa zemnieks) uzsāka jauna mūra dievnama un skolas ēkas celtniecības darbus. 1876. gada beigās dievnams tika uzcelts un varēja sākt ēkas apdares darbus.

1877. gada sākumā Vendenas/ Cēsu baznīcas apriņķa prāvests t. Nikolajs Tufanovs ziņojis Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapam Serafimam (Protopopovam): “Nītaures draudzes locekļiem, man nezināmā ceļā, ir kļuvis zināms, ka 1877. gada janvāra pirmajā pusē ir neatliekami jānodod Garīgajam resoram Nītaures baznīca ar baznīcas klēra celtnēm. Gaidot šo priecīgo dienu, visi Nītaures pareizticīgās draudzes locekļi ir prieka un sajūsmas pārņemti, ka, lūk, beidzot viņiem būs labi uzbūvēts Dieva Nams [..].”

1877. gada 25. septembrī jaunuzceltā Nītaures baznīca tika svinīgi iesvētīta par godu Kristus Piedzimšanai. Tajā pašā gadā 50 metru attālumā no dievnama uzbūvējuši skolas mūra ēku, pēc kā baznīcas draudzes skola tika pārveidota par divklasīgo skolu. Skolā mācījās aptuveni simts bērnu, piemēram, 1890. gadā – 77 zēni un 28 meitenes.

Arhitektoniski Nītaures dievnams risināts eklektikas stilā, ar pieciem kupoliem un piebūvētu zvanu torni. Ēka celta no vietējiem skaldītiem laukakmeņiem, bet tās velves, stūri un dzegas veidotas no sarkaniem ķieģeļiem. Sakrālās celtnes pamatapjoms ir krustveida. Pareizticīgo baznīcām raksturīgais klasiski apaļais kupols aizstāts ar taisnstūrveida kupolu, kas balstās uz skaldņveida zemkupola pamatnes ar iebūvētiem arkveida logiem. Pamatapjoms ir izcelts, tā rizalīts risināts kuba proporcijās un noslēdzas ar lielu kupolu un krustu. Pamatapjoma stūros, no četrām pusēm, uzstādīti mazi kupoli. Slaidajā divstāvu zvanu tornī redzamas divu logu grupas. Gotiskās smailes zem krustiem ir vērstas uz debesīm, kā ticīgo lūgšanas Dievam.

Kristus Piedzimšanas dievnams tika celts Nītaures, Mores un Ķēču pagasta pareizticīgajiem ļaudīm. Tolaik pareizticīgo draudze šeit bijusi ļoti kupla. Uz dievkalpojumiem nākuši pat 1200 dievlūdzēju no apkārtējiem pagastiem. Piemēram, 1890. gadā draudzē bija 2325 draudzes locekļi.

20. gadsimta 1960. gadu beigās padomju ateistiskā režīma laikos daudzus lauku dievnamus piemeklējis skarbs liktenis - tie nopostīti vai slēgti. Arī Nītaures Kristus Piedzimšanas baznīca, tāpat kā daudzas citas, tika slēgta, tās ēku izmantoja graudu kaltēšanai, bijušajā dievnamā tika darbināta kolektīvo saimniecību smagā tehnika. Baznīcas altāris bija nojaukts, pazudušas 30 ikonas. No posta paglābta un nogādāta Rīgas sv. Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcā vienīgi četrus metrus augstā altāra ikona.

Kad 1990. gados pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Nītaures dievnamu atdeva Latvijas Pareizticīgās Baznīcas rīcībā, daudzus gadus noritējuši izpostītā dievnama atjaunošanas darbi. Pareizticīgie nītaurieši izveduši milzīgu daudzumu gružu un atkritumu, tad ievilkuši elektroinstalāciju, remontējuši un krāsojuši. Galdnieks Arnolds Urjāns no savām mājām atvedis dievnamam durvis, palīdzējis ielikt logus, bet priekštelpā rūpīgi skujiņveidā licis ķieģeļus, lai atjaunotu oriģinālo grīdas klājumu. Meistars Pēteris Ķauķītis, par spīti 80 gadu vecumam, apmetis iekštelpu sienas. Lai gan pēc amata daiļkrāsotājs, viņš prata visus darbus un piedalījās daudzu baznīcu restaurācijā. Dievnama ēku centās atjaunot tādā veidolā, kāds tai bijis vecos laikos.

Tika savākti 20 paraksti, un ar Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) svētību atjaunota Nītaures Kristus Piedzimšanas baznīcas pareizticīgo latviešu draudze. Dievkalpojumi šeit atsākās pēc tam, kad 1995. gadā ieradās baznīcas pārzinis t. Aleksandrs Nagla.

Vēlāk Nītaures pareizticīgo baznīcu sākuši apmeklēt arī Mālpils iedzīvotāji – viņus uz šejieni katra mēneša pirmajā svētdienā atvedis autobuss. Reisus apmaksāja uzņēmuma “Mālpils Maize” direktore Nadežda Savina. Viņa dievnamam uzdāvinājusi kroņlukturi – panikadilu (panikandils ir pie griestiem pakārts kroņlukturis ar daudz lampiņām vai svecēm – tulkot. piez.)

Īpaši svētsvinīgu noskaņojumu Nītaures baznīcā rada mākslinieka Olafa Muižnieka gleznotās ikonas. 1999. gadā mākslinieks uzgleznojis Kristus ikonu un dāvinājis to baznīcai. Dievnamā jau ir vairāk nekā desmit O. Muižnieka gleznotu ikonu. Visas šīs ikonas, tāpat kā 2004. gada 31. jūlijā uzstādīto jauno ikonostasu, mākslinieks veltījis savas mātes Aleksandras Natālijas Muižnieces piemiņai, kura kādreiz šeit tika kristīta. Lai ievērotu ikonu glezniecības kanonus, viņš rūpīgi meklējis literatūru, braucis apgūt pieredzi uz Pečoru klosteri un citām pareizticīgo baznīcām. Jaunais ikonostass tapis, izpētot Nītaures arhīva vēsturiskās fotogrāfijas.

Dažādos gados dievnamā kalpojuši šādi priesteri:

1868. –1870. gadā – t. Martins Miķelsons (1834–1882).

1871. –1875. gadā – t. Pēteris Mednis (1844–1916).

1887. –1908. gadā – t. Nikolajs Reinhauzens (1849–1928)

1908. –1915. gadā – t. Pēteris Balodis (1876–1938).

1919. –1932. gadā – t. Pāvels Emsiņš (1868–?).

1932. –1933. gadā – t. Andrejs Lasis (1873–?).

1934. –1935. gadā – t. Jānis (Joanns) Briedis (1904–1949).

1935. –1939. gadā – t. Jānis (Joanns) Ezerlīcis (1889–1942).

Līdz 1943. gadam – t. Nikolajs Laucis (1901–1958).

1943. gadā – t. Augustīns Gofmanis (1900–1982).

1995. –2004. gadā – t. Aleksandrs Nagla (1967–2010).