Nikolajs Vasiļjevs

Nikolajs Vasiļjevs (1891. gada 15. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1961. gada 13. jūlijā Rīgā, Latvijas PSR) – operdziedātājs (tenors), režisors un pedagogs.   

Nikolajs Vasiļjevs ir dzimis strādnieka ģimenē, kurā auga trīs dēli, Nikolajs bija jaunākais dēls. Pēc baznīcas draudzes skolas pabeigšanas Vasiļjevs mācījies Rīgas Garīgajā skolā un pēc tam – Rīgas Garīgajā seminārā. Vēl būdams Garīgā semināra audzēknis, viņš aizrautīgi interesējās par mūzikas skaņdarbu izpildīšanu: dziedāja baznīcas korī un spēlēja balalaiku krievu tautas mūzikas instrumentu orķestrī.

Absolvējot Garīgā semināra 4 klases (starpposma izlaidums), Nikolajs Vasiļjevs devies uz Sanktpēterburgu un iestājies Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Jauneklim trūka materiālā atbalsta no radiniekiem, tādēļ viņš bija spiests pastāvīgi pelnīt iztikas līdzekļus. Tādēļ, līdzās studijām, Nikolajs iekārtojās darbā – saņēma sīka ierēdņa vietu Ziemeļrietumu dzelzceļa pārvaldes kantorī.  

1915. gada pavasarī, Pirmā pasaules kara laikā Nikolajs Vasiļjevs tika iesaukts Krievijas armijā un nosūtīts uz fronti. Tā paša gada rudenī kādā no kaujām viņš tika smagi ievainots. Pēc ilgstošas ārstēšanās hospitāļos viņš atgriezās Pēterpilī (krieviski – Petrogradā) – tā tolaik tika dēvēta Krievijas Impērijas galvaspilsēta.  

Pēc demobilizācijas jauneklis nolēma turpināt studijas, tādēļ viņš atkārtoti iestājās Pēterpils Universitātē, izvēlēdamies Vēstures un Filoloģijas fakultāti. Tomēr šīs studijas viņš tā arī nebija pabeidzis, domājams, ka tieksme veltīt sevi mūzikai izrādījās stiprāka par vēlmi iegūt humanitāro zinātņu pasniedzēja profesiju.  

Paralēli studijām Pēterpils Universitātē Nikolajs Vasiļjevs, iestājoties Pēterpils Konservatorijā, sāka nopietni studēt vokālo mākslu, apgūdams to vokāla klasē pie P. Andrejeva un operas klasē pie I. Jeršova un S. Maslovskas. Konservatorijā viņš mācījās no 1918. līdz 1923. gadam, par ko liecina diploms, kas tika viņam izdots  1923. gadā. Vēl būdams Konservatorijas pēdējā kursā, jaunais operdziedātājs guva vecāko kolēģu atzinību kā talantīgs skatuves mākslinieks. Pateicoties tam, viņš, vēl būdams students, sāka dziedāt Pēterpils Tautas nama Operas teātrī, kur viņam palaimējās būt par tādu Krievijas skatuves korifeju partneri kā F. Šaļapins, P. Andrejevs, M. Kuzņecova un daudzi citi.  

Pēc Pēterpils Konservatorijas absolvēšanas operdziedātājs tika ielūgts par solistu Jekaterinburgas Operas teātrī, kur viņš bija dziedājis tikai vienu, nepilnu 1923./1924. gada sezonu. Tas ir saistīts ar to, ka Nikolajs Vasiļjevs pieņēma lēmumu atgriezties Dzimtenē – Latvijā. Pēc dokumentu iesniegšanas, kas apliecināja, ka viņš ir dzimis Rīgā, N. Vasiļjevam bija pamatojums pretendēt uz Latvijas Republikas pilsonību.

1924. gada aprīlī jaunais Latvijas pilsonis Nikolajs Vasiļjevs kopā  ar dzīvesbiedri Valentīnu Teļeginu-Vasiļjevu un meitu Svetlanu atbrauca uz Rīgu.

Nākamo teātra sezonu operdziedātājs jau sāka, būdams Latvijas Nacionālās operas solists. Par veiksmīgu debiju uz Rīgas skatuves kļuva Viltvārža Dmitrija operpartija M. Musorgska operā «Boriss Godunovs». Tai sekoja arī citas operu partijas: Hozē (Ž. Bizē operā «Karmena»), Kanio (Dž. Verdi operā «Pajaco»), Valtera fon Štolcinga ( R. Vāgnera operā «Nīrenbergas meistarzingeri») un citas. Kopš tā laika Nikolaja Vasiļjeva dzīve un daiļrade bija cieši saistīta ar operas teātri, kurā viņš klūva par operdziedātāju solistu, izpildīdams gandrīz vai visas tenora partijas operās, kuras tika iestudētas Latvijas Nacionālajā operā, šo partiju kopējais skaits bija 75. Visas savas radošās darbības laikā operdziedātājs bieži bija uzstājies arī pilsētas koncertos, izpildot operu ārijas, dziesmas un romances.  

Laiku pa laikam Vasiļjevs izbrauca ar viesizrādēm uz ārzemēm. Visspilgtākās no šādām viesizrādēm bija uzstāšanās kopā ar pasaulslaveno basu Fjodoru Šaļapinu. Tā, 1928. gada jūnijā speciāli izrādēm Berlīnē, pēc Šaļapina norādījuma, antreprenieris ielūdza no Rīgas diriģentu Emīlu Kuperu, Latvijas Nacionālās operas kori, kā arī dažus solistus; to vidū bija  arī N. Vasiļjevs. Berlīnē operdziedātājs veiksmīgi nodziedāja Vientiesīša partiju M. Musorgska operā «Boriss Godunovs» un Rodrīgo partiju Ž. Masnē operā «Dons Kihots».

Rezultātā 1929. gada decembrī viņš tika ielūgts uz Barselonu (Spānija), uz teātri “Liceu”: tur 2 mēnešu laikā Vispasaules Izstādes ietvaros tika rīkota «krievu sezona», iestudētas krievu operas. Operdziedātāji arī šoreiz tika atlasīti pēc F. Šaļapina rekomendācijām, kurš bija šā festivāla galvenā zvaigzne. Vasiļjevs ar lieliem panākumiem dziedāja kopā ar Šaļapinu M. Musorgska operā «Hovanščina» (Andrejs Hovanskis) un Ž. Masnē operā  «Dons Kihots» (Rodrīgo). Turpat viņam piedāvāja uzstāties ar diviem solokoncertiem. Papildus tam piezīmēsim, ka Vasiļjevam nācās dziedāt vienās operās kopā ar Šaļapinu arī Rīgā, kad pasaulslavenais operdziedātājs bija šeit viesojies. Rīgā skatuves mākslinieki kopā dziedāja operā «Boriss Godunovs» (Šaļapins – Borisa partijā, Vasiļjevs – Viltvārža partijā ) un A. Dargomižska operā «Nāra» (Šaļapins – Dzirnavieka partijā, Vasiļevs – Kņaza partijā). No citiem viesmāksliniekiem, kopā ar kuriem viņš bija dziedājis Rīgā, pats Nikolajs Vasiļevs vislabāk atcerējās radošo darbu kopā ar slaveno baritonu Jozefu Švarcu (Švarcs – Skarpija partijā un Vasiļjevs – Mario Kavaradosi partijā Dž. Pučīni operā «Toska») un uzstāšanos kopā ar izcilo operdziedātāju Mariju Maksakovu (mecosoprāns) (Maksakova – Karmenas partijā, Vasiļjevs – Hozē partijā Ž. Bizē operā „Karmena”).

Nikolaja Vasiļjeva radošo interešu loks neaprobežojās tikai ar vokālo mākslu vien, un kopš 1936. gada viņš sāka nodarboties ar režisora darbību Rīgas un Liepājas Operas teātros. Tā, viņš bija režisējis savu operas «Boriss Godunovs» iestudējuma variantu, iestudējis F. Čilea operu «Adriāna Lekuvrēra» un citas.  

Nikolaja Vasiļjeva daiļrade ir saistīta arī ar Latvijas kinomākslas tapšanu – 1934. gadā viņš nospēlēja galveno lomu (Kārlis) pirmajā latviešu muzikālajā kinofilmā „Tautas dēls” (M. Lavrī mūzika).

Otrā pasaules kara laikā, 1941.-1944. gadā, N. Vasiļjevs bija Liepājas Operas teātra solists un turpināja iestudēt operas. Viņa iestudēto izrāžu vidū bija R. Vāgnera opera «Klīstošais holandietis» (1941. g.), opera «Karmena» (1942. g.), opera «Toska» un P. Maskaņji opera «Zemnieka gods» (1943. g.), J. Štrausa operete «Sikspārnis» (1944. g.).

1944. gada rudenī Nikolajs Vasiļjevs atgriezās Rīgā un turpināja režisora darbību Latvijas Valsts operas teātrī Rīgā. Viņa režijā Rīgā tika iestudētas klasiskā repertuāra operu atjaunotās versijas – M. Gļinkas opera «Ivans Susaņins», A. Borodina opera «Kņazs Igors», P. Čaikovska opera «Pīķa dāma» un daudzas citas. Kopumā padomju laikos Vasiļjevs bija iestudējis gandrīz vai 30 operu izrādes. Viņa režisētās izrādes allaž izcēlās ar pārdomātu iestudējumu un noformējuma krāšņumu. Labi izprazdams vokālās mākslas specifiku, viņš vienmēr domāja par to, lai skatuviskā darbība netraucētu operdziedātājiem un neradītu viņu balsīm papildu slodzi.  

Operdziedātājs N. Vasiļjevs radīja veselu virkni spožu skatuvisku tēlu. Par visveiksmīgākajām tiek  uzskatītas šādas viņa izpildītās heroiskās un dramatiskās tenora partijas: Hozē, Trubadūrs, Loengrīns, Germans, Radamess, Mario Kavaradosi, Rodrīgo un dažas citas. N. Vasiļjeva spēcīgās un izteiksmīgās balss patīkamais tembrs, viņa parfektā aktiermāksla un spilgts skatuviskais izskats allaž apbūra publiku.  

Savā bagātā radošajā pieredzē Nikolajs Vasiļjevs, būdams Latvijas Valsts konservatorijas docents, dāsni dalījās ar studentiem: no 1945. gada oktobra līdz 1961. gada maijam viņš vadīja Konservstorijas operas klasi.

Sava mūža nogalē izcilais Latvijas operdziedātājs, aktieris un režisors nolēma uzrakstīt savas atmiņas, tās liecina par viņa dzīvo analītsko prātu un lielisko atmiņu. Neliela manuskripta lappuses ietver sevī ne tikai epizodes no viņa paša radošās dzīves, bet arī demonstrē mums ļoti spilgtus Vasiļjeva slaveno laikabiedru portretus, ar kuriem viņam bija palaimējies kopā strādāt un  dziedāt, vai arī kurus viņš bija pazinis, pat būdams skatītājs un klausītājs.

Literārie darbi:

Н. Васильев. Мои воспоминания о выдающихся деятелях искусства (Manas atmiņas par izcilajiem mākslas darbiniekiem). -  Рига, 1960.(на правах рукописи- ar manuskripta tiesībām). 44. lpp.

Apbalvojumi:

3. pakāpes Staņislava  ordenis (1915. g.);

Atzinības Krusts, 4. šķira (1.12.1939).

Goda nosaukumi:

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1956. g.).

 Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

LVVA, 256. f.,  3. apr., 300. lieta;

LVA, 1655.f., 1. apr.,  132. lieta;

Latvju skaņu mākslinieku portrejas.  - Rīga, 1930. 99. lpp.;

Padomju Latvijas mūzikas darbinieki. -  Rīga, 1965., 574.-576. lpp.;

Vija Briede. Latviešu operteātris. -  Rīga: Zinātne, 1987.