Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Kosā

Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Cēsu novads, Skujenes pagasts, Kosa.

Kosa ir apdzīvota vieta Cēsu novada Skujenes pagastā. Tā atrodas pagasta rietumu daļā, 3 kilometru attālumā no Skujenes pagasta centra un 89 kilometru attālumā no Rīgas. Apdzīvotā vieta ir izveidojies pie bijušās Kozenhofas (vācu: Kosenhof) muižas centra.

Kosas pareizticīgo latviešu draudze tika izveidota saskaņā ar Sv. Sinodes 1852. gada rīkojumu. Šajā rīkojumā bija rakstīts, ka jaunas draudzes izveidošanai ir nepieciešams no Cēsu, Ežu-Māļu un Nītaures draudzēm atdalīt pareizticīgos ļaudis, kas dzīvo noteiktā teritorijā. Kozenhofas muižas teritorijā tika piešķirti zemes gabali baznīcai, baznīcas klēra un skolas mājai un pareizticīgo kapsētai. Eparhija nomājusi vecu koka namu, kura telpās tika iekārtota mājas baznīca, kas tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Pasludināšanai.

1890. gadā draudzes locekļu skaits bija 840. Taču mājas baznīca, kas bija iekārtota vecajā koka namā, vairs neatbilda draudzes vajadzībām. Ideju par jaunas baznīcas ēkas būvēšanu atbalstījis Rīgas un Mītavas/Jelgavas bīskaps Arsēnijs (Brjancevs; 1839–1914), kurš personīgi izvēlējies vietu dievnama celtniecībai. Pamatakmens Kosas dievnamam tika likts 1891. gada 11. novembrī. Naudas līdzekļus baznīcas būvniecībai 7 tūkstošu rubļu apmērā ziedojusi valsts padomnieka atraitne Anna Ļebedkina.

Dievnams tika būvēts pēc izcilā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891) projekta. Arhitektoniski kulta celtne ir risināta tajos laikos dievnamu celtniecībai raksturīgajā eklektikas stilā, apvienojot bizantiešu un pseidokrievu stila elementus. Plānojumā baznīcai ir tradicionāla krustveida forma. Sakrālā celtne būvēta no skaldītiem bruģakmeņiem, apdarinot ēkas dzegas, stūrus, arkveida logu un durvju ailes ar sarkaniem ķieģeļiem. Pamatapjoma centrā virs četrslīpju jumta slejas sīpolveida kupols, kas balstās uz dekoratīvā daudzšķautņu zemkupola pamata. Virs dievnama priekštelpas tika izbūvēts divstāvu teltsveida zvanu tornis, ko vainago neliels sīpolveida kupols. Baznīca var uzņemt ap 300 dievlūdzēju.

1893. gada 22. augustā Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs iesvētījis jaunuzcelto dievnamu Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja, Likijas Miru arhibīskapa vārdā. Ap šo laiku labdari, kuri vēlējās palikt anonīmi, par saviem finanšu līdzekļiem izgatavojuši baznīcas vajadzībām trīs zvanus: vienu – 19 pudu smagu, otru – 11 pudu un trešo – 6 pudu smagu (puds ir sena masas mērvienība Krievijas mērvienību sistēmā. 1 puds = 16 bezmēnu = 2 Rīgas podu = 16,38 kg – tulk. piez.).

1901. gada oktobrī nodegušās baznīcas klēra mājas vietā par Eparhijas līdzekļiem tika uzcelts divstāvu koka skolas un baznīcas klēra nams uz akmens pamatiem. 1902. gadā baznīcas draudzes skolā un palīgskolā mācījās 29 zēni un 36 meitenes. 1909. gadā draudzes locekļu skaits bija 945 cilvēku.

Diemžēl 20. gadsimta 60. gadu vidū, padomju ateistiskā režīma laikos pareizticīgo latviešu draudzi Kosā piemeklējis tāds pats bēdīgs liktenis, kāds bijis daudzām citām baznīcas draudzēm – tā tika slēgta.

20. gadsimta 90. gados, pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas, pareizticīgo latviešu draudzes darbība Kosā tika atjaunota. Kulta ēkā tika veikti vērienīgi remontdarbi, renovēts zvanu tornis. No 2006. gada 19. decembra Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā atsākušies dievkalpojumi.

No 2010. gada 29. septembra Kosas pareizticīgo draudzes pārzinis bija tēvs Valērijs (Viesturs) Krastiņš (1949–2020), kurš šeit svētkalpojis līdz pat savai nāvei 2020. gada novembrī. Līdztekus tam t. Valērijs veicis priestera kalpošanu arī pareizticīgo latviešu draudzēs Salacgrīvā, Ainažos, Alojā un Māļos (Ežos).

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1852. līdz 1855. gadam – t. Vasīlijs Oknovs (1830–1894).

No 1855. līdz 1861. gadam – t. Vasīlijs Šalfejevs (1832–1890).

No 1863. līdz 1867. gadam – t. Jānis Brenguls (1842–1867).

No 1890. līdz 1902. gadam – t. Aleksandrs Vītols (1855–1902).

No 1902. līdz 1940. gadam – t. Konstantīns Vītols (1870–1962).

No 1941. līdz 1943. gadam – t. Nikolajs Laucis (1901–1958).

1944. gadā – t. Jānis Briedis (1904–1949).

1947. gadā un 1952. gadā – t. Augustīns Hofmanis (1900–1982).

1965. gadā – t. Jānis Ošs (1905–?).

No 1993. gada –? – t. Aleksandrs Nagla (1967–2010).