Eduards Čudakovs

Eduards Čudakovs (1950. g. 19. jūlijā Rīgā, Latvijas PSR) – dziedonis (baritons).

Eduards  Čudakovs dzimis Rīgā jauktā latviešu-krievu ģimenē. Māte – Erna Gailīte (07.04.1919, Kurskā – 02.08.1996, Rīgā) – beidza Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti, taču vājās veselības dēļ (slimoja ar tuberkulozi) nestrādāja. Tēvs Sergejs Čudakovs (05.07.1922, Jaroslavļas guberņā – 1997) arī pēc izglītības bija filologs (beidzis Latvijas Valsts universitāti), kopš 50. gadu sākuma strādāja Rīgas Celtniecības tehnikumā par pasniedzēju, kā arī par neklātienes nodaļas prorektoru.

Eduards Čudakovs mācījās Rīgas 35. vidusskolā, taču apstākļu spiests vidējo izglītību (desmitās klases pēdējo ceturksni) pabeidza Rīgas 10. vakarskolā (1967). Dziedāšanu mācīties sāka desmit gadu vecumā skolā pie dziedāšanas skolotāja Viktora Bogojavļenska, kurš Eduarda vokālās dotības pamanīja jau pirmajā noklausīšanās reizē un nodarbojās ar viņu pēc stundām, neprasot maksu.

«Viņš pilnīgi pārvērta manu dzīvi!» pārliecināts E. Čudakovs. Pateicoties regulārajām dziedāšanas nodarbībām, Eduards 16 gados jau bija pilnīgi izārstējis no mātes pārmantoto plaušu kaiti. Bet pēc tam, kad skolotājs V. Bogojavļenskis Eduardu aizveda uz Dž. Verdi operas «Rigoleto» uzvedumu Latvijas Valsts Operas un baleta teātrī, viņš sāka sapņot par Rigoleto. Šis sapnis viņa dzīvē piepildījās! «Mēs dzīvojām pašā Rīgas centrā, gājām pastaigāties uz Operas skvēru, kur es spēlējos smilšu kastē, kas tolaik atradās vietā, kur tagad uzstādīts piemineklis ievērojamam diriģentam Leonīdam Vīgneram. Tas bija liktenis», – atceras dziedātājs.

1968. gadā E. Čudakovs iestājās Latvijas Valsts konservatorijas sagatavošanas kursos, bet 1969. gadā A. Viļumaņa vokālajā klasē. Pedagogs bija iecerējis izveidot no viņa tenoru, taču enerģiskais skolnieks tam stingri pretojās: «Vai nu es būšu baritons, vai – mironis». Un pasniedzējs piekāpās neatlaidīgajam audzēknim. E. Čudakovs uzskata, ka viņam ļoti paveicās ar skolotājiem, piemēram, Aleksandru Viļumani (1910–1980), Pjotru Pečerski (1914–1974), Leonīdu Vīgneru (1906–2001). 1974. gadā konservatorija bija pabeigta. 1975. gadā E. Čudakovs kļuva par E. Dārziņa simtgadei veltītā republikāniskā vokālistu konkursa laureātu.

No 1974. līdz 1978. gada un no 1981. līdz 1990. gadam E. Čudakovs bija Latvijas Valsts filharmonijas solists. No 1978. līdz 1981. gadam – Krasnojarskas Valsts operas teātra (KVOT) solists, no 1991. līdz 2001. gadam – Latvijas Nacionālās operas solists. No 2004. līdz 2011. gadam viņš uzstājās kā viesmākslinieks Tartu operas teātrī «Vanemuine».

Operas, kurās E. Čudakovs izpildījis baritona partijas: P. Čaikovskis „Jevgeņijs Oņegins” (KVOT, 1978) un „Jolanta” (KVOT, 1979, LNO 1991) un „Pīķa dāma” (KVOT, 1981); V. Mocarts „Figaro kāzas” (LNO, 1992); Dž. Rosini „Seviļas bārddzinis” (KVOT, 1978, LNO, 1991, 2001); Dž. Pučini „Turandota” (LNO, 1994), „Bohēma” (LNO, 1995), „Madam Buterfly” (LNO, 1994, Vanemuine, 2004); P. Maskanji „Zemnieka gods” (LNO, 1993); Dž. Verdi „Traviata” (LNO, 1994, Vanemuine, 2004), „Rigoleto” (LNO, 1994, 1995 (atjaunojums), Vanemuine, 2007). 

Daudz uzmanības E. Čudakovs velta kamermūzikai un saviem iemīļotajiem komponistiem F. Šūbertam, R. Šūmanim, P. Čaikovskim, G. Māleram, S. Rahmaņinovam, G. Sviridovam, V. Gavriļinam.

E. Čudakovs strādājis kopā ar daudziem ievērojamies diriģentiem, piemēram, Aleksandru Viļumani, Tadeušu Voicehovski, Paulu Megi. Viņa skatuves partneri bijuši izcili tenori Džanfranko Čekele un Vorens Moks, mecosoprāni Fiorenca Kosotto un Marija Garcevska, soprāni Inese Galante, Inga Kalna un Tatjana Monogarova, basbaritons Jurijs Škļars un bass Nikolajs Goršeņins. E. Čudakovs uzstājies kopā ar pazīstamiem mūziķiem – ērģelniekiem Jevgeņiju Ļisicinu, Regīnu Kamenščikovu un Oļģertu Cintiņu, pianistiem Liānu Embovicu, Vladimiru Hohlovu, Irinu Haradžanjanu, Ingmāru Zemzari.

                                                                                           Aleksandrs Malnačs