Ķeizariene Katrīna II
Katrīna II (dzimusi Anhaltes-Cerbstas princese Augusta Frederika Sofija) bija dzimusi Štetinā (Ščecinā) 1729. gadā. 1744. gadā pēc ķeizarienes Jeļizavetas Petrovnas ielūguma pārbrauca uz Krieviju (pa ceļam apstājās Rīgā) un kļuva par troņmantnieka lielkņaza Pētera līgavu, bet pēc tam par sievu. 1761. gadā Pēteris III tika pasludināts par imperatoru. Viņa valdīšana izsauca daļas mužniecības neapmierinātību, bet nemīlamai sievai draudēja izsūtīšana uz klosteri. 1762. gadā apvērsuma rezultātā Katrīna kļuva par ķeizarieni. Viņa centās attīstīt valsts ekonomiku, īstenojot ārpolitiku par labu Krievijas interesēm, sarakstījās ar pazīsamajiem Eiropas apgaismotājiem. Par sasniegtajiem panākumiem tika saukta par Katrīnu Lielo. Nomira 1796. gadā.
1764. gadā Katrīna II veica iepazīšanās ceļojumu pa Baltijas guberņām. Rīgā viņu pieņēma svinīgi, pat par godu viņas vizītei izveidoja strūklaku no sarkanvīna un baltvīna, lai katrs pilsētnieks varētu cienāties. Tas netraucēja Katrīnai II kritiski novertēt Rīgas rātes darbu. Jau 1765. gadā parādījās rīkojums par Rīgas komercdarbību, kas veicināja tirdzniecības attīstību. 1783. gadā valdība attiecināja uz Vidzemi guberņas pārvaldes reformu, vācu muižniecība pārtstāja ievēlēt ierēdņus, tos sāka norīkot valdība. Netiešā veidā tas pavājināja dzimtbūšanas jūgu, jo kaut vai nedaudz ierobežoja vietējās muižniecības varu un patvaļu.
Tajos laikos Rīgas iedzīvotāji bija sadalīti birģeros (pilsetas pilsoņos – namniekos) un nebirģeros ( nepilsoņos, kuri nebija namnieki). Pilsoņi bija vācieši, nepilsoņi – pārsvarā latvieši un krievi. 1886. gada 6. augustā Katrīna II atcēla šādu pilsētnieku dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. Pēc viņas nāves imperātors Pāvels I atcēla savas mātes reformas un atgrieza Rīgā veco kārtību. Bet viņas valdīšanas laikos balsstiesības ieguva visi bagātie rīdzinieki, rāte tika likvidēta, pilsētas Domes sēdēs piedalījās ne tikai vācieši, bet arī latvieši un krievi.
Katrīnas Lielās valdīšanas laikos Rīgā sekmīgi attīstījās krievu uzņēmējdarbība. Semjons Ļeļjuhins dibināja balzama ražošanas fabriku, tirgonis Grjaznovs – pirmo kaut cik lielo metālapstrādes uzņēmumu, Šeļuhins un Djakonovs – ādas apstrādes manufaktūras. 1789. gadā pēc ķeizarienes pavēles Rīgā dibināja pirmo krievu skolu. Tā tika nosaukta ķeizarienei par godu – ķeizarienes Katrīnas Tautas skola.
1794. gadā Kurzemes muižniecības delegāti uzsāka sarunas ar Krievijas varas pārstāvjiem par iespēju Kurzemes hercogistei pāriet Krievijas Impērijas pakļautībā. Šādu Kurzemes muižniecības iniciatīvu izsauca politiski nestabīla situācija reģionā, jo Kurzemes hercogistes sizerenvalsts - Reč Pospolita atradās agonijā. 1795. gada janvārī Sanktpēterburgā ieradās hercogs Pēteris Bīrons. Sarunas turpinājās līdz martam. Pēc to beigām hercogs atteicās no sava troņa par diviem miljoniem rubļu un ikgadējo pensiju 69 tūkstošu dālderu apmērā. 1795. gada 27. maijā Kurzemes hercogiste kļuva par Krievijas Kurzemes guberņu. Tādejādi, Katrīnas Lielās valdīšanas laikos visa mūsdienu Latvijas teritorija nokļuva vienas valsts sastāvā, kas nākotnē būtiski atviegloja vienotas valsts – Latvijas Republikas izveidošanu.
