Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāle Daugavpilī

Dievnama celtniecība Dinaburgas (tagad – Daugavpils) centrālajā laukumā sākās 1856. gadā, kad pilsēta strauji attīstījusies, tās iedzīvotāju skaits krasi pieauga, un pareizticīgajiem radās nepieciešamība pēc daudz apjomīgākas kulta celtnes. Mūra dievnams tika uzbūvēts gan par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem, gan par valsts naudu. Kopumā baznīcas celtniecībai tika iztērēti gandrīz 40 tūkstoši rubļu - ievērojama summa tajos laikos.

Dievnama projektu izstrādājis pazīstamais arhitekts Ivans Tamanskis. Arhitektoniski šis projekts tika risināts Krievijas vācu izcelsmes arhitekta Konstantīna Tona (kurš bija Kristus Pestītāja katedrāles Maskavā projekta autors) manierē.

1864. gada 30. augustā Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasilijs (laicīgais vārds: Benedikts Lužinskis; 1791–1879) iesvētījis jaunuuzcelto mūra baznīcu Dinaburgā/ Daugavpilī Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra vārdā. Šīs majestātiskās baznīcas apmēri bija 25 x 17 x 16 metri. Sešas galvenās ikonas, kas izvietotas dievnama ikonostasā, uzgleznojis glezniecības akadēmiķis M. Višņevskis.

1875. gada 25. novembrī Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcai tika piešķirts katedrāles statuss. Dievkalpojumus šeit sāka noturēt katru dienu.

Pilsēta turpināja ekonomiski attīstīties un paplašināties, tika uzceltas jaunas ēkas, un līdz ar to pieaudzis arī katedrāles draudzes locekļu skaits: ja 19. gadsimta 70. gadu pirmajā pusē viņu skaits nebija pat pusotrs tūkstotis, tad 1906. gadā tas sasniedza gandrīz piecus tūkstošus cilvēku.

Pirmā pasaules kara un liktenīgo satricinājumu laikā – no 1914. gada līdz 1919. gadam – Daugavpils iedzīvotāju skaits bija ievērojami samazinājies, arī draudzes locekļu skaits katedrālē samazinājies un vairs nepārsniedza tūkstoti cilvēku. Taču neatkarīgās Latvijas valsts apstākļos, jau 1920. gadu vidū katedrāles drauzes locekļu skaits pieauga līdz pusotram tūkstotim cilvēku un arvien turpināja pieaugt.

1961. gadā, padomju bezdievīgā režīma laikos, pēc Daugavpils pilsētas izpildkomitejas iniciatīvas Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāle tika slēgta, bet 1969. gadā kulta celtne tika barbariski uzspridzināta.

1991. gadā katedrāles vietā tika uzstādīts piemiņas Krusts, un 2002. gadā pēc arhitektes Ludmilas Kļešņinas projekta tika uzcelta Svētā Ņevas Aleksandra kapela.

Informācijas avots:

Православные храмы и приходы на территории Латвии В XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 88.–89. lpp.

Foto: Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra katedrāle Daugavpilī 1930. gados.