Bīskaps Donāts (Babinskis-Sokolovs)

Donats (laicīgais vārds – Nikolajs Babinskis-Sokolovs; 1828.g. 18./30. septembrī Smoļenskas guberņā, Krievijas impērijā – 1896. 16./28. aprīlī Maskavas guberņā, Krievijas impērijā) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1882–1887).

Nikolajs Babinskis-Sokolovs (šāds bijis bīskapa Donata laicīgais vārds) ir dzimis Smoļenskas guberņas Juhnovas apriņķa Slobodkas sādžā. Viņa tēvs – Iļja Babinskis-Sokolovs bija priesteris.

Nikolajs Babinskis-Sokolovs absolvējis Smoļenskas Garīgo semināru. 1853. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri un salaulājies ar Jekaterinu Jefremovu. Diemžēl drīz vien viņa dzīvesbiedre nomirusi no holēras. Kļūdams atraitnis, 1853. gadā t. Nikolajs iestājās Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā; šeit studējot, viņš 1855. gadā tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Donats.

1857. gadā pēc Garīgās akadēmijas absolvēšanas Donats (Babinskis-Sokolovs) tika nosūtīts par pasniedzēju uz Arhangeļskas Garīgo semināru. 1866. gadā viņš tika iecelts par šā semināra rektoru.

1879. gadā Donats (Babinskis-Sokolovs) tika iesvētīts par Grodņas bīskapu, Lietuvas eparhijas otro vikāru. 1881. gadā no Grodņas viņš tika pārcelts uz Kauņu (tolaik – Kovna) un kļuvis par Lietuvas eparhijas pirmo vikāru.

1882. gada pavasarī Donats (Babinskis-Sokolovs) iecelts par Rīgas eparhijas bīskapu.

Jāatzīmē, ka Virsgana Donata kalpošanas laiks bija sakritis ar nozīmīgām pārmaiņām cariskās Krievijas politikā. Imperators Aleksandrs III (valdīšanas laiks – 1881–1894), nākdams pie varas, atteicās no iepriekšējās valdības īstenotā liberālā kursa un savas politikas pamatos licis konservatīvās vērtības. Par šādas politikas idejisko iedvesmotāju bija Sv. Sinodes oberprokurors Konstantīns Pobedonoscevs (1827–1907).

Kas attiecas uz Baltijas guberņām, tad ķeizara administrācija veica dažādus pasākumus, lai izskaustu šo guberņu reģionālās atšķirības, un sāka īstenot vietējo iedzīvotāju rusifikācijas politiku. Tajos laikos krievu valoda praktiski piespiedu kārtā tika ieviesta izglītības, lietvedības un kultūras jomā. Valsts visādi – gan morāli, gan materiāli – atbalstījusi Pareizticīgo Baznīcu.

1883. gadā galvenokārt Igaunijas guberņā atsākās jauna vietējo zemnieku kustība, pārejot Pareizticībā, taču atšķirībā no iepriekšējiem laikiem tā lielā mērā tika mākslīgi inspirēta no varas puses. Kopumā no 1883. līdz 1887. gadam Rīgas eparhijā Pareizticībā bija pārgājuši vairāk kā 15 tūkst. cilvēku. Tika nodibinātas 17 jaunas pareizticīgo draudzes, tajā skaitā arī pareizticīgo igauņu draudze Rīgas Svēto Pētera un Pāvila katedrālē.

Rīgā bija pabeigta jaunas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles celtniecība, kuras pamati tika likti vēl 1876. gadā. 1884. gada 23. oktobrī  jaunuzcelto Rīgas katedrāli svinīgi iesvētīja Kijivas metropolīts Platons (Gorodeckis; kas agrāk bija Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps), Kauņas bīskaps Sergijs (Spasskis) un bīskaps Donats (Babinskis-Sokolovs), klātesot Sv. Sinodes oberprokuroram К. Pobedonoscevam.

Pateicoties valsts palīdzībai, Rīgas un Jelgavas eparhijā sākās pareizticīgo dievnamu masveida būvēšana un remonts. Tas bija nepieciešams, ņemot vērā to apstākli, ka pareizticīgo draudzēm pietrūka dievnamu vai arī stipri bija novecojuši tie dievnami, kas uzcelti 19. gadsimta 40. gados.

Pateicoties bīskapa Donata (Babinska-Sokolova) centieniem, 1884. gadā tika paaugstināts atalgojums eparhijas klēriķiem (baznīcu kalpotājiem). Kārtējo reizi palielināja to personu skaitu, kas saņēma stipendijas Rīgas Garīgajā seminārā un Garīgajā skolā. Rīgā tika uzbūvēta Garīgās skolas ēka. Virsgans Donats panāca to, ka Ilūkstes Garīgās sieviešu skolas absolventēm tika dotas tiesības iegūt pamatskolas skolotāju nosaukumu.

Virsgans Donats katru gadu apbraukāja viņam uzticēto eparhiju un noturēja dievkalpojumus dažādās draudzēs. Pareizticīgā Baznīca joprojām turpināja tulkot liturģiskās, lūgšanu un psalmu grāmatas latviešu un igauņu valodā.

Bīskaps Donats (Babinskis-Sokolovs) bija izpelnījies vietējo tautu aizstāvja reputāciju. Vēl strādājot Arhangeļskas Garīgajā seminārā, viņš bija ieviesis pasniegšanā Ziemeļu tautu valodas. Kalpojot Grodņā, Virsgans Donats aizstāvējis baltkrievu zemniekus no poļu muižnieku apspiešanas. Kalpojot Rīgā, bīskaps ar īpašu iejūtību uzklausījis latviešu un igauņu sūdzības un lūgumus. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, nevar apvainot Pareizticīgo Baznīcu un bīskapu Donatu (Babinski-Sokolovu) tiešajā dalībā rusifikācijas politikas īstenošanā, kaut gan pēc tam daudzi arī centās piedēvēt tieši viņam šādu lomu.

1887. gada 27. martā bīskaps Donats (Babinskis-Sokolovs) tika pārcelts uz Podolijas katedru. 1890. gadā viņš tika iecelts par Lietuvas un Viļņas arhibīskapu, kļuvis par Viļņas Svētā Gara klostera svētarhimandrītu.

No 1894. gada Donats (Babinskis-Sokolovs) kalpojis par Donas un Novočerkaskas arhibīskapu. Taču šā gada beigās veselības stāvokļa dēļ viņš tika atstādināts un devies pelnītā atpūtā.

Virsgans Donats (Babinskis-Sokolovs) ir miris 1896. gada 16. aprīlī, apbedīts  Ugrešas Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vīriešu klosterī Piemaskavā.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja  

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. (Rīgas Eparhijas vēstures apcerējumi. 19. gadsimts).  Рига, Филокалия, 1999. 286.–292. lpp.; 

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. (Pareizticība Latvijā. Vēsturisks apcerējums). Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 70.–76. lpp.;

3) Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. (Rīgas pareizticīgie virsgani simts gadu laikā. Populāri vēsturisks apcerējums). Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 34.–6. lpp.;

4) Tika izmantoti arī daži papildu materiāli no interneta resursiem.