Arhibīskaps Joahims (Levickis)

Joahims (laicīgais vārds – Ivans/ Joanns Levickis; 1853. g. 30. martā/11. aprīlī Kijivas guberņā, Krievijas impērijā – 1921. gadā? Sevastopolē?, Krievijas PFSR) – Rīgas Garīgā semināra rektors, arhibīskaps un garīgais rakstnieks.

Nākamais arhibīskaps Joahims (Levickis) ir dzimis Kijivas guberņas Kaņivas apriņķa Petrušku ciemā (pēc citiem datiem – Čerkasu apriņķa Drabovkas ciemā). Viņa tēvs - Akims Levickis bija psalmotājs.

Izglītību I. Levickis ieguvis, mācoties Kijivas Sofijas Garīgajā skolā, pēc tam - Kijivas Garīgajā seminārā un Kijivas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvējis 1879. gadā, iegūdams teoloģijas kandidāta grādu.

Tajā pašā gadā Ivans (Joanns) Levickis tika norīkots par pasniedzēju uz Rīgas Garīgo semināru. Rīgas Garīgajā seminārā viņš pasniedzis homilētiku, liturģiku un praktisko vadību garīgajiem ganiem. Līdztekus tam viņš pasniedzis Ticības mācību dažās Rīgas laicīgajās izglītības iestādēs.

1880. gada 24. jūnijā Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Filarets (Filaretovs, 1824–1882; Rīgas un Jelgavas bīskaps - 1877.–1882. g.) iesvētījis Ivanu (Joannu) Levicki par priesteri. Tēvs Joanns norīkots kalpot uz Rīgas Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrāli, atstājot viņu Garīgā semināra pasniedzēja amatā.

1883. un 1887. gadā t. Joanns Levickis izpildījis Rīgas Garīgā semināra inspektora amata pienākumus, 1890.–1891. gadā viņš bija Garīgā semināra sekretārs. Kā delegāts t. Joanns piedalījies Rīgas eparhijas Eparhiālajos kongresos.

1886. gada pavasarī pēc dzemdībām bija mirusi viņa dzīvesbiedre Marija Levicka. Nelaiķe apbedīta Rīgas Pokrova (Vissvētās Dievmātes Patvēruma) kapos. Pēc dažiem gadiem mirusi arī mazgadīgā meita. Bez viņas par atraitni palikušajam t. Joannam bija vēl divi dēli, vienu no viņiem sauca Nikolajs.

1893. gada 28. jūnijā arhibīskaps Arsenijs (Brjancevs,1839–1914; Rīgas un Jelgavas arhibīskaps 1887.–1897. g.) iesvētījis priesteri Joannu mūka kārtā, pieņemot vārdu Joahims (Joakims). Tā paša gada 29. jūnijā mūks Joahims iecelts arhimandrīta garīgajā kārtā. 1893. gadā arhimandrīts Joahims (Levickis) tika iecelts par Rīgas Garīgā semināra rektoru. Garīgo semināru viņš vadījis līdz 1895. gadam ieskaitot.

Garīdznieks Joahims (Levickis) bija Rīgas eparhijas apraksta Vēstures un statistikas komitejas priekšsēdētājs. Pats viņš uzrakstījis virkni nodaļu daudziem grāmatu laidieniem, kuras izdevusi šī komiteja. Vēl viņš bija Pareizticīgās Baznīcas preses izdevuma “Rīgas Eparhiālais Vēstnesis”/"Рижские Епархиальные ведомости" neoficiālās daļas redaktors (1894.–1995. gadā), kā arī Rīgas Pētera un Pāvila pareizticīgās brālības priekšsēdētājs.

1896. gada 10. janvārī Krievu Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinodē notikusi garīdznieka Joahima (Levicka) nosaukšanas kārta par Baltas bīskapu, Kameņecas Podoļskas eparhijas vikāru (Baltas pilsēta tolaik atradusies Krievijas impērijas Podoļskas guberņā, tagad – Ukrainas Odesas apgabalā). Joahima (Levicka) iesvētīšana (jeb hirotonija) par arhiereju notikusi tā paša gada 14. janvārī Sanktpēterburgas Svētā Īzaka katedrālē.

Rīgā atvadīšanās no Virsgana un bijušā Garīgā semināra rektora notikušas 1896. gada janvāra beigās. Pēc tam Virsgans Joahims uz visiem laikiem aizbraucis no Rīgas.
No 1897. gada Joahims (Levickis)  – Brestas bīskaps, Lietuvas eparhijas vikārs. No 1900. gada viņš vadījis jaunizveidoto Grodņas eparhiju (kas tika atdalīta no Lietuvas eparhijas). No 1903. gada Joahims bija Orenburgas un Urālu bīskaps; no 1908. gada – Orenburgas un Turgajas bīskaps. 1909.–1910. gadā viņš bija Sv. Sinodes loceklis.

1910. gada 13. augustā Virsgans Joahims tika pārcelts uz Ņižņijnovgorodas katedru, 1916. gada 6. maijā iecelts arhibīskapa kārtā. Arhibīskaps Joahims (Levickis) bija piedalījies Viskrievijas Baznīcas Koncila darbībā Maskavā 1917.–1918. gadā.

1918. gada 22. martā arhibīskaps Joahims tika atlaists pelnītajā atpūtā un norīkots par Kristus Augšāmcelšanās Jaunās Jeruzalemes klostera priekšnieku.

Vēlāk Joahims (Levickis) devies uz Krimu, kur Sevastopolē dzīvojis pie sava dēla Nikolaja Levicka. Kad lielinieku Sarkanā armija bija pārrāvusi Baltās armijas aizsardzību pie Perekopa zemesšauruma, Nikolaja Levicka ģimene kopā ar Cara flotes atlikušajiem kuģiem steigšus devusies uz Konstantinopoli (tagad – Stambula), bet pēc tam ģimene pārcēlusies uz Franciju un ASV.

Iespējams, ka garīdznieks Joahims (Levickis) ir gājis bojā 1921. gadā Sevastopolē. Pēc nepārbaudītām ziņām Sevastopoles apkaimē viņam uzbrukuši laupītāji. Viņa nāves apstākļi pilnā mērā nav noskaidroti.

1981. gadā Krievu Pareizticīgā Baznīca ārzemēs kanonizējusi arhibīskapu Joahimu (Levicki) kā svētmocekli (bez atsevišķas piemiņas dienas noteikšanas).

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

•   Преосвященный Иоаким, епископ Балтский, викарий Каменец-Подольской епархии, бывший ректор Рижской духовной семинарии // Рижские епархиальные ведомости, 1896, № 4, 171.–185. lpp.;
•   Прощание его преосвященства, преосвященнейшего Иоакима с Оренбургской паствою // Оренбургские епархиальные ведомости, 1910, № 33–34, 527.–535. lpp.;
•   Мусаев В.И. Православие в Прибалтике в 1890–1930-е гг. СПб.: Изд-во Политехн. ун-та, 2018., 196. lpp.;

Sastādot tekstu, tika izmantoti arī papildu avoti no interneta resursiem.