Viensēta «Svētiņi»
Ludmila Kļešņina
Raksts publicēts žurnālā «Latvijas arhitektūra» Nr. 4(78) 2008.
Šī mazā baznīciņa pie
Lielvārdes-Lēdmanes ceļa ir uzcelta pirms 80 gadiem, tā nav kapitālā būve un
nav iekļauta kultūras un arhitektūras pieminekļu sarakstos. Bet kultūroloģijas
skatījumā viensēta «Svētiņi» ir interesanta, tās liktenī atspoguļojās
Lielvārdes novada un visas Latvijas pareizticīgo ticības vēsture.
Senā līvu nocietināta pilsētiņa Daugavas labajā krastā minēta hronikās kopš 1201. gada. Līvi maksāja meslus Polockas kņazam, bet kristietību pieņēma 1206.gadā no katoļu mācītāja Daniela un tika pakļauti Rīgas bīskapam.(1) Ilga, asiņaina cīņa ar svešzemniekiem iedzina postā līvu kultūru, šajās zemēs apmetās latvieši. Pēc 1522. gada, kad atnāca luterānisms, zemniekus pārskaitīja jaunajā ticībā. 1721. gadā Ziemeļu kara rezultātā šīs teritorijas tika pievienotas Krievijas Impērijai. 19. gadsimtā novads bija barona A.Vulfa valdījumā, līvu pilsētiņas pilsdrupas atradās Lenevadena muižas parkā.
Pēc klaušu likvidēšanas 1840.- tājos gados latviešu zemnieku vidū radās vēlēšanās pāriet pareizticībā, kas izvērsusies pa masu kustību. Pirmā pareizticīgo baznīca Lenevadena muižā minēta ap 1847. gadu, sv. Nikolaja vārdā baznīcu iesvētīja 1854. gadā. Droši vien, pirmā baznīca bija koka celtne. 1873. gadā latviešu pareizticīgo draudzes vajadzībām Lielvārdē (Lenevadenā) tika uzcelta mūra baznīca un divas koka palīgēkas. Draudze apvienoja četru blakus esošo muižu zemniekus (Ringmundshof, Lenewaden, Gross-Jungfernhof, Ledmanshof). Būvniecībai tika piešķirta valsts nauda.(1,2) Ēkas tēls bija risināts kanoniskās formās, «kuģa» veidā (plāns-anfilāde, viens altāris, zvanu tornis pie ieejas), fasādes – eklektikas stilistikā. Jumtu vainagoja viens lielais kupols un četras mazās «galvas». Apkārt baznīcai iestādīja kokus. Tāda aina attēlota vecajā fotogrāfijā Lielvārdes muzejā. Pēc ārskata šī baznīca bija ļoti līdzīga Jāņa Baumaņa projektētām provinciālām baznīcām. 1870. - 1880. gados viņš bija Liflandijas guberņas pārvaldes arhitekta amatā. Var iedomāties, ka šī baznīca bija viena no Jāņa Baumaņa pirmajām uzceltām kulta būvēm. Jaunā viensēta kļuva pa novada garīgo centru. Lielajā koka mājā darbojās 3-klasu skola. 1910.gadā tājā mācījās 50 zēni un 26 meitenes (tājā skaitā pareizticīgie bija 32 zēni un 17 meitenes). Draudzē skaitījās 665 cilvēki. (3) Pirmā pasaules kara laikā Lielvārde ar viensētām nokļuva frontes zonā, trīs gadus teritorija atradījās zem artilērijas apšaudes. Karš izpostīja visas mājas, baznīca tika pilnīgi sagrauta. Palika dzīvi tikai koki, kas auga apkārt baznīcai.
Pēc kara, 1928.-1930. gados saliedēta draudze ķērās pie sava garīgā centra atjaunošanas. Sākas naudas vākšana jaunās baznīcas celtniecībai. Projektu izstrādāja arhitekts Vladimirs Šervinskis. Jaunbūve tika izvietota netālu no sagrautas pirmās baznīcas, ziemeļ-austrumu virzienā no tās. Būvniecība notika divās kārtās. Vispirms uzbūvēja dzīvojamo māju, tājā ierīkoja pagaidu baznīcu, kalpoja un turpināja naudas vākšanu. Vēlāk mājai piebūvēja klāt pašu baznīcu, visu ēku pārsedza ar lielu jumtu. Rezultātā izveidojās vienots apjoms, līdzīgs tradicoinālajai lauku mājai. Piebūvētā zvanu torņa vertikāle rādīja ēkas kulta funkciju. Baznīcas fasādēm nebija grezna dekora, bet viengabalainā arhitektoniskajā tēlā izdevās izpaust mūžigās stabilitātes ideju un īstenot to savdabīgās reģionālās formās. Ēka labi iekļaujās apkārtnes pļavu plašumos, ar labām proporcijām baznīca vilināja braucēju skatienus vilcienos Rīga – Daugavpils, kas aizdrāzās garām viensētai «Svētiņi».
Baznīcas interjers bija lakonisks un atturīgs. Galvēno telpu rotāja ne visai augsts ikonostass un koka velvju griesti, telpiski ierakstīti spāru jumta konstrukcijā. Interesanti, ka V.Šervinska projektā mēs redzam diezgan zemu un plakanu šīs telpas pārsegumu un augstus bēniņus visas ēkas garumā. Turklāt, baznīcas ārējam apjomam nav ieprojektēts kupols, tikai altāris ir atzīmēts ar mazo kanonisko «galvu».(4) Ēkas konfesionālās piederības zīmes ir it kā klusinātas, neuzbāzīgas. Domājams, būvniecības gaitā radījās projekta izmaiņas, pēc kuriem koka velve tika iebūvēta bēniņu telpas apjomā. Rezultātā baznīcas interjers ieguva netikai interesantu, bet arī kanonam tuvāku arhitektonisku risinājumu.
Pamazām draudzes dzīve atjaunojās. Jaunās baznīcas priekšā tika iestādīta koku aleja. Kara laikā sagrautas baznīcas altāra vietu atzīmēja ar koka krustu. Viens no vietējam iedzīvotājiem uzdāvināja baznīcai nelielu zvanu. Saviem spēkiem bija atjaunota arī skola, tai uzbūvēja atsevišķu koka māju. Skolā strādāja izcili skolotāji. Baznīcai bija savs koris, dziedāja draudzes pieaugušajie un bērni. Par sirsnīgām attiecībām, kas valdīja draudzē, šī raksta autorei stāstīja tā laika kora vadītāja meita Zinaīda Mežapuķe, atcerējoties savu bērnību. Draudzi vadīja jaunais mācītājs tēvs Filimons Rātnieks, viņš pabeidza Rīgas garīgo semināru 1930. gadā. Ar notikumiem bagātu draudzes dzīvi mēs redzam fotogrāfijās, kas mūsdienās rūpīgi savāktas albumā un glabājas baznīcā.
20. gadsimta sešdesmitājos gados baznīca bija slēgta. Ēkā iekārtoja zvērkopības sovhoza darbinieku dzīvokļus. Baznīcas galvenā telpa tika sadalīta ar starpsienām, koka velve aizšūta ar reģipša loksnēm. Altārī bija iekārtota dzīvokļa virtuve, mazās «galvas» vietā virs jumta pacēlās dūmenis. Jumta lubiņas tika nomainītas pret asbesta šīfera loksnēm. Fasāžu atturīgas dekoratīvās detaļas bija zaudētas. Zvanu tornis nebija likvidēts, bet zvanu demontēja, to paņema savās mājās zvana dāvinātājs. Tādā izskatā ēkas ekspluatācija ilga 30 gadus. 1995. gadā ēka un zeme bija atdotas atpakaļ draudzei. Zvans, saglabāts Ciprusu ģimenē, tagad novietots savā vietā. (5)
Lielvārdes baznīca bija uzcelta lētos, īslaicīgos būvmateriālos, naudas trūkuma apstākļos. Ēkai ir koka karkasa nesošās sienas ar kaļķu-skaidu klēķa aizpildījumu. 1999. gadā konstrukciju atsegšanas gaitā tika konstatēti nesošo elementu trupes bojājumi, caurumi jumta segumā, ārsienu caursalšanas pazīmes. Toties labas kvalitātes jumta spāres un koka velve bija saglabājušās veselas. Ēkas izglābšanai ir nepieciešama pakāpeniska jauno sienu pievadīšana zem saglabājamā jumta, pamatu pastiprināšana, jauns jumta segums. Baznīcas atjaunošanas projektā paredzēta ēkas ārskata un interjera saglabāšana. Virs altāra daļas ieprojektēts jaunais kupols («galva»), tas risināts kanona simbolikas formās. Bēniņos iecerēta mansarda telpu izbūve draudzes vajadzībām. Paredzēta koka žoga un akcentēto ieejas vārtu uzstādīšana, teritorijas labiekārtošana un apzaļumošana.
Baznīcas atjaunošanas atbildīgo būvdarbu veikšanai šodien trūkst līdzekļi. Izdevās savest kārtībā tikai zvanu torni un priekštelpu. Vietējie galdnieki izpildīja koka oderlogus precīzi pēc veco logu parauga, koka vītņu kāpnes, jaunās ieejas durvis un nojumi virs tām. Jāatzīmē, ka draudzei ir vēlēšanās atjaunot ēku pirmatnējā izskatā: ar lubiņu jumtu, koka dekoratīviem vējdēļiem, lakoniskām logu apmalēm. Precīzi atjaunotas stila detaļas varētu piešķirt ēkai kultūrvēsturiskā objekta nozīmi. Tādu arhitektūras risinājumu atbalsta Lielvārdes būvvalde. 2007. gadā tika sakārtota baznīcas teritorija, izgatavots koka krusts uzstādīšanai kara laikā sagrautas baznīcas vietā. Bet dievkalpojumi tiek noturēti joprojām bijušā dzīvokļa telpās. Ēkā pamazām iestājas avārijas stāvoklis.
Viensēta «Svētiņi» saglabājās savā sākotnējā izskatā, mūsdienu apbūve pagaidām nav skarusi šo vietu, tā ir savdabīgs provinciālā garīgā centra paraugs. Atjaunotā veidā baznīca varētu atkal kļūt par ainavas skaistu dominanti, ja tiks izglābta no sagrūšanas.
Ludmila Kļešņina,
arhitekte
2008.gada marts.
Piezīmes.
1. «Выборка из сведений, доставленных императорскому Московскому археологическому обществу православным духовенством по распоряжению рижского архиепископа Арсения». М., 1896, стр. 17-22.
2. Pēc citiem avotiem baznīca uzcelta 1871. gadā.
3. LVVA , fonds 4754, apr. 2, lieta 227.
A.Višņeva publikācija - http://sobory.ru/article/index.html?object=07751
