Профессор Борис Фёдорович Инфантьев. Краткая биография
Ivans Jānis Mihailovs
Boriss Infantjevs. Īss dzīves apraksts. - Biobibliogrāfiskais rādītājs. Sast. I.Mihailovs. Rīga:VEDI, 2004
“Es vienmēr darīju savu darbu,
nekas cits mani neinteresēja” [1]
Ievērojamu ieguldījumu krievu-latviešu kultūras un zinātnes sakaru veidošanā un izpētē ir devusi izcilu Latvijas kultūras darbinieku un zinātnieku-enciklopēdistu plejāde (Rainis, Roberts Pelše, Pauls Stradiņš, Jānis Stradiņš, Marija Semjonova, Vera Vāvere, Jurijs Abizovs u.c.). Viens no tiem ir Boriss Infantjevs (Борис Фёдорович Инфантьев) – folklorists, literatūrzinātnieks, valodnieks, pedagogs, kulturologs, vēsturnieks, novadpētnieks, sabiedriskais un kultūras darbinieks. Profesors ar enciklopēdiskām zināšanām un fenomenālām darbaspējām, habilitētais pedagoģijas doktors, filoloģisko zinātņu kandidāts, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris. Personība, kuras vārds ir pelnīti ierakstīts Latvijas folkloristikas vēsturē,[2] Latvijas rakstniecības vēsturē,[3] Latvijas pedagoģijas vēsturē,[4] Latvijas valodniecības vēsturē,[5] Latvijas kultūras vēsturē,[6] kā arī Latvijas krievu ievērojamāko pārstāvju sarakstā.[7] Simbolizējot veselu laikmetu mūsu valsts zinātniskajā, sabiedriskajā, garīgajā un kultūras dzīvē, viņš ir kļuvis par Latvijas inteliģences un Latvijas krievu kopienas autoritāti un patriarhu.
Boriss Infantjevs dzimis 1921.gada 14.septembrī Rēzeknē. Viņa tēvs Fjodors Infantjevs ir bijis Krievijas, bet vēlāk Latvijas armijas virsnieks, kas pēc demobilizācijas strādāja par mērnieku dažādos Latvijas reģionos, savukārt māte – Zinaīda Infantjeva pēc profesijas bija medmāsa, kas pēc vienīgā dēla piedzimšanas visu savu laiku veltīja bērna audzināšanai.
Tēva darba specifikas dēļ Infantjevu ģimene katru gadu no marta līdz novembrim “klejoja” pa Latgales, bet vēlāk Kurzemes sādžām un lauku sētām. Būdams kopš bērnības aktīvs un apveltīts ar milzīgu zinātkāri, jaunais Boriss visur ieguva “paziņas” gan vienaudžu, gan gados vecāku cilvēku vidū. Savstarpējo kontaktu rezultātā izveidojies Borisa Infantjeva galvenais vaļasprieks, kas vēlāk kļuva par profesionālo un zinātnisko interešu pamatu, – folklora.
Lai nodrošinātu iespēju iegūt labu izglītību, vienlaikus iekļaujoties tā laika Latvijas vietējā sabiedrībā, vecāki nolēma “aizsūtīt” savu dēlu uz vācu bērnudārzu. Jāatzīmē, ka zinātnieks līdz vienmēr atcerējās gan audzinātāju, gan bērnu laipnību un toleranci, kas ļāva viņam, nezinot vācu valodu, integrēties vāciešu vidē.
Izglītība tika turpināta Olgas Beateres Rīgas privātajā krievu ģimnāzijā, kurā pēc iestājpārbaudījumu sekmīgas nokārtošanas Boriss tika ieskaitīts uzreiz otrajā klasē.
1935.gadā Boriss Infantjevs pabeidza pilnu pamatskolas kursu. Jāatzīmē, ka iegūtajā liecībā par pamatskolas kursa beigšanu gandrīz visos mācību priekšmetos bija tolaik augstākais vērtējums – “5”, izņemot latviešu un krievu valodu, kā arī rokdarbus, kur atzīme bija “4”.[8] Taču laika gaitā latviešu un krievu valoda kļuva par vienu no galvenajiem profesora B. Infantjeva zinātnisko interešu objektiem!
Lai Boriss varētu veiksmīgi iestāties Latvijas Universitātē, viņa vecāki dēla izglītības turpināšanai izvēlējās latviešu vidusskolu. Tā viņš nokļuva izglītības iestādē ar klasisku mācību programmu – Rīgas valsts klasiskajā vidusskolā (ģimnāzijā). Ģimnāzists Boriss Infantjevs iesaistījās tolaik Latvijā populārajā mazpulku kustībā (kas viņam, protams, tika “īpaši pieminēts” Staļina režīma laikā) un pat izveidoja literatūras pulciņu. Kā centīgākais kustības dalībnieks ticis godalgots vairākkārt, tai skaitā 1939.gada 29.janvāra Darba, karoga un svinīga solījuma svētkos.[9]
Jāsecina, ka ģimnāzijā iegūtā klasiskā izglītība, kuras galvenais uzdevums bija sniegt audzēkņiem zināšanu apjomu, lai veiksmīgi turpinātu studijas augstskolā, un kas pēc savas mācību programmas bija līdzvērtīga cara laika izglītībai, kļuva par pamatu gan B. Infantjeva tālākām studijām, gan personības un pasaules skatījuma tapšanai. 20.gadsimta nogalē Rīgā bija grūti sastapt cilvēku, kurš ir mācījies un pētījis 22 valodas (!),[10] pie tam daļu no tām viņš ir mācījis augstākajās izglītības iestādēs, un kuras pētījumiem piemīt “vērienīgs kulturvēsturisks skatījums uz parādībām un personībām”.[11]
1940.gada pavasarī Boriss Infantjevs pabeidza ģimnāziju un uz nobeiguma eksāmena pamata tika uzņemts Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Klasiskajā nodaļā. Kā atceras zinātnieks, viņa plānos bija iegūt slāvista kvalifikāciju, bet universitātē tas tolaik nebija iespējams, tādēļ viņš gribēja pabeigt jebkuru Filoloģijas fakultātes nodaļu un tad braukt uz Čehoslovākiju specializēties slavistikā.
Taču 1940.gada vasaras notikumi krasi mainīja jaunā studenta ieceri. Uzsākot LU pārveidošanu atbilstoši padomju augstskolas standartiem un mācību plāniem, uzreiz radās nepieciešamība izveidot slavistikas nodaļu, kura tūlīt pat uzsāka savu darbību. Pirmo jaunizveidotās nodaļas studentu vidū bija arī Boriss Infantjevs, kurš, pateicoties ģimnāzijas izglītībai, pirms termiņa nokārtoja eksāmenus senajās valodās un ievadu filoloģiskajos priekšmetos, kļūstot par uzvarētāju sociālistiskajā sacensībā, iegūstot autoritāti kursabiedru vidū, kuri attiecīgi uzņēma viņu studentu arodbiedrībā.[12]
1941.gada vasaras notikumi kārtējo reizi mainīja studenta B. Infantjeva plānus. Vācu okupācijas laikā universitātes studiju programma tika pārkārtota atbilstoši Vācijas mācību standartiem. Slavistikas nodaļa tika likvidēta, tādēļ B. Infantjevs grasījās atgriezties Klasiskās filoloģijas nodaļā, bet kā atceras pats zinātnieks, krievu valodas docētāja Ludmila Krugļevska “mani pārliecināja, ka slavistikai vistuvākā ir baltistika, un ka Latvijas apstākļos slāvists nav domājams bez pamatīgām zināšanām baltu filoloģijā”.[13]
Tieši studējot baltu filoloģiju, Boriss Infantjevs ir atradis vienu no galvenajām turpmāku studiju un zinātnisko interešu tēmām – latviešu un krievu folkloras sakari. Pēc profesora Luža Bērziņa asistenta Kārļa Draviņa (1901 – 1991)[14] ierosmes latviešu tautas dziesmu semināra laikā toreizējais students sagatavoja referātu par latviešu un austrumslāvu kāzu ieražām un dziesmām Latgalē, bet vēlāk aizstāvēja par šo tēmu diplomdarbu.[15] Jāatzīmē, ka Boriss Infantjevs ir kļuvis par izcilu latviešu un krievu folkloras salīdzināmās pētīšanas speciālistu Latvijā, kuram par nopelniem folkloristikas laukā tika piešķirta 2001.gada Lielā folkloras balva.[16]
1942. – 1943. studiju gadā vācu vara atļāva universitātē mācīt slavistiku. Tādēļ papildus baltistikas studijām, B. Infantjevs sāka studēt arī slāvu valodas un literatūras profesores Annas Ābeles, lektores Ludmilas Krugļevskas un profesora Viktora Černobajeva vadībā.
1944.gadā, pēc Padomju režīma atjaunošanas, atsāka savu darbību Latvijas Valsts Universitāte, un B.Infantjevs atkal kļuva par LVU Filoloģijas fakultātes Slāvu nodaļas studentu. Nokārtojot studiju laikā vairāk kā 60 mācību kursus, 1946.gada 3.jūlijā viņš ar izcilību pabeidza mācības slāvu – krievu filoloģijas specialitātē, iegūstot literatūrzinātnieka kvalifikāciju.[17] Zīmīgi, ka šajā gadā nodaļu beidza tikai divi cilvēki: Boriss Infantjevs un Marija Semjonova (1910 – 1988) – vēlāk LVU docente, latviešu un krievu valodas sakaru pētniece.[18]
Universitātes studijām sekoja aspirantūra. Nokārtojot obligātos kandidāta eksāmenus, jaunais zinātnieks varēja uzsākt disertācijas “Latviešu folkloristu sakari ar krievu zinātni” sagatavošanu. Par Borisa Infantjeva disertācijas pirmo vadītāju kļuvis LU Slavistikas katedras vadītājs profesors Boļeslavs Brežgo, tad viņu nomainīja disertanta “tiešais” priekšnieks Zinātņu akadēmijas Folkloras institūta Latviešu un krievu folkloras sakaru pētīšanas sektora vadītājs rakstnieks Andrejs Kurcijs (īst. v. Andrejs Kuršinskis), jo pats zinātnieks 1946.gada 1.jūlijā bija kļuvis par minētā sektora jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Darbs institūtā sekmēja disertācijas izstrādi, nodrošinot gan iespēju vākt materiālus Maskavas, Ļeņingradas un Viļņas arhīvos, gan publicēt zinātniskos rakstus, gan piedalīties folkloras ekspedīcijās un izmantot nepublicētus folkloras un zinātniskus materiālus.
1951.gadā disertācija bija pabeigta, jau tika izdots disertācijas autoreferāts[19] un noteikta aizstāvēšanas diena… Taču liktenīgie spēki, “kompetento” institūciju izskatā, mainīja zinātnieka plānus un nodarbošanās veidu. Kā atceras Boriss Infantjevs, viņš, būdams “folkloras krāšanas ekspedīcijā Aknīstes rajonā” saņēma “Infancebulam” (tas ir viņam) adresēto telegrammu ar uzaicinājumu steidzīgi ierasties Rīgā. Filoloģijas aspirants nokļuva LVU zinātņu prorektora profesora Alfrēda Stalgeviča, kas tika nosūtīts uz Latviju ar nolūku nodrošināt zinātnisko kadru uzticību Padomju režīmam, redzeslokā. Borisam Infantjevam tika pārmests progresivitātes un vēlmes iestāties komjaunatnē vai Komunistiskajā partijā trūkums, studijas “fašistu augstskolā” utt.[20]
Protams, neskatoties uz to, ka disertācijas aizstāvēšanas diena bija jau nozīmēta un saņemtas pozitīvas atsauksmes, bija skaidrs, ka piešķirt zinātnisko grādu cilvēkam ar “tādu biogrāfiju” nedrīkst. Pēc Folkloras institūta direktora vietnieka, rakstnieka un folklorista Jāņa Niedres ieteikuma disertācijas aizstāvēšana tika atlikta, jo “izrādījās, ka Boriss Infantjevs ir buržuāziskais nacionālists un pretpadomju elements”.[21] Šīs formulējums bija pilnīgi pietiekošs, lai zinātnieks, kas tikko bija atmaskots, tiktu padzīts gan no Folkloras institūta, gan no LVU, kur viņš kā stundu pasniedzējs lasīja lekcijas folkloristikā un senkrievu literatūrā Filoloģijas fakultātes studentiem, gan zaudētu iespēju nodarboties ar zinātni un publicēt savu pētījumu rezultātus. Nonāca līdz absurdam, piemēram, Borisa Infantjeva zinātniskais raksts “Padomju Latvijas folkloristu sasniegumi 10 gados” tika iekļauts folkloristikas priekšmetu obligātās literatūras sarakstā, taču bez autora vārda (!).[22]
Protams, tādam “Padomju varai svešam cilvēkam” nebija iespējams atrast darbu zinātnes vai izglītības iestādē. Tikai, pateicoties Antīkās literatūras tulkotāja Ābrama Feldhūna pūlēm, B. Infantjevs kā ārštata darbinieks tika pieņemts par krievu – latviešu vārdnīcas izstrādes darba grupas locekli (1952 – 1954). Šīs darbs nodrošināja gan materiālās, gan morālās un zinātniskās izdzīvošanas iespējas, kļūstot par pamatu profesora interesēm salīdzināmās valodniecības jomā.[23]
Pēc 1953.gada, mainoties politiskai situācijai valstī, pēc trīsgadīgā pārtraukuma zinātniekam izdevās atsākt savu pedagoģisko karjeru. 1954.gadā 27.janvārī viņš tika pieņemts darbā par krievu valodas un literatūras skolotāju Bulduru septiņgadīgajā skolā, bet pēc pusgada, “iemantojot Jūrmalas rajona partijas komitejas darbinieku uzticību”, Borisu Infantjevu pārcēla par Jūrmalas rajona Izglītības nodaļas skolu inspektoru.[24] Šajā laikā viņš sāka interesēties par krievu valodas un literatūras mācīšanas nacionālajā skolā metodikas problēmām, mēģinot panākt krievu valodas zināšanu uzlabošanu Latvijas skolās, regulāri publicējot “Skolotāju Avīzē” rakstus par mācību procesa problēmām un nepilnībām.
Skolu inspektora aktivitātes, kuru pamatā bija gan studiju laikā iegūtās zināšanas, gan pedagoģijas teorijas un prakses atziņas, kā arī zinātniskā darba pieredze, prasme izteikt un pamatot savas idejas, tika attiecīgi atzītas un pamanītas skolu pārraugošo iestāžu vidū. 1955.gada 11.septembrī Boriss Infantjevs tika pieņemts darbā Latvijas PSR Izglītības ministrijas Skolu zinātniskās pētniecības institūtā[25] par Latviešu un krievu valodu un literatūras sektora jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Tā sākās zinātnieka “karjera” pedagoģijas zinātnē. 1956.gadā Borisam Infantjevam izdevās aizstāvēt savu sen uzrakstīto disertāciju un iegūt filoloģisko zinātņu kandidāta grādu, kas bija priekšnosacījums ievēlēšanai par institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku.[26]
Uzsākot darbu pedagoģijas pētniecības laukā, zinātnieks kopā ar savu kolēģi un domubiedri Edīti Beikmani veica krievu valodas un literatūras mācīšanas reorganizāciju latviešu skolās, zinātniski un praktiski pamatojot atziņu, ka, lai nodrošinātu veiksmīgu krievu valodas un literatūras apguvi latviešu skolā, jāveido īpaša metodika, atšķirīga gan no dzimtās valodas, gan no svešvalodu mācīšanas metodikas. Tāpēc bija nepieciešams sastādīt oriģinālas mācību grāmatas ar īpašu mācību vielas sakārtojumu, akcentējot līdzīgos un vienādos latviešu un krievu valodas elementus un struktūras. Tika pierādīts, ka baltu un slāvu valodām ir 1600 līdzīgas saknes, identa prefiksācija un sufiksācija, līdzība fleksijās, fonētikā un sintaksē, kam bija jākļūst par īpašas bilingvālās (divvalodības) vides veidošanas bāzi. Līdz ar to tika racionalizēts mācību process, samazinot mācību laiku vielas apgūšanai, kas jau zināma no dzimtās valodas stundām, palielinot laiku atšķirīgu valodu elementu apgūšanai, pastiprinot mācību procesa individualizāciju un skolnieku patstāvīgā darba lomu valodas apgūšanā, izmantojot zināšanas, iemaņas un prasmes, kas gūtas, mācoties dzimto valodu. Minētā zinātniski pamatotā un pierādītā ideja deva reālu iespēju apgūt krievu valodu latviešu skolās. Ne velti profesors tiek dēvēts par mūsu valsts “divvalodības (bilingvalisma) katalizatoru” un “galveno rusifikatoru”.[27]
Borisa Infantjeva un viņa kolēģu Edītes Beikmanes un Helēnas Francmanes izstrādātās teorijas vissavienības atzīšana notika 20.gadsimta 60-gadu sākumā, kad pēc Maskavas izdevniecības “Просвещение” pasūtījuma Latvijas zinātnieki sagatavoja mācību grāmatu “Русское слово”, kas bija paredzēta un rekomendēta visām Krievijas Federācijas nacionālajām skolām un vēlāk vairākkārt tika izdota no jauna.[28]
[1] Инфантьев Б. Между жерновами. Опыт выживания. Зап. Н. Кабанов // Вести – Сегодня. – 2000. – 25 марта.
[2] Ambainis O. Latviešu folkloristikas vēsture. – Rīga: Zinātne, 1989. – 117.lpp.
[3] Vite A. Infantjevs Boriss // Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 1992. – 132. – 133.lpp.; Vite A. Infantjevs Boriss // Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Zinātne, 2003. – 245.lpp.
[4] Anspaks J. Pedagoģijas idejas Latvijā. – Rīga: RaKa, 2003. – 396.lpp.; Kopeloviča A., Žukovs L. Skolotāju izglītība Latvijā 1940 – 2000. – Rīga: RaKa, 2004. – 158., 196. – 197., 205.lpp.; Pedagoģiskā doma Latvijā no 1940. gada līdz mūsu dienām. – Rīga: Puse, 1998. – 134. – 136.lpp.; Žukovs L. Pedagoģijas vēsture. – Rīga: RaKa, 1999. – 290.lpp.
[5] Bankavs A., Jansone I. Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010. – 148.lpp.
[6] Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. – Daugavpils: AKA, 2000. – 258., 330.lpp.
[7] Volkovs V. Krievi Latvijā. – Rīga: LZA Filozofijas un socioloģijas institūts, 1996. – 89.lpp.
[8] Borisa Infantjeva Liecība par pamatskolas pilna kursa beigšanu. – no B. Infantjeva personiskā arhīva.
[9] T. J. Skolu dzīve // Skolu dzīve. – 1938./9. m.g. – Nr.6. – 20.lpp.; Инфантьев Б. Между жерновами. Опыт выживания. Зап. Н. Кабанов // Вести – Сегодня. – 2000. – 25 марта.
[10] Lipša J. Nenogurdināmais zinātnieks // Vakara Ziņas. – 2000. – 1.jūlijs.
[11] Vite A. Infantjevs Boriss // Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Zinātne, 2003. – 245.lpp.
[12] Infantjevs B. Laikmeta vējos, likteņa aizvējā // Rīga – 800. Gadagrāmata. – 2000. – Rīga: Latvijas Kultūras fonds, 2001. – 105.lpp.
[14] Par K. Draviņu plašāk sk. – Infantjevs B. Divas tikšanās ar Kārli Draviņu // Letonica. – 2002. – Nr.8. – 183. – 189.lpp.; Инфантьев Б. Образ русских в сознании стендских латышей // Даугава. – 2001. – Nr.1/2. – с.142 – 146.
[15] Инфантьев Б. Curriculum vitae [в Латвийском Университете в 1940 – 1943 гг.] // Даугава. – 2000. – Nr.3. – c.113.
[16] Pasniegtas Lielās folkloras balvas // Diena. – 2001. – 1.novembris.
[17] B. Infantjeva diploms. – no B. Infantjeva personiskā arhīva.
[18] Par M. Semjonovu plašāk – Инфантьев Б. Мария Фоминична Семёнова // Рижская городская русская гимназия. – Рига: [b. i.], 1999. – с.159 – 162.; Bankavs A., Jansone I. Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010. – 225.lpp.
[19] Инфантьев Б. Связи латышских и русских фольклористов в период латышского буржуазно – национального движения. Автореферат кандидатской диссертации. – Рига: Латвийский Государственный Университет, 1951. – 15с.,
[20] Infantjevs B. Laikmeta vējos, likteņa aizvējā // Rīga – 800. Gadagrāmata. – 2000. – Rīga: Latvijas Kultūras fonds, 2001. – 110. – 111.lpp.; Lipša J. Kā viņš vāca Latvijas padomju folkloru // Vakara Ziņas. – 2001. – 1.februāris.
[21] Infantjevs B. Laikmeta vējos, likteņa aizvējā // Rīga – 800. Gadagrāmata. – 2000. – Rīga: Latvijas Kultūras fonds, 2001. – 111.lpp.; Инфантьев Б. Curriculum vitae. – rokraksts. – c.38 – 40.
[22] Инфантьев Б. Curriculum vitae. – rokraksts. – c.38 – 40.
[23] B. Infantjevs ir sagatavojis izdošanai krievu – latviešu etimoloģijas vārdnīcu, taču finanšu apsvērumu dēļ minētā projekta realizācija ir aizkavējusies.
[24] Kā atceras B. Infantjevs, pirms apstiprināšanas inspektora amata viņam tika jautāts: “Vai jūs bijāt malpuzku (nevis mazpulku!) organizācijā?” Uz ko viņš atbildēja, ka tādas organizācijas biedrs nebija, pēc ka, visiem atbildīgiem darbiniekiem pasmaidot, tika arī apstiprināts jaunā amatā. – Инфантьев Б. Между жерновами. Опыт выживания. Зап. Н. Кабанов // Вести – Сегодня. – 2000. – 25 марта.
[25] Skolu zinātniskās pētniecības institūts (no 1972.gada Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūts) tika dibināts 1952.gadā ar nolūku pētīt aktuālās mācību un audzināšanas problēmas, nodrošināt pedagoģijas atziņu ieviešanu praksē, koordinēt pedagoģijas pētījumus un propagandēt pedagoģiskās zināšanas. Likvidēts 1991.gadā.
[26] Инфантьев Б. Связи латышских и русских фольклористов. Автореферат кандидатской диссертации. – Рига: Институт языка и литературы Академии наук Латвийской ССР, 1956. – 19с.; B. Infantjeva darba grāmatiņa. – 6. – 7.lpp.
[27] Инфантьев Б. Катализатор двуязычия. Зап. С. Журавлёв // Диена. – 1997. – 8 мая; Главный обруситель. Беседа с языковедом Борисом Инфантьевым. Зап. Дм. Март // СМ – Сегодня. – 1994. – 27 января.
[28] Бейкмане Э., Инфантьев Б., Францмане Е. Русское слово. Учебник русского языка для старших классов национальных школ РСФСР. – Москва: Просвещение, 1965 – 1968. – 366c.
