Vjačeslavs Gribovskis
Vjačeslavs Gribovskis (1867. g. 29. jūlijā Suvalkos, Polijas Karalistē, Krievijas impērijā – 1924. g. 21. februārī Rīgā, Latvijas Republikā) – jurists, Latvijas Universitātes profesors no 1920. gada līdz 1924. gadam
Vjačeslavs Gribovskis dzimis pareizticīgo poļu ģimenē. 1891. gadā Pēterburgas Universitātē viņš beidza juridisko zinātņu kursu un viņu atstāja Valsts tiesību katedrā, lai gatavotos profesora grāda iegūšanai.
Vēlāk V. Gribovski pieņēma dienestā par štata kandidātu uz tiesu amatiem Kronštates jūras kara flotes tiesā.
1895. gadā viņu sūtīja uz ārzemēm zinātniskā komandējumā.
Kopš 1896. gada viņš ir Galvenās jūras kara tiesu pārvaldes virsauditors.
1896.–1897. mācību gadā Pēterburgas Universitātē viņš kā privātdocents lasīja lekciju kursu “Bizantijas valsts iestādes”.
1897. gadā aizstāvēja maģistra disertāciju “Tauta un vara Bizantijas valstī” un viņu apstiprināja par valsts tiesību maģistru.
1901. gada 16. decembrī Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē viņš publiski aizstāvēja doktora disertāciju “Augstākā tiesa un uzraudzība Krievijā ķeizarienes Katrīnas II pirmās puses valdīšanas laikā”. 1902. gada 28. janvārī Pēterburgas Universitātes Zinātniskā padome apstiprināja V. Gribovski par valsts tiesību doktoru.
Tajā pašā gadā viņu ievēlēja par Pēterburga Arheoloģijas institūta locekli. 1905. gadā viņu apstiprināja par Pēterburgas Arheoloģijas institūta mācībspēku. 1908. gada decembrī viņu pārcēla darbā Iekšlietu ministrijā par Vietējās saimniecības lietu galvenās pārvaldes īpašu uzdevumu ierēdni.
1909. gadā V. Gribovski iecēla par Novorosijskas Universitātes ordināro profesoru Policijas tiesību katedrā, bet 1911. gadā viņu pārcēla darbā Tiesību enciklopēdijas un tiesību filozofijas vēstures katedrā.
1912. gadā V. Gribovskim piešķīra ordināra profesora amatu Pēterburgas Universitātes Tiesību enciklopēdijas un tiesību filozofijas vēstures katedrā. Pēc gada viņu pārcēla darbā uz Krievijas tiesību vēstures katedru.
1917. gada martā Gribovski atbrīvoja no visu pienākumu pildīšanas un pēc paša lūguma atbrīvoja no darba Petrogradas (bijušās Pēterburgas) Universitātē. Tanī pašā gadā viņu ievēlēja par Tomskas Universitātes Krievijas tiesību vēstures katedras ordināro profesoru, bet 1919. gada 12. februārī apstiprināja par Juridiskās fakultātes dekānu. Boļševiku armijai tuvojoties Tomskai, V. Gribovskis pārceļas uz Vladivostoku, šeit kādu laiku viņš ir Vladivostokas Politehniskā institūta ordinārais profesors, dekāns un prorektors.
1920. gada vasarā V. Gribovskis ierodas Latvijā, tā paša gada novembrī, jau būdams apstiprināts par Latvijas Augstskolas (no 1922. gada – Latvijas Universitāte) profesoru, viņš saņēma Latvijas pavalstniecību. V. Gribovskis lasīja arī lekcijas Krievu universitātes kursos Rīgā, kā arī citās mācību iestādēs un kursos.
V. Gribovskis ir daudzu zinātnisku darbu autors, to skaitā: “Памятники русского законодательства XVIII века” (“18. gadsimta krievu likumdošanas pieminekļi”), “Высший суд и надзор в России в первой половине XVIII века” (“Augstākā tiesa un uzraudzība Krievijā 18. gadsimta pirmajā pusē”) u.c. Pēdējais V. Gribovska darbs, kas uzrakstīts jau Rīgā, ir lekciju kursa valsts tiesībās otrā daļa. V. Gribovskis piedalījās Latvijas Satversmes krievu teksta sagatavošanā izdošanai. Jaunībā V. Gribovskis rakstīja stāstus, nodarbojās ar žurnālistiku. Arī Latvijā, bez akadēmiskās nodarbes, viņš rakstīja rakstus avīzēm “Сегодня” (“Šodien”), “Рижский курьер” (“Rīgas Kurjers”) un citiem izdevumiem.
V. Gribovska dzīves Latvijā sākumposmu sarežģīja viņa šķirtība no ģimenes – sievas Marijas (dzimusi Teplova), audžudēla Vasilija (1904) un meitas Natālijas (1909). Savā 1921. gada 19. aprīļa apelācijā Dekānu padomei V. Gribovskis uzsvēra, ka jau divarpus gadus viņš ir šķirts no ģimenes un no savas bibliotēkas (tajā ir 6000 grāmatu). Lūk, ko viņš rakstīja: “Pēdējā laikā es nezināju, kur viņi [ģimenes locekļi – T.F.] ir, jo no Pēterburgas, kur vadīju katedru, aizbraucu uz Tomsku. [..] Mana ģimene un mantas brauca vēlāk, taču Kolčaka apvērsums izšķīra mūs un es savukārt no Vladivostokas devos atpakaļ uz Eiropu. Pašlaik es uzzināju, ka mana ģimene ir Tomskā, [..], mans īpašums ir atstāts Pēterburgā glabāšanai pie Lomača kunga. Es aizsūtīju Lomačam pilnvaru par manu mantu nodošanu Latvijas konsulātam, kas ar kuģi nosūta Latvijas pilsoņu mantas uz Rīgu.”
Spriežot pēc dokumentiem, ģimenei izdevās drīz atkalapvienoties. Varbūt arī bibliotēka nonāca Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes rīcībā. Taču laime nebija ilga. Nemierīgajos, grūtajos gados pārdzīvotais iedragāja profesora veselību. 1923. gadā viņu pārsteidza insults, tomēr viņam izdevās atveseļoties un viņš atkal sāka strādāt universitātē, taču 1924. gada 21. februārī otrais insults pārrāva Vjačeslava Gribovska dzīves pavedienu.
Profesors ir apglabāts Pokrova kapsētā Rīgā.
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA,
7427.f, 13. apr., 570.l.
Профессор В.М. Грибовский. Сегодня, 1924, 23 февраля.
Ilustrācijas tēmai
