Aleksandrs Labutins
Aleksandrs Labutins (1880. g. 12./24. augustā Rīgā, Krievijas impērijā – 1970. g. 21. jūnijā Šveices Konfederācijā) – no 1920. gada līdz 1944. gadam Latvijas Universitātē lasīja lekciju kursus tehniskajā mehānikā, tēlojošajā ģeometrijā un būvstatikā, vienlaikus nodarbojās arī ar inženiera praksi.
Aleksandrs Labutins piedzima Rīgā pazīstamā krievu ģimenē un viņam bija tituls “Rīgas dzimtas goda pilsonis”. Viņa tēvs – Ivans Labutins bija pirmsrevolūcijas laika krievu aprindās plaši pazīstams sabiedrisks darbinieks, daudzus gadus ieņēma Rīgas pilsētas valdes sekretāra posteni, viņam bija visai liela loma Гостиного двора valdē, ilgi bija Krievu kluba (Русского клуба) vecākais. 1904. gadā A. Labutins pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, saņemdams inženiera celtnieka diplomu. No 1904. gada līdz 1915. gadam viņš strādāja par inženieri Rīgas pilsētas celtniecības valdē. 1910. gadā Kijevā piedalījās kongresā, kurā apsprieda jautājumu par ūdensceļa celtniecību starp Rietumu Dvinu (Daugavu) un Dņepru. 1913. gada vasarā piedalījās vecā dzelzceļa tilta stāvokļa pārbaudē, tā notika sakarā ar tilta nodošanu pilsētas pārziņā. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija evakuācijā Pleskavā.
No 1919. gada līdz 1921. gadam A. Labutins strādāja Ostas būvju virsvaldes tehniskajā daļā, bet pēc tās likvidācijas līdz 1939. gada 9. septembrim – Jūrniecības departamenta tehniskajā daļā. Šeit viņš izstrādāja projektu Daugavas ūdeņu regulēšanai no Dzelzceļa tilta līdz Ķengaragam un vadīja lielāko daļu būvdarbu šī projekta īstenošanas gaitā. Viņš bija arī daudzu Rīgas ostas teritorijā tapušo ietaišu projektu autors.
A. Labutins apvienoja inženiera praksi ar zinātniski pedagoģisko darbību. Kopš 1920. gada viņš bija saistīts ar Latvijas Universitāti. Šeit viņš, būdams ārštata vecākā docenta amatā, lasīja lekciju kursus un vadīja praktiskās nodarbības tehniskajā mehānikā, tēlojošajā ģeometrijā, celtniecības statikā un vēl citos studiju priekšmetos. 1933. gada 6. maijā A. Labutins publiski aizstāvēja disertāciju zinātņu doktora grāda iegūšanai. Viņš ir uzrakstījis virkni zinātnisku rakstu par būvdarbiem ostās. 1939. gadā vecākā docenta amata likvidēšanas dēļ viņš kļuva par ārštata profesoru. 1940. gadā viņu apstiprināja par Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes Mehānikas katedras profesoru. Viņš turpināja strādāt Latvijas Universitātē arī nacistu okupācijas gados.
1944. gada beigās Aleksandrs Labutins atstāja Latviju un atlikušos savas dzīves gadus pavadīja Šveicē.
1905. gada 1. maijā Aleksandrs Labutins stājās laulībā ar Olgu Bezobrazovu (dzimušu 1877. gada 20. jūlijā), īstenā valsts padomnieka meitu. Ģimenē bija bērni: Boriss (1912. gada 30. jūnijā) un Aleksandrs (1913. gada 19. jūnijā).
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA, 7427. f., 13. apr., 941. l.
Latvju Enciklopēdija. 1962–1982. – 2. sēj. – 1985. Rockville, MD, ASV: Amerikas Latviešu apvienības institūts.
