Vladimirs Kosinskis
Vladimirs Kosinskis (1864.g. 13./25. augustā Čerņihivas guberņā, Krievijas impērijā – 1938.g. 5. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – profesors, politekonomijas speciālists. No 1901. līdz 1904. gadam strādājis Rīgas Politehniskajā institūta, no 1928. līdz 1938. gadam – Latvijas Universitātē.
Vladimirs Kosinskis ir dzimis Jampoļas ciematā. Viņa vecāki bija muižnieki, kuriem piederēja muižas Čerņigovas guberņas Gluhovas apriņķī. Šajā novadā Kosinsku ģimene bija ļoti labi pazīstama, Vladimira tēvs - Andrejs Kosinskis ieņēma guberņas sekretāra amatu.
1883. gadā Vladimirs Kosinskis absolvēja Novhoroda-Siverskas ģimnāziju. Kopš agrīnās jaunības gadiem viņš izcēlās ar uzcītību mācībās un teicamām atzīmēm. Iestājoties Imperatora Maskavas Universitātē, viņš apguva tur divu fakultāšu kursu. V. Kosinskis studēja Fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas zinātņu nodaļā (1883–1887), ko absolvēja, iegūdams matemātikas kandidāta zinātnisko pakāpi, un Juridiskajā fakultātē (1887–1891), ko absolvēja ar 1. pakāpes diplomu.
Kā viens no labākajiem absolventiem, V. Kosinskis tika atstāts Maskavas Universitātē, lai Politiskās ekonomijas un statistikas katedrā varētu sagatavoties profesora zinātniskā nosaukuma iegūšanai. 1896. gada janvārī, pēc Tautas izglītības ministra ierosinājuma Imperatoram, Vladimirs Kosinskis tika nosūtīts uz aizrobežu zinātnisko komandējumu. Viņš bija strādājis Parīzes, Berlīnes, Londonas un Drēzdenes universitātēs un bibliotēkās, gatavojoties aizstāvēt disertāciju kreditēšanas teorijā, pievēršot īpašu ievērību kooperatīvā kredīta teorijai. Vēlāk tieši kooperāciju viņš izvēlējās par savu specialitāti. Vairāk kā gadu jaunais zinātnieks strādāja Britu Muzeja bibliotēkā.
Uzturoties Berlīnē, Vladimirs Kosinskis salaulājās ar dzimtmuižnieci Jeļenu Karatiginu Sv. Kņaza Vladimira vēstniecības baznīcā. Kosinsku ģimenē piedzima trīs bērni: Andrejs (1897), Tatjana (1903) un Vladimirs (1908).
Pēc atgriešanās no ārzemju komandējuma, V. Kosinskis 1900. gadā tika uzņemts par privātdocentu Maskavas Universitātē. 1901. gada 31. maijā viņš publiski aizstāvēja disertāciju tēmā: „Учреждения для мелкого кредита в Германии. Их история в связи с некоторыми сторонами экономической жизни этой страны” („Sīkā kredīta iestādes Vācijā. To vēsture saistībā ar dažām šīs zemes ekonomiskās dzīves aprisēm.”) un, pēc Maskavas Universitātes Padomes lēmuma, viņš tika apstiprināts par politiskās ekonomijas maģistru.
Tajā pat gadā Vladimiru Kosinski norīkoja strādāt uz Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) , kurā tolaik bija politekonomijas speciālistu trūkums. Tomēr pirmais Rīgas laikposms V. Kosinska dzīvē nebija ilgstošs, bet, domājams, piemiņas vērts. 1902. gada 1. janvārī politekonomijas maģistrs Kosinskis tika iecelts par RPI politekonomijas kursa adjunktprofesoru. Pēdējais dokuments, kas attiecas uz V. Kosinska darbu Rīgā, ir datēts ar 1904. gada 8. aprīli, tajā tiek ziņots par viņa pāriešanu uz Novorossijskas (Odesas) Universitāti, kurā viņš tika iecelts ekstraordinārā profesora amatā. Pēc citiem datiem, V. Kosinskis 1904. gada 19. martā jau strādāja Odesā. Kas tad kļuva par iemeslu tik straujai aizbraukšanai no Rīgas? Strādājot Rīgā, V. Kosinskis bija iepazinies ar vietējo agrāro iekārtu, saskaņā ar kuru lielākā zemesgabalu daļa atradās vācu baronu īpašumā; viņš atzina šāda stāvokļa netaisnīgumu un kļūdainību, vadoties no ekonomiskā viedokļa. Savas domas viņš neslēpa un sakarā ar to arī zaudēja vietu RPI, un bija spiests pārcelties uz Odesas Novorosijskas universitāti. Pirmsrevolūcijas laikposmā V. Kosinska uzskati agrārajā jautājumā tika kritizēti ne tikai no labējo puses (kā tas bija Rīgā), bet arī no kreiso puses. Viņa viedoklis par zemnieku saimniecību attīstības perspektīvām izsauca arī lielinieku līdera V. Uļjanova (Ļeņina) neapmierinātību, jo tas ieraudzīja Kosinska uzskatos šķiru cīņas laukos norimšanas draudus (Ленин В.И. Полн. собр. соч. Изд.5-е. Т.,23, с.433-434, Т.24, с.5)
1903. gada 13. augustā (pēc vecā stila) Rīgā Kosinsku ģimenē piedzima meita, kura 28. septembrī tika kristīta Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē un nosaukta par Tatjanu. Meiteni kristīja virspriesteris Vladimirs Pliss. 1920. gadu beigās Tatjana Kosinska kļuva par aktīvu Krievu Pareizticīgo studentu kopas locekli, vēlāk viņa atrada savu aicinājumu ikonu glezniecībā, kļuva par mūķeni. 1930. gada beigās Tatjana Kosinska izceļoja no Latvijas, mira Kalifornijā (ASV) 1981. gadā.
Odesā Vladimirs Kosinskis nostrādāja 5 gadus – sākumā par ekstraordināro profesoru, bet kopš 1905. gada viņš kļuva par vietējās universitātes dekānu.
1907. gadā V. Kosinskis iesniedza Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē savu disertāciju tēmā: „Крестьянское помещичье хозяйство” („Zemnieku muižas saimniecība”) un 1907. gada 9. marta publiskajā sēdē sekmīgi to aizstāvēja un ieguva ekonomikas un statistikas doktora zinātnisko pakāpi.
Kopš 1909. gada V. Kosinskis ir Kijevas Politehniskā institūta ordinārais profesors. Kad viņš dzīvoja Kijevā, Krievijā notika Oktobra revolūcija (jeb lielinieku apvērsums). Kā tas ir redzams no dokumentiem, 1919. gada beigās V. Kosinskis atkal nonāca Odesā, kur viņš vērsās pie Novorossijskas Universitātes rektora ar lūgumu komandēt viņu uz ārzemēm. Nav skaidrības par to, kur bija atradies un ar ko nodarbojies V. Kosinskis laikposmā no 1920. līdz 1921. gadam. Iespējams, ka viņš bija devies bēgļu gaitās kopā ar krievu bēgļu plūsmu. Pēc citiem datiem, līdz 1921. gada 1. martam V. Kosinskis strādāja Kijevas Politehniskajā institūtā.
Jauns V. Kosinska darbības etaps bija sācies 1922. gadā – tolaik viņš ieņēma ordinārā profesora amatu jaundibinātās Krievu Juridiskās fakultātes Politekonomijas un statistikas katedrā Prāgā. Paralēli tam viņš strādāja Prāgas Komercinstitūtā.
1928. gadā Vladimirs Kosinskis pieņēma lēmumu aizbraukt no Prāgas un pārcelties uz Rīgu, pilsētu, kura viņam bija labi pazīstama. Viņš ieceļoja Latvijā ar Nansena pasi. Kosinsku ģimene apmetās Pārdaugavā, nelielā dzīvoklī Lapu ielā 17–3.
1928. gada 24. maijā Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tieslietu fakultātes sēdē V. Kosinskis tika ievēlēts par kooperācijas kursa ārštata profesoru uz 5 gadu termiņu. 28.06.1928. gadā Ministru kabinets apstiprināja viņa ievēlēšanu par LU ārštata profesoru.
Jau pirmajos darbības mēnešos Latvijas Universitātē fakultātes vadība uzticēja V. Kosinskim vest seminārus tautsaimniecības teorijā (2 stundas nedēļā) un ekonomiskajā ģeogrāfijā (2 stundas nedēļā).
1934. gada 4. jūnijā Vladimirs Kosinskis iesniedza lūgumu uzņemt viņu Latvijas pilsoņu kopā.
1932. gada oktobrī Tautsaimniecības un tieslietu fakultātes sēdē V. Kosinskis (vienbalsīgi) tika ievēlēts par štata profesoru. Turklāt fakultāte iesniedza lūgumu atļaut profesoram lasīt lekcijas vācu valodā, kaut gan tolaik visur tika izvirzītas prasības lasīt lekcijas un rīkot seminārus tikai latviešu valodā.
1936. gadā V. Kosinskis tika pārcelts ārštata profesoru kārtā. Zīmīgi, ka fakultāte lūdza LU rektoru ieskaitīt V. Kosinskim viņa pensijas stāžā darbu aizrobežu augstākajās mācību iestādēs, kā arī prasīja atļaut viņam vēl dažus gadus strādāt par ārštata profesoru, jo viņš gatavoja habilitācijai divus fakultātes absolventus: Jāni Vītolu – tautsaimniecības teorijā un Arnoldu Aizsilnieku – tautsaimniecības teorijā un kooperācijas mācībā. Pateicoties prasmīgai vadībai, abi šie absolventi saņēma Rokfellera stipendiju studijām ārzemēs un jau iesniedza savus zinātniskos darbus. Pie tam V. Kosinskis bija gatavojis vēl divus zinātniekus: Arnoldu Zaļo – tautsaimniecības teorijā un Kārli Zīvertu – statistikā. Tādēļ, pēc katedras vadības viedokļa, bija jādod profesoram iespēja pabeigt tautsaimniecības teorijas kursa sastādīšanu. Šis darbs tika iecerēts ne tikai kā mācību grāmatas studentiem sastādīšana, bet arī kā novērojumu un novērtējumu noteiktajā sabiedriski ekonomiskajā sistēmā apkopojums, – tika atzīmēts Tautsaimniecības un tieslietu fakultātes lūgumā LU rektoram.
Fakultātes lūgums tika atbalstīts, un V. Kosinska audzēkņi (to skaitā A. Aizsilnieks) lūdza piešķirt profesoram Kultūras fonda stipendiju, lai viņš varētu izdot monogrāfiju latviešu valodā.
Tika saņemtas pozitīvas atsauksmes ar priekšlikumu izdot Vladimira Kosinska darba „Основы народного хозяйства” („Tautsaimniecības pamati”) 1. sējumu 1000 eksemplāru metienā, jo šī grāmata varētu ieinteresēt ne tikai studentus, bet arī daudz plašāku publiku.
Viss tas liecina par to, ka Vladimirs Kosinskis bija iemantojis pelnītu autoritāti Latvijas akadēmiskajās aprindās un savā nozarē bija neaizvietojams speciālists.
Tomēr smaga slimība un tai sekojoša nāve, kas 1938. gada 5. novembrī aprāva zinātnieka dzīves pavedienu, nebija devušas Vladimiram Kosinskim iespēju īstenot savas ieceres.
„Viņš piederēja pie to cilvēku skaita, kuriem allaž un visos apstākļos visaugstāk un visvērtīgāk ir kalpot zinātnei, zinībām un cilvēces gaišajiem ideāliem”, – tā tika rakstīts nekrologā sakarā ar V. Kosinska nāvi. Sēru dievkalpojums notika Rīgas Svētās Trijādības sieviešu klostera dievnamā. Atvadu dievkalpojumā piedalījās doc. virspriesteris Jānis Jansons, virspriesteris Joanns Žuravskis, priesteris Nikolajs Vieglais, priesteris Joanns Ļegkijs, priesteris Aleksijs Ionovs un diakons Georgijs Benigsens. Dziedāja klostera draudzes locekļu koris. Pēc tam bēru procesija devās uz Pokrova kapiem, kuru vārtos to sagaidīja Pokrova dievnama draudzes pārzinis Grigorijs Ponomarjovs un diakons Joanns Gonestovs (šīs ziņas par V. Kosinska bērēm ir smeltas no laikraksta „Segodņa”).
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA, f. 7175, 1. ap., 167. l.;
LVVA, f. 7457, 13. ap., 851. l.;
Album Academicum Рижского политехнического института. 1862-1912. – Рига, 1912;
Alīda Zigmunde. Pedagoģiskā darbība Rīgas politehnikumā un Rīgas Politehniskajā institūtā (1862-1919). – Rīga, 2002.;
Умер проф. В.А. Косинский (Miris prof. V.A. Kosinskis). – Сегодня, 1938, 6 ноября;
На погребении проф. В.А. Косинского (Prof. V.A. Kosinska apbedīšanas ceremonijā). – Сегодня, 1938, 8 ноября.
Tatjana Feigmane. Profesora Vladimira Kosinska (1864-1938) dzīves un darba gaitas. - Inženierzinātņu un augstskolu vēsture. - RTU izdevniecība, 2017., 67.-78.lpp.
Ilustrācijas tēmai
