Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Ventspilī

Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Ventspils, Plosta iela 10.

1897. gada 2. martā pēc imperatora Nikolaja II visaugstākās pavēles tika izdots dekrēts par tirdzniecības ostas Vindavā (vācu: Windau) / Ventspilī un Maskavas–Ventspils dzelzceļa līnijas būvniecību. Sakarā ar būvdarbu izvēršanos pilsētas iedzīvotāju skaits bija ievērojami pieaudzis. Vienīgā Visu Svēto pareizticīgo baznīca, kas atradās senlaicīgajā Livonijas ordeņa pilī, jau sen vairs nespēja uzņemt visus pareizticīgās draudzes locekļus, kuri vēlējās piedalīties dievkalpojumos. Tāpēc 1888. gadā Ventas kreisajā krastā no Rothofas (Sarkanmuižas) kroņa muižas zemes tika atdalīts zemesgabals un piešķirts jaunas baznīcas un klēra ēku celtniecībai.

1897. gada sākumā Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs; 1839–1914) devis savu svētību dievnama būvniecībai Vindavā/ Ventspilī pēc tādiem pašiem plāniem un rasējumiem, pēc kādiem tika uzbūvēta Svētmocekļa Izidora baznīca Valkā (tagad Valgas pilsētas daļa Igaunijā), kurā bija iespējams pulcēties 700 dievlūzējiem. Šo projektu bija izstrādājis eparhijas arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920).

Divus gadus vēlāk, 1899. gada 29. jūnijā notika svinīga dievnama pamatakmens likšanas ceremonija. Dievnamu bija nolemts nosaukt Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Jaunbūvējamās baznīcas draudzes locekļi savā lūgumrakstā bija uzsvēruši sekojošo: “Vindava ir jūras pilsēta, bet Svētais Nikolajs ir jūrnieku aizbildnis un aizstāvis [..] Pazemīgi lūdzam nosaukt dievnamu Svētā Nikolaja vārdā..”. Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis; 1854–1928), kurš Rīgas katedrā bija nomainījis arhibīskapu Arsēniju, šo lūgumu uzklausījis. Saskaņā ar noslēgto līgumu, būvuzņēmējs F. Āboliņš apņēmās uzbūvēt baznīcu un nodot to garīgajam resoram ne vēlāk par 1901. gada 1. septembri.

20. gadsimta sākumā Vindavā/ Ventspilī bija vērojamas milzīgas pārmaiņas. Pirmkārt, pateicoties ostas uzbūvei, pilsēta sāka attīstīties un paplašināties – parādījās jauni kvartāli un rajoni. Otrkārt, pateicoties piejūras klimatam, pilsēta tika atzīta par piemērotu vietu, lai šeit būvētu sanatoriju ar tuberkulozi saslimušo bērnu ārstēšanai. Sanatorijas pirmā paviljona būvniecība tika pabeigta 1900. gada sākumā un uz tā iesvētīšanu Vindavā/ Ventspilī ieradās virspriesteris Joanns Sergijevs (tēvs Kronštates Jānis; 1829–1908). Līdztekus tam viņš noturējis aizlūgumu pie būvējamās tirdzniecības ostas elevatora un svētījis pamatakmens likšanu kādai iestādei. Ļaudis visur sekoja iemīļotajam garīgajam tēvam, vēlēdamies saņemt viņa svētību vai arī, lai tikai pieskartos visu cienītā garīdznieka tērpam. Uzzinājis, ka pilsētā tiek būvēta jauna baznīca, tēvs Kronštates Jānis ziedoja tai 200 rubļus un izteica norādījumus par ikonu izvēli baznīcas fasādes izrotāšanai.

1901. gada 20. jūlijā bizantiešu stila dievnama celtniecība tika pabeigta. Kopējie būvdarbu izdevumi bija 23 000 rubļu apmērā. Baznīcas izdaiļošanai Sanktpēterburgā tika pasūtīti krusti un senkrievu stilā darināti ar griezumiem rotāti zeltīti Ķēniņa vārti. Inženieris Aleksandrs Frolovs izstrādājis ikonostasa projektu un mozaīkas tehnikā izveidojis Svētītāja Nikolaja tēlu, kas tika uzstādīts virs ieejas durvīm. Grīdas tika izklātas ar krāsainām flīzēm, bet griestu velves virs altāra izgreznoja ar zeltītām kristāla zvaigznītēm uz tumšzila fona. Lielajos sānu logos tika ielikti krāsaini stikli, bet altāra logos – matēti.

1901. gada 2. septembrī jaunuzceltā dievnama iesvētīšanu veica Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis), līdzkalpojot daudziem garīdzniekiem. Pilsētas dzīvē tas bija ievērojams notikums, tāpēc piedalīties dievnama iesvētīšanas ceremonijā ieradās milzīgs viesu skaits, to vidū arī pilsētas galva un Ventspils ostas priekšnieks.

Pēc Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnama uzcelšanas tajā tika noturēti krievu tautības iedzīvotājiem paredzētie dievkalpojumi, bet Visu Svēto baznīcā, kas atradusies Livonijas ordeņa pilī, sāka darboties patstāvīga pareizticīgo latviešu draudze.

Abas baznīcas darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. 1915. gadā Krievijas impērijas armijas virspavēlniecība pieprasīja veikt Baltijas guberņu iedzīvotāju evakuāciju uz valsts iekšzemes guberņām. Ventspilī no 29 000 cilvēku palika tikai trīs tūkstoši. Svētītāja Nikolaja baznīca bija pamesta bez uzraudzības, tāpēc tie nedaudzie draudzes locekļi, kuri 1918. gada beigās atgriezās pilsētā, ieraudzījuši bēdīgu ainu: kulta celtnes jumtā izsisti caurumi, vietām iebrukuši griesti, salauzta grīda, durvis izlauztas, logi izsisti, iekšpusē pilnīgs tukšums – nevienas ikonas, pat ne ikonostasā, nevienas baznīcas grāmatas. Dzīvi bija jāsāk pilnīgi no jauna.

Pareizticīgo baznīca, kas darbojusies pilī, vairs netika atvērta, bet Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamam, kam 1918. gadā bija apritējuši tikai 17 gadi kopš tā uzcelšanas, bija nepieciešama nekavējoša palīdzība.

Tomēr, neraugoties uz draudzes locekļu nabadzīgo stāvokli, Ventspils pareizticīgo baznīca pakāpeniski tika sakārtota. Otrā pasaules kara sākumā Jelgavas prāvestības prāvests tēvs Pēteris Gredzens (1887–1942), kurš revīzijas komisijas sastāvā bija ieradies Ventspilī, rakstījis: „Baznīca no iekšpuses rūpīgi izremontēta, cits remonts nav nepieciešams.. Daudz izdarīts dievnama izrotāšanai.”

Taču tad nāca jaunas nelaimes: pēc Otrā pasaules kara beigām notikušas padomju varas “dīvainās izdarības”, kad baznīcas zaudēja savus zemesīpašumus. Vēl jo vairāk, visi dievnamu kustamie un nekustamie īpašumi tika pasludināti par “tautas īpašumu”, par kura lietošanu baznīcas draudzei bija jāmaksā nodoklis. 20. gadsimta 60. gadu pirmajā pusē, karojošā ateisma plosīšanās laikā tika slēgts vairāk kā 40 pareizticīgo dievnamu.

Par laimi, Ventspils pareizticīgo dievnams izbēga no šāda smaga likteņa, un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca joprojām darbojas. Pateicoties pašreizējā garīdznieka tēva Vadima Demčenko pūliņiem, tika veikts baznīcas fasādes remonts. Par nākamo etapu būtu jākļūst interjera restaurācijai.

Dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1901.–1906. gadā – t. Vasīlijs Aļakritskis (1829–1906);

1906.–1915. gadā – t. Joanns Žuravskis (1867–1964);

1920.–1922. gadā – t. Andrejs Stiprais (1864–1933);

1922. gadā – t. Vladimirs Lietavietis (1878–1959);

1922.–1937. gadā – t. Aleksandrs Blokmanis (1881–1948);

1937.–1941. gadā – t. Georgijs Tailovs (1914–2014);

1941.–1942. gadā – t. Jānis Garklāvs(1898–1982);

1943.–1945. gadā – t. Konstantīns Sokolovs (1913–1978);

1945.–1946. gadā – t. Vasīlijs (Vilis) Gerhards (1887–1949);

1946.–1947. gadā – t. Sergijs Pokrovskis (1902–1967);

1947.–1951. gadā – t. Vladimirs Blāzma (1910–1977);