Otrais Rīgas pilsētas teātris

Otrais Rīgas pilsētas teātris – bijušais Krievu teātris. Teātra ēka būvēta 1899.–1902. gadā pēc Augusta Reinberga (1860–1908) projekta. Kopš 1919. gada šajā ēkā darbojas Latvijas Nacionālais teātris.

                    Bijusī Otrā (Krievu) teātra ēka. A. Bedenko foto

                    Kronvalda bulvāris (bijušais Puškina bulvāris) 2

Maskavas ielas (no 2024. gada – Latgales iela) un Jēzusbaznīcas ielas stūrī 19. gadsimta 80. gados tika uzcelta Krievu amatniecības arteļa ēka ar koncertzāli. Svētdienā, 1883. gada 2. oktobrī, pulksten septiņos vakarā šajā ēkā antrepreniera Lavrova (provinces režisora un aktiera Jefima Sokolova pseidonīms) teātra trupa, kas bija uzaicināta no Pleskavas, izrādīja lugu “Majora sieva” (kriev.: «Майорша»), kuras pamatā bija Ipolita Špažinska sacerējums, kā arī Dmitrija Mansfelda vienakta vodeviļu “Nezinot kur ir brasls, nav jālien ūdenī iekšā” (kriev.: «Не зная броду, не суйся в воду»). Kā ziņoja tā laika afiša, biļetes uz pirmo un otro rindu maksāja pusotru rubļu un pēdējā rindā un teātra galerijā – attiecīgi 40 un 25 kapeikas. Tādējādi Rīgā tika atklāta Krievu teātra pirmā sezona.

Skatuve šeit bija ļoti neliela un maz piemērota teātra izrādēm. Telpā bija grūti elpot: krāsns apkure dūmoja, turklāt tvanu papildināja gāzes radziņi. Ugunsgrēka varbūtība bija ļoti liela. Jau 18 dienas vēlāk teātra trupai tika piedāvāta vēl viena skatuve – jaunuzceltajā krievu biedrības “Uļej” (Bišu strops) četrstāvu namā.

Ēka, kurā arī tagad atrodas teātris, piederēja “Rīgas 3. savstarpējo kredītu biedrībai” (par ko liecina granīta plāksne pie fasādes), biedrību vadīja tirgotājs S. Kļimovs. Šis nams klasicisma stilā tika uzcelts 1882. gadā pēc arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga (1840–1917) projekta. Ēkas pirmajā stāvā atradās tirdzniecības telpas, tostarp pazīstamais Maikapara veikals. Otrajā un trešajā stāvā bija liela deju un koncertzāle, skatuve, mēģinājumu telpas, ģērbtuves, mūzikas istaba un bufete.

Lavrova teātra trupa šeit uzstājās gandrīz sešus mēnešus, nospēlējot vairāk nekā 60 izrādes. Trupas repertuārā dominēja krievu un Rietumeiropas klasika: Aleksandra Ostrovska, Nikolaja Gogoļa, Aleksandra Gribojedova, Frīdriha Šillera un Viljama Šekspīra lugas. Tomēr finanšu līdzekļu trūkums drīz vien pamudinājis teātra trupu doties prom no Rīgas labākas dzīves meklējumos. Taču krievu rīdzinieki, kuriem patika teātra māksla, nepalika bez vēlamajām izrādēm. Jauni aktieru kolektīvi sāka ierasties Rīgā ne tikai no provinces, bet arī no Sanktpēterburgas. Tiesa gan, šīs trupas bija nelielas. Dekorācijas bija zīmētas un visām izrādēm pietika ar dažām no tām. Gandrīz vai par galveno izrādes figurantu tika uzskatīts suflieris. Lugas tika izrādītas divas reizes nedēļā. Antreprenieris bieži vien bija gan vadošais aktieris, gan režisors. Visiem bija skaidrs, ka Krievu teātris kā tāds nepastāvēs, pateicoties “plikam” entuziasmam vien, nesaņemot finansiālo atbalstu.

Krievu kopienas pārstāvji vērsās pēc palīdzības pie nesen ieceltā Vidzemes gubernatora Mihaila Zinovjeva. 1886. gadā viņi iesniedza viņam lūgumrakstu par teātra finansēšanu no valsts kases. Gubernators uzdeva Rīgas domei izpētīt šo jautājumu, lai šiem mērķiem atrastu līdzekļus no pilsētas budžeta. Teātrim tika piešķirts ikgadējs pabalsts 5000 rubļu apmērā. Tajā pašā laikā tika iecelta komiteja, lai pārraudzītu pabalsta izmantošanas lietderīgumu. Vēlāk, 1901. gadā, šī komiteja tika pārveidota par Rīgas Krievu teātra Valdi.

Finansiālā stabilitāte deva stimulu teātra attīstībai, repertuāra paplašināšanai un profesionālu aktieru piesaistei. Atjauninājās teatrālās dzīves norises: tika iestudētas pirmizrādes, zāle bija pārpildīta, aktieri guva panākumus. Lūk, ko 1887. gadā rakstījis latviešu laikraksts “Baltijas Ziņotājs”: “Salīdzinot krievu teātri ar vācu un latviešu teātri, jāatzīst, ka tam ir raksturīgs kaut kas īpašs, savdabīgs. Tas attiecas uz iestudējumiem [..] oriģinālām lugām, kas atspoguļo krievu dzīvi, krievu raksturu.”

Saprotot, ka krievu nacionālais teātris ir pavēris ceļu krievu kultūras attīstībai novadā, Vidzemes gubernators Vladimirs Surovcevs 1897. gada aprīlī Rīgas pilsētas domē izvirzīja jautājumu par pastāvīgas ēkas būvniecību teātrim. Rīgas varas iestādes piekrita būvniecībai ar nosacījumu, ka Otrajā pilsētas teātrī (pazīstams arī kā Krievu teātris) brīvajās dienās tiks rīkotas izrādes latviešu valodā.

Būvlaukums tika piešķirts Nikolaja ielas (kopš 1923. g. – Krišjāņa Valdemāra iela) un Puškina bulvāra (kopš 1923. gada – Ata Kronvalda bulvāris) krustojumā. Atklātais konkurss beidzās 1898. gadā ar sešiem iesniegtajiem projektiem. Pirmās balvas cienīgs – 800 rubļu apmērā – un pieņemts īstenošanai tika atzīts rīdzinieka (kurš tajā laikā dzīvoja Sanktpēterburgā) Augusta Reinberga projekts. Vācu izcelsmes Pēterburgas arhitektūras profesors Viktors Šrēters (1839–1901) šajā projektā bija veicis nelielas korekcijas, un 1899. gada 12. janvārī projekts tika virzīts pa instancēm. Tāme tika apstiprināta: 315, 5 tūkstoši rubļu apmērā un finansējuma avots – pilsētas kases rezerves fonds, kas paredzēja vēl 10 tūkstošus rubļu rekvizītam.

Taču teātra ēkas būvniecības laikā tāme tika pārsniegta par 25 000 rubļiem. Izskaidrojums tam ir tāds, ka, pētot grunti fundamentam, tuvāk kanālam, tika atrasti trīs gadsimtus vecie nojauktās Citadeles daļas pāļi, bruģēta ceļa fragments un 1852. gadā ieliktā elektrokabeļa telegrāfa sakariem no Rīgas uz Daugavgrīvu fragmenti. Būvdarbu vadītāji, izvērtējot divus variantus: vai to visu dabūt ārā no grunts, vai arī būvēt teātra ēku uz pāļiem, izvēlējušies pēdējo variantu. Pusotra gada laikā gruntī tika iedzīti gandrīz pusotrs tūkstotis ozola pāļu. 1900. gada 1. jūlijā zemē zem pamatiem tika ievietota kapsula – vēstījums pēcnācējiem ar ēkas plāniem un aprakstiem krievu, latviešu un vācu valodā.

1902. gadā Krievu teātris atvēra savas durvis. Šeit ieradās 43 gadus vecs antreprenieris Konstantīns Ņezlobins (īstais uzvārds – Aļabjevs), kurš jau bija labi pazīstams Krievijā. Rudenī pirmajiem skatītājiem tika izrādīta A. Ostrovska luga-pasaka “Sniegbaltīte” (kriev.: «Снегурочка»). Zālē bija 808 sēdvietas, ieejas biļetes vienlaicīgi kalpoja kā garderobes numuriņi. Interesanti, ka pirmizrādes kostīmus savulaik bija veidojusi Konstantīna Ņezlobina dzīvebiedre Apollinārija, pamatojoties uz slavenā krievu mākslinieka Viktora Vasņecova zīmējumiem.Viņa bija pazīstamās mecenātu Morozovu dzimtas pēcnācēja, studējusi Mākslas akadēmijā un vadījusi kostīmu istabu vīra antreprīzē. Vīra prombūtnes laikā dzīvesbiedre darbojās arī kā teātra administratore. Pateicoties viņas centieniem, tika uzskatīts, ka Ņezlobina trupas kostīmi varētu konkurēt par prioritāti ar slavenā Maskavas Dailes teātra (krievu saīs.: МХАТ) kostīmiem. Deviņus gadus, kuru laikā Konstantīns Ņezlobins vadījis Rīgas Krievu teātri, kritiķi sauc par labāko laikposmu tā pirmsrevolūcijas vēsturē.

Lūk, ko par to rakstījis bijušais Rīgas Krievu drāmas teātra galvenais režisors Arkādijs Kacs, kurš cienīgi nostrādājis šajā teātrī 25 gadus: “Īpašu lomu nospēlējusi Konstantīna Ņezlobina ierašanās teātrī. Ierodoties no Ņižņijnovgorodas, viņš kopā ar sevi atvedis veselu talantīgu aktieru trupu: Paulu Vulfu, Vladimiru Ņeronovu, Anatoliju Ņeļidovu. Aktieru grupas ierašanās no Maskavas Dailes teātra spēlēja nozīmīgu lomu teātra dzīvē. 1902. gadā viņi pameta savu teātri un pārcēlās uz Rīgu. Tādā veidā Rīgas teātra trupā parādījās Marija Roksanova, Harlamovs un Mihailovskis. Ieradās Marija Andrejeva. Kopā ar viņu atbrauca Maksims Gorkijs. Tieši šo gadu laikā tika iestudētas viņa lugas, kurām bija nozīmīga loma teātra atpazīstamībā. Īpaši lugas “Vasarnieki” (kriev.: «Дачники») iestudējums. Lugu iestudējis Konstantīns Mardžanovs [..] Jaunais režisors Aleksandrs Taīrovs arī bija iestudējis savas izrādes uz teātra skatuves.”

1909. gadā antreprenieris Konstantīns Ņezlobins aizbrauca no Rīgas. Taču pēc tam viņš vairākas reizes atgriezās šeit. 1914.– 1915. gadā viņš strādāja Rīgā, pēc tam – 1920. gadu vidū. Vēlāk viņa izveidotais Tautas teātris sniedza izrādes Rīgas Maskavas priekšpilsētā, pēc tam – Daugavpilī. 1930. gadā šajā pilsētā aprāvusies 73 gadus vecā talantīgā antrepreniera un režisora dzīve. Konstantīns Ņezlobins tika apglabāts Jāņa (Ivana) kapos Rīgā, kur viņam uzstādīts piemineklis.

Krievu teātra Valdei, kas bija pārveidota par Galvotāju biedrību, tika uzticēti citi uzdevumi: nevis uzraudzīt, bet finansiāli nodrošināt teātra pastāvēšanu. Līdz 1912. gadam galvotāju skaits bija pieaudzis līdz 130, un viņu sniegtā summa sasniedza 11 500 rubļu gadā; tādu pašu naudas summu piešķīra arī pilsētas dome. Taču Krievu teātra mierīgās dzīves norises pārtraucis Pirmais pasaules karš.

1921. gadā Krievu teātra trupa, atdzimusi pēc Pirmā pasaules kara nedienām, uzsāka savu darbību īrētajās telpās – Rīgas Latviešu biedrības namā. Bijusī Otrā Rīgas pilsētas teātra ēka tika nodota Latvijas Nacionālajam teātrim.

Rīgas Latviešu biedrības namā Krievu drāmas teātris atklāja sezonu ar Aleksandra Gribojedova lugu “Kur prāts, tur nelaime” (kriev.: «Горе от ума»). Sākās jauns pavērsiens teātra vēsturē. Par to atgādina plāksne, kas uzstādīta Zelta zāles skatuves priekšā. Tikai 20 gadus vēlāk radošais kolektīvs atgūs savu pastāvīgo darbības vietu “Uļej” biedrības ēkā, kur teātris darbojas līdz pat šai dienai.

Arkādijs Kacs atceras:“Kad es atnācu teātrī, sastapu veselu aktieru grupu, kas Latvijā strādāja vēl kopš emigrācijas laikiem: Šahovskis, Aleksandra Aleksandrova, Jekaterīna Bunčuka, Nikolajs Barabanovs ... Var nosaukt jebkura izcilā aktiera vārdu – viņi visi dažādos gados strādājuši uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves. Šā saraksta priekšgalā pamatoti varētu likt Mihaila Čehova vārdu.”

Pirmo reizi slavenā krievu prozaiķa un dramaturga Antona Čehova brāļadēls, Mihails Čehovs ieradās Rīgā  1922. gadā – Maskavas Dailes teātris Latvijas galvaspilsētā rīkoja viesizrādes. Un desmit gadus vēlāk, kad, pēc Mihaila Čehova vārdiem, jaunā Krievija viņu nesaprata un nepieņēma, viņš atgriezās šeit. Rīgā viņš ne tikai nodarbojās ar režiju un ar savas aktieru studijas studentiem, bet divu gadu laikā viņam izdevās nospēlēt neaizmirstamas lomas. Krievu drāmā M. Čehovs spēlējis Hamleta un Hļestakova lomas, Fomu Opiskinu izrādē “Stepančikovas ciems” pēc Fjodora Dostojevska garstāsta motīviem un Latvijas Nacionālajā teātrī viņš atveidojis Ēriku XIV, Ivanu Bargo un Malvolio.

Saskaņā ar Čehova bijušās teātra studijas dalībnieces, vēlāk pazīstamās režisores un teātra mākslas pedagoģes Marijas Knebeles memuāriem,“kad cilvēki skatījās izrādi “Plūdi” (kriev.: «Потоп»), kurā viņš piedalījās, viņi noģība. Tāda bija šī aktiera enerģija.” Iespējams, ka Rīgā viņš būtu varējis paveikt daudz vairāk, taču, nodibinoties Ulmaņa autoritārajam režīmam, aktiera uzturēšanās atļauja Latvijā netika pagarināta, aizbildinoties ar “pastāvīgu ienākumu trūkumu”. Režisors un aktieris Mihails Čehovs bija spiests emigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

1925. gadā teātris tika pārveidots par Biedrību “Krievu Drāmas teātris”. Galvenais režisors bija barons Rūdolfs Ungerns, bijušais Veras Komisarževskas teātra aktieris, kurš kādreiz strādājis kopā ar slaveno režisoru Vsevolodu Meijerholdu. Teātrī tika saglabāta benefiču sistēma un ilgstošo viesizrāžu tradīcija. Pateicoties Rūdolfa Ungerna prasmīgajai vadībai, teātris, pārvarot grūtības, turpināja darboties. Pirmo reizi uz tā skatuves tika iestudētas Mihaila Bulgakova un Jevgeņija Zamjatina lugas, krievu un rietumu klasika, kā arī labāko padomju dramaturgu izrādes. Uz teātra skatuves spoži spīdēja talantīgie aktieri: Marija Vedrinska, Jurijs Jurovskis un daudzi citi skatuves mākslinieki, kā arī viesmākslinieki.

Otrā pasaules kara laikā teātra darbība tika apturēta. Pēc kara beigām, 1945. gadā Krievu teātris, kas nu jau bija atguvis savu pastāvīgo atrašanās vietu Kaļķu ielā 15 (bijušajā biedrības “Uļej” namā), uzņēmis savus pirmos skatītājus.

Gadu gaitā šo teātri ir vadījuši izcili režisori: Vera Baļuna, Sergejs Radlovs, Pāvels Homskis, Arkādijs Kacs. Viņi bagātināja repertuāru ar klasiskām lugām un mūsdienu dramatiskajām izrādēm. Teātris neaprobežojas tikai ar dramatiskā žanra izrādēm vien: dialogs, mūzika, deja, pantomīma kļuva par neatņemamu teātra iestudējumu sastāvdaļu.

Sarežģītajos 90. gados, kad teātris palika bez mākslinieciskā vadītāja, režisors Eduards Cehovals uzaicināja spilgtus režisorus no Krievijas: Romānu Kozaku, Romānu Viktjuku, Aleksandru Gaļibinu, Allu Sigalovu. Tāpat kā senos laikos, teātri sāka atbalstīt vadošo Latvijas uzņēmēju dibinātā Teātra garantu biedrība. 2006. gadā kā 19. un 20. gadsimta tradīciju nepārtrauktības zīmi, godinot izcilā režisora un aktiera piemiņu, Krievu teātris savā nosaukumā ierakstījis Mihaila Čehova vārdu.

2008. gada oktobrī ēkas īpašniece – Rīgas dome uzsāka radikālu rekonstrukciju. Pēc tās pabeigšanas teātra ēka kļūs pieejama cilvēkiem ar invaliditāti, parādīsies lifti un skatuve tiks pārvietota. Ēkas fasāde saglabās savu vēsturisko veidolu. Tornis, kas piebūvēts 1967. gada rekonstrukcijas gaitā, tiks nojaukts, tajā esošie teātra dienesti atradīsies galvenajā ēkā. Lielajā zālē varēs uzņemt 530 skatītājus, bet Mazajā zālē – līdz 100 skatītājiem. 

Taču Mihaila Čehova Krievu teātris nepārtrauca darbu ne uz vienu dienu: teātra trupa spēlē izrādes uz dažādām skatuvēm – VEF Kultūras pilī, Dailes teātrī Rīgā un aktīvi piedalās viesizrādēs.

Viens no spilgtākajiem pēdējo gadu notikumiem ir teatrālais projekts “Krievu smiekli” (kriev.: «Русский смех»), kurā ir iesaistīti aktieri no trim Baltijas valstu galvaspilsētām. Šis Romāna Kozaka iestudējums, kura pamatā ir trīs Fjodora Dostojevska daiļdarbi, vienmēr nodrošina pilnu zāli. Eduarda Cehovala plānos ir izveidot Baltijas Krievu teātru Asociāciju.

Oļegs Jazevs

P. S. 2010. gadā veiksmīgi tika pabeigti Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra ēkas rekonstrukcijas darbi.

См.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Teksts ir ievietots ar nelieliem saīsinājumiem

Informācijas avoti:

1. И. Л. Лукаш. Русская драма в Риге. – Перезвоны, №1 (Rīga),1925.
2. Н. А. Филаткина. Морозовы и русский провинциальный театр рубежа XIX века. – Москва, 2000.
3. «Сегодня», № 89, 30.03.1933.
4. Latvijas Enciklopēdija. – Rīga, 1995.
5. KVLMA, 2328. fonds.
6. П. А. Марков. История моего театрального современника. – Театр, 1968.
7. М. Волошин. Средоточенье всех путей. – Москва, 1989.
8. А. Кац. Бумажный театр. – Урал, № 2, 2001.
9. Рижский театр и рижский зритель. – Дружба народов, № 11, 1978.
10. Teātra mājas lapa: www.trd.l
11. Зодчие Санкт-Петербурга XIX–начало XX века. – Санкт-Петербург, 1998.