Ludmilas Tailovas privātā krievu sieviešu ģimnāzija

Ludmila Tailova (1851–1938) pēc savas izcelsmes bija no tirgotāju ģimenes, no Mītavas/ Jelgavas. Nākamā direktore ieguvusi izglītību "Нöhеге Тöchterschule", jo tajos laikos Baltijas novadā praktiski nebija krievu sieviešu skolu.

Jau jaunības gados Ludmila Tailova nolēmusi veltīt sevi pedagoģiskajai darbībai. 1884. gada 10. janvārī viņa atvēra četru klašu skolu, lai sagatavotu audzēkņus ģimnāzijas jaunākajām un vidējām klasēm. Ludmilas Tailovas uzticīgās palīdzes bija viņas māsas: Jevlampija Tailova un Olga Ruckaja, vēlāk viņām pievienojās Gaļina Ļisicina.

1892. gadā L. Tailovas vadītā skola saņēma tiesības izsniegt diplomus par tiesībām strādāt par mājskolotāju un sākumskolas skolotāju. 1902. gadā šī skola tika pārveidota par sieviešu ģimnāziju ar visām tiesībām. 1911. gadā L. Tailovas ģimnāzija pārcēlās uz telpām Antonijas ielā 13. L. Tailovas ģimnāzija šeit darbojusies līdz pat tās slēgšanai 1932. gadā, bet Pirmā pasaules kara laikā ģimnāzija tika evakuēta uz Maskavu. Taču jau 1918. gadā Ludmila Tailova atgriezās vāciešu okupētajā Rīgā un atsāka savas izglītības iestādes darbību, neskatoties uz to, ka pasniegšana mācību iestādēs bija atļauta tikai vācu valodā.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas L. Tailovas sieviešu ģimnāzija piedzīvoja savu otro uzplaukumu. Lielākais audzēkņu skaits ģimnāzijā bija 1920. gadu sākumā, pēc tam viņu skaits sāka samazināties. 1930. gadu sākumā sieviešu ģimnāzijā mācījās 250-300 audzēknes. Kopumā līdz 1600 audzēkņu saņēma atestātus par šīs izglītības iestādes absolvēšanu. 1924. gadā svinīgi tika nosvinēta ģimnāzijas 40. gadadiena. Šajā sakarā laikraksts "Segodņa" rakstījis, ka L. Tailovas ģimnāzija ir "sabiedriskās nozīmes vērtība, un ikvienam, kam rūp izglītības intereses Latvijā, [..] šo dienu vajadzētu uzskatīt par kultūras svētkiem."

Tikmēr ekonomiskā krīze, kas izcēlās 20. gadsimta 20. gadu beigās, smagi skāra L. Tailovas ģimnāziju. Maksa par mācībām sāka ienākt neregulāri, audzēkņu vecāki bija parādā ģimnāzijai ap 8 tūkstošiem latu. Līdz ar to ģimnāzija vairs nespēja savlaicīgi samaksāt par īrētajām telpām. Bija pārtraukumi arī algu izmaksāšanā skolotājiem.

Drīzumā pienāca arī skumīgas beigas. 1932. gada 1. jūlijā notika pēdējā ģimnāzijas Pedagoģiskās padomes sēde. Ziņas par L. Tailovas ģimnāzijas slēgšanu ar nožēlu tika uztvertas ne tikai krievu aprindās, bet arī to Rīgas iedzīvotāju vidū, kuri, nebūdami krievi, sūtīja savus bērnus mācīties uz šo izglītības iestādi. Atsaucoties uz šo bēdīgo notikumu, laikraksts “Segodņa” atzīmējis: "Ludmila Tailova jau sen ir pelnījusi atpūtu, jau ilgu laiku viņai bija ideja nodot ģimnāziju daudz jaunākās rokās, taču viņa nepaspēja savlaicīgi to izdarīt, un viņas darbinieku vidū nebija stingras gribas nodarboties ar šo lietu un vadīt to tālāk."

Ludmilas Tailovas sieviešu ģimnāzija nebija vienīgā privātā ģimnāzija, kas nespēja pārdzīvot ekonomisko krīzi. Var pieņemt, ka līdztekus tīri finansiālām problēmām, zināmu lomu nospēlēja arī dažu jauno cilvēku neapmierinātība par zēnu un meiteņu atsevišķu izglītību, kas tika uzskatīta par pagātnes paliekām.

Privātajās ģimnāzijās, tostarp L. Tailovas ģimnāzijā, mācījās galvenokārt jaunietes no turīgām ģimenēm, dažkārt ne īpaši cītīgas audzēknes. Ja aplūko ģimnāzijas arhīva dokumentus, tad pārsteidzoša ir audzēkņu salīdzinoši zemā mācību sekmība. Tajā pašā laikā L. Tailovai izdevās atlasīt visai labu pedagogu kolektīvu. 1990. gadu sākumā bijušās ģimnāzijas audzēknes ar pietāti atcerējās savu matemātikas pasniedzēju Illarionu Petrovu, krievu valodas un literatūras skolotāju Lidiju Skurbi, dabas mācības pasniedzēju Rufinu Potapovu un daudzus citus.

Neskatoties uz to, ka 1932. gadā L. Tailovas sieviešu ģimnāzija tika slēgta, 1934. gadā tā tomēr nosvinēja savu pusgadsimta jubileju. Ludmilu Tailovu apsveica bijušās audzēknes, pasniedzēji, vietējās krievu sabiedrības pārstāvji: Sergejs Koreņevs, Mihails Krivošapkins, Nikolajs Šaļins, Ivans Jupatovs.

Ludmila Tailova mirusi 86 gadu vecumā, 1938. gadā. Pēdējos sava mūža gadus viņa pavadījusi, dzīvojot ļoti pieticīgos materiālos apstākļos, veltīdama sevi savas brāļameitas N. Aleksejevas bērnu audzināšanai un izglītošanai (jo īpaši nākamā virspriestera t. Georgija Tailova). Ludmila Tailova smagi pārdzīvoja savas ģimnāzijas slēgšanu. "Sešdesmit gadus es dzīvoju poētiskā iedvesmā," viņa atcerējās, "tagad man ir iestājusies dzīves proza. Es devos uz skolu pēc aicinājuma.  Skolā bija viss mans prieks, viss dzīves mērķis. Tagad es esmu bez darba. Un man ir smagi."

Tatjana Feigmane

Fotoattēlā: L. Tailovas privātās ģimnāzijas skolotāji un audzēkņi 1920. gados. Ludmila Tailova sēž pirmajā rindā centrā.