Rundāles pils

Rundāles pils ir viens no visievērojamākajiem un pazīstamākajiem 18. gadsimta arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Šī pils ir uzbūvēta pēc itāļu izcelsmes Krievijas arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta.

Pili sāka būvēt 1736. gadā pēc Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas favorīta Ernsta Johana Bīrona pasūtījuma. Pēc ķeizarienes nāves 1740. gadā Bīrons tiek izsūtīts, un pils celtniecība apstājas. To pabeigt izdevās tikai 60. gados, kad Bīrons atgriezās no trimdas. Pils būvniecībā piedalījās strādnieki, meistari un mākslinieki, galvenokārt no Pēterburgas, kā arī zaldāti. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai pils pārgāja grāfa Zubova īpašumā, vēlāk piederēja grāfiem Šuvaloviem. 1920. gadā pils kļuva par Latvijas valsts īpašumu. 1972. gadā pilī atklāja muzeju. Sākās restaurācijas darbi, kas turpinās vēl šobaltdien.

Bauskas novads, Rundāles pagasts, Pilsrundāle

Rundāles pils fasāde. V. Ļisicina foto

Pils un parku komplekss Rundālē ir viens no vispazīstamākajiem baroka stila arhitektūras ansambļiem Latvijā. 1735. gadā ķeizarienes Annas Joanovnas favorīts Ernsts Johans Bīrons iegādājās muižu Ruentālē (Rundālē). Pēc gada viņš deva pavēli nojaukt šeit esošo 17. gadsimta muižas ēku un uzsākt jaunas, līdz šim Kurzemē vēl neredzētas pils būvniecību. Šeit bija jāuzceļ viņa vasaras rezidenci, kas nebūtu sliktāka par Rietumu monarhu pilīm. Pēc diviem gadiem Bīrons kļuva par Kurzemes hercogu. 

Pils ir arhitektūras kompleksa centrs. Šajā kompleksā ietilpst iekšējais pagalms, saimnieciskās ēkas, staļļi un parki (arī barokas stilā) ar kanāliem un dīķi. „Franču” parka regulāro plānojumu (10 ha) nosaka simetrisku aleju un celiņu labirints, apcirpti koki, krūmi un dzīvžogi. Pārējā teritorija izveidota, izmantojot dabisko ainavu, nelielā meža un divu upīšu, kas atrodas blakus parkam, siluetu. Pils un parku ansambļa kopējā platība sastāda vairak kā 72 hektārus. Ansamblis tapis no 1736. līdz 1740. gadam un vēlāk - no1764. līdz 1769. gadam. Pils ēka sastāv no trim korpusiem, kuru pamats veido četrstūri, no ziemeļu puses pilij tika piebūvētas divas īsas šķērspiebūves. Pils iekšējais plānojums strikti atdala austrumkorpusa parādes zāles no hercoga apartamentiem ēkas centrālajā daļā, un no hercogienes un viesu telpām rietumu korpusā. Tieši puse no 138 telpām atrodas pirmajā stāvā, kas tika paredzēts galminiekiem un apkalpojošajam personālam. Pils kopējā kompozīcijā dominē simetrisks daudzstaru plānojums. Otrā stāva telpas, kas ir sagrupētas ap parādes pagalmu, veido garas zāļu anfilādes. Iekšējais pagalms tika bruģēts, izveidojot no bruģakmeņiem saules formu ar stariem. Lieliski ir galvenie vārti, kurus grezno pilastri un kolonnas.

Būvmeistarus pārsvarā atsūtīja no Krievijas. Apdares materiāli tika piegādāti no Sanktpēterburgas. Krievijas Impērijas galvaspilsētas būvniecības kanceleja nosūtīja šeit pazīstamu galdniecības meistaru un kokgriezēju A. Kamajevu, māksliniekus I. Mizinovu, I. Piluginu, I. Jevdokimovu. Celtniecībā iesaistīja arī Krievijas armijā dienējošos. Sienu un griestu dekorus veidoja Pētera Jefremova brigāde. Griestu plafonu gleznojumus arī piegadāja no Sanktpēterburgas. No slavenām Tulas metalurģiskajām rūpnīcām atveda atlietus rotājumus fasādēm. Pēterburgas jumiķi noklāja jumtu ar Krievijā izgatavotām alvotā skārda loksnēm. Saules staru apmirdzētas tās zaigoja, kā sudrabs, kas bija jaunums šim novadam. Kobalta krāsām apgleznotās podiņu krāsnis būvēja Ņevas ķieģeļu rūpnīcas meistari, kurus vadīja Ivans Ušakovs. Lai paātrinātu būvniecības gaitu ķeizariene Anna Joanovna 1739. gadā pavēlēja nosūtīt uz Kurzemes hercogisti visus Pēterburgas kancelejas mūrniekus. 

Būvdarbus vadīja Krievijas galma arhitekts Bartolomeo Frančesko Rastrelli (1700-1771), kura palīgs bija Nikolajs Vasiļjevs. Arhitekts, pēc Bīrona vēlmes, centās sasniegt līdzību ar Versaļas pili. Hercogs, nesaktoties uz to, ka viņa rīcībā bija gandrīz vai viss Krievijas valsts budžets, pastāvīgi sūrojās, ka viņam ir grūti atrast līdzekļus būvdarbu pabeigšanai. Tādēļ viņš deva rīkojumu vienkāršot projektu. 1740. gadā pils fasāde bija jau gatava, tomēr pabeigt būvdarbus neizdevās. Drīzumā pēc Annas Joanovnas nāves Bīrons krita nežēlastībā, tika apcietināts un uz 22 gadiem izsūtīts uz Sibīriju. Tas apstādināja būvdarbus. Ķeizara meistari un amatnieki tika atsaukti atpakaļ uz Sanktpēterburgu, sagatavotos apdares materiālus arī izveda uz galvaspilsētu. Jau uzstādītos elementus – durvis, sienas paneļus, parketu demontēja. Tikai 18. gadsimta 60. gados ķeizariene Katrīna II pārtrauca izsūtījumu, atgrieza Ernstam Johanam Bīronam titulu un hercogisti, bet Rasterelli radās iespēja pabeigt pils būvniecību. Tad tika atcelts plānā paredzētais pils fasāžu un vārtu torņa barokas stila skulpturālais dekors, bet parādes istabu interjers tika veidots vēlinā rokoko stilā. Ceturtā daļa no 138 istabām saglabāja savu sākotnējo dekorējumu un iekārtojumu - tas pārsteidz ar mākslas paņēmienu daudzveidību, skulpturālo rotājumu un ciļņu krāšņumu, plafonu kolorīta košumu un dekoratīvās plastikas greznumu. Telpu dekorēšanas darbi tika veikti 1765.-1767.g.g. Tajā laikā tapusi arī jauna galveno vārtu parādes apdare (nojaukts vārtu tornis), uzbūvēts stallis un karietu šķūnis. 

Īpaša greznība raksturīga trim zālēm austrumspārnā. Šeit atrodas Zelta troņzāle jeb Audienču zāle, kas apdarināta ar zilu un sārtu mākslīgo marmoru, apzeltītām detaļām, ciļņiem un skulpturāliem rotājumiem. Uz milzīgā gleznotā plafona (platība 200 kv. m) attēloti Olimpa dievi, kas pasniedz kroni hercogam. Deju (jeb Baltā) zāle un Lielā galerija (pusdienu zāle svinīgiem gadījumiem) pārsteidz ar izsmalcinātu dekoru, reljefa pastorāļu – medību, lauksaimniecības darbu, mūzikas un citu mākslas veidu alegoriju daudzveidību. Pils otrā stāva labajā spārnā atradās pieņemšanas zāļu anfilāde, kreisajā spārnā – hercogienes un galminieku apartamenti, vidū – hercoga apartamenti, kuru centrālo daļu ieņēma guļamistaba. 

18. gadsimta beigās Ernsta Johana dēls un mantinieks – hercogs Pēteris Bīrons pārdeva savas Kurzemes pilis un muižas, tai skaitā arī Rundāles vasaras rezidenci, ķeizarienei Katrīnai II un uz visiem laikiem aizbrauca uz Silēziju. 1795. gadā ķeizariene uzdāvināja pili grāfam Valeriānam Zubovam. Pēc viņa nāves 1804. gadā muižu mantoja pēdējais ķeizarienes favorīts Platons Zubovs, Valeriāna brālis. Vēlāk šī pils piederēja viņa atraitnei Teklai Valentinovičai, kas 1824. gadā apprecējās ar oberhofmaršalu grāfu Andreju Šuvalovu. Šuvalovu ģimenei pils piederēja līdz 1920. gada agrārai reformai, kad viss īpašums pārgāja valsts kontrolē. 

Divu pagājušo gadsimtu karos pils praktiski nebija cietusi. Pēc 1920. gada tās telpās tika izvietota skola, bet 1924. gadā – Kara invalīdu biedrība. 1933. gadā tika veikti remontdarbi, un ēku nodeva Valsts Vēstures muzeja rīcībā, kas plānoja atklāt šeit baznīcas mākslas ekspozīciju. Pēc Otrā Pasaules kara dažas pils zāles pārbūvēja par graudu noliktavu, bet pēc tam telpas nodeva sākumskolas rīcībā. Hercoga Baltajā parādes ēdamistabā atradās sporta zāle. 

Par muzeju pils pārtapa tikai 1964. gadā, kad šeit sāka darboties Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Pēc gada LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu uzsākt restaurācijas darbus. 1972. gadā Rundāles pils ieguva oficiālu muzeja statusu, un tanī pat gadā sākās ansambļa atjaunošana. Muzeja pastāvēšanas pirmajos gados palīdzību tam sniedza Krievijas speciālisti no Puškinas apvienības «Rosrestavracija» un Maskavas Restaurācijas institūta. Maskavā tika austs zīda dekoratīvais audums interjeru dekorēšanai, Ļeņingradas speciālisti izgatavoja krāšņu podiņu kopijas, kristāla lustras darināja Baltkrievijas meistari. Vasaras prakses laikā uz šejieni brauca jaunie mākslinieki, kuri atjaunoja gleznas, kas atradās visnotaļ bēdīgā stāvoklī. Lielus darba apjomus veica Latvijas Zinātniskās restaurācijas pārvalde. Daļu vēsturisko gleznu pilij uzdāvināja Maskavas un Ļeņingradas muzeji. Valsts turpināja finansēt pils atjaunošanas programmu līdz pat 1992. gadam. 

Jau 35 gadus muzeja direktors ir savas lietas dedzīgs entuziasts un pētnieks Imants Lancmanis. Viņa veiktais vietējo un Krievijas arhīvu pētīšanas darbs ir atspoguļots daudzās izdotajās monogrāfijās par Rundāles pils un parku ansambli. Muzeja draudzīgā kolektīva darbs atrada sponsoru atbalstu,muzejam palīdz hercoga dzimtas pēcnācēji un izveidotie fondi.

2007. gadā Rundāles pils tika iekļauta Eiropas Kultūras mantojuma sarakstā.

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

Aleksandrs Gurins

Informācijas avoti:

1. VPAI Dokumentācijas centrs. Inventāra numurs 9050/3890 – 5 IV.

2. Latvijas PSR kultūras pieminekļi.– R. 1968.

3. A. Gurins. Krievu ieguldījums ”Kurzemes Versaļas” tapšanā. (Русские творцы «Курляндского Версаля».) – «Naše vremja» 1999. 29.01.

4. I. Lancmanis. Rundāles pils. – 2007.

5. Ernsts Johans Bīrons. 1690-1990. Izstādes katalogs. – Rundāles pilsmuzeja izdevums. 1992.

6. I. Lancmanis. Rundāles pils. R.1994.V. Čanturija, J. Minkjavičus, J. Vasiļjevs, K. Alttoa, Baltkrievija-Lietuva-Latvija-Igaunija.(Белоруссия-Литва-Латвия-Эстония.) М.1986.

8. Rundāles pilsmuzeja majas lapa: https://rundale.net/