Kongresu nams Rīgā
Kongresu nams Rīgā. – Kronvalda parks (Krišjāņa Valdemāra ielā 5). V. Ļisicina foto.
Šī ēka, kas patlaban tiek saukta par Kongresu namu, ir celta 1982. gadā kā Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas “Politiskās izglītības nams”. Nama svinīgā atklāšana tika veltīta Padomju Savienības 60-tajai izveidošanas gadadienai, šeit rīkojot Vissavienības apspriedi par internacionālās audzināšanas jautājumiem. Vienlaikus tika atklāts piemineklis latviešu rakstniekam Andrejam Upītim (1877-1970). Pieminekļa autors bija ilggadējais Latvijas Mākslas akadēmijas profesors tēlnieks Alberts Terpilovskis (1922-2002).
Vēl 19. gadsimtā šajā vietā atradās koka celtne, kas piederējusi Rīgas Vācu strēlnieku biedrībai. Pēc Rīgas cietokšņa vaļņu nojaukšanas šī biedrība iegādājās zemi un iekārtoja šeit slēgtu atpūtas vietu – Strēlnieku dārzu ar namu, šautuvi un telpu bumbas spēlei. 1931. gadā pilsēta atpirkusi Strēlnieku dārzu no īpašniekiem un padarījusi to publiski pieejamu. Vēlāk šajā namā atradies Armijas virsnieku klubs, kas bija pazīstams kā starpkaru laika sabiedriskās dzīves centrs, šeit pilsētniekiem paticis rīkot balles. Padomju okupācjas laikos šeit funkcionēja Rīgas Armijas sporta klubs ar vienīgo biljarda istabu pilsētā.
Ņemot vērā vēsturiskā parka raksturu, Kongresu nama projekta autori - arhitekti Juris Gertmanis un Valērijs Kadirkovs - mēģināja izvēlēties tādu ēkas konfigurāciju, lai maksimāli samazinātu vērtīgo sugu koku izciršanu. Rezultātā “Politiskās izglītības nama” ēka ar savu aizmugurējo apjomu telpiski visai veiksmīgi iekļāvusies parka ainavā. Celtnes autori pieskaņojuši ēkas konfigurāciju kanāla liekumam. Taču “Politiskās izglītības nama” vajadzībām tika nojaukta kultūrvēsturiski nozīmīga koka ēka – 19. gadsimta otrajā pusē pēc pirmā profesionālā latviešu arhitekta projekta Jāņa Fridriha Baumaņa (1834-1891) būvētais Strēlnieku biedrības nams. Tajā pašā laikā tika restaurēts vienīgais saglabājies 1901. gada Rīgas 700-tās jubilejas izstādes paviljons.
Kongresu nama pusapaļā stikla siena ar kāpnēm paver skatu uz pilsētas kanālu ar tiltiņu, ķīniešu lapeni un nelielu bāku kanāla malā. No ēkas fasādes un aizmugurējās daļas logiem paveras brīnumaina panorāma uz parka zālienu paklāju un līkumotiem celiņiem. Arhitekti ir labi pārdomājuši atbalsta sienu apdari, pieeju tīklu ēkai un mazās arhitektūras formas, kas ieskauj Kongresu namu.
Par ēkas interjera kompozicionālo centru kļuva plašs galvenais vestibils. Rekreācija (telpiski atbrīvots tilpums) ir vairāk nekā 14 metru augstumā ar virsgaismas kupolu joslu, tā optiski apvieno atpūtas zonas un triju stāvu telpu pamatgrupas. Pirmajā stāvā ir izvietots Lielās zāles parters ar 1200 vietām, bibliotēka un administrācijas telpas; otrajā stāvā – Lielās zāles balkons, Mazā zāle ar 280 vietām un auditorijas; trešajā stāvā atrodas lekciju zāles un metodiskie kabineti. Galvenais vestibils ir sava veida dekoratīvo ideju koncentrāts – tumša pulēta granīta grīdas, sienu marmors pelēki sārtajos toņos, oša koka sienu paneļi un alumīnija griestu apšuvums. Vestibila akcents ir centrālā, arhitekta Jura Gertmaņa oriģināli projektētā, milzīgā griestu lustra, kas ir veidota no vietējās stikla rūpniecības izstrādājumiem. (Patlaban tā jau ir demontēta un atrodas pilsētas noliktavās.) Oriģināli izskatās interjera dārgu apdares materiālu palete: kontrastējoši marmora toņi, tumšais grīdu granīts, iekārto griestu alumīnija profili un vērtīgas koka šķirnes. Šie paši materiāli izmantoti arī Lielās zāles apdarē. Izteiksmīgākā un viengabalainākā pēc savām proporcijām un apdares ir Mazā zāle.
Parka pusē arhitekti ir izveidojuši pret parku tolerantu rekreācijas zonu, ar plašu stiklojumu palīdzību sapludinot iekštelpu un ārtelpu, kas daļēji līdzsvaro masīvās centrālās fasādes veidolu. Telpu skaidrais un viegli uztveramais plānojums, kas atvieglo apmeklētājiem orientēšanos ēkā, uzskatāms par šā projekta veiksmi.
Kongresu nama ēkas fasādes ir apdarinātas ar Kranciema karjera sārto dolomītu. Šī celtne ir viens no spilgtākajiem pagājušā gadsimta 80. gadu Latvijas arhitektūras paraugiem. Sākotnēji ēka bija funkcionāli iecerēta nozīmīgu Latvijas komunistiskās partijas pasākumu – kongresu, plēnumu, partijas konferenču – rīkošanai. Skatuve bija šaura, tā bija paredzēta prezidija galdam un uzstāšanās tribīnei.
Tāpēc pēc 1991. gada 7. decembra, kad šis nams tika nodots Rīgas domes Kultūras pārvaldes bilancē, Kongresu nama skatuvi ne reizi vien pārveidoja un paplašināja jauniem uzdevumiem. 20. gadsimta 90. gados un 21. gadsimta pirmajā un otrajā desmitgadē šeit notikušas teātra viesizrādes un estrādes meistaru koncerti, kinofestivāli un izstādes.
Nikolajs Surins
Papildināts tulkojums no krievu valodas
Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.
P. S.
2022. gada 25. maijā Rīgas domes sēdē tika pieņemts lēmums par pašvaldības un Kultūras ministrijas sadarbību Nacionālās koncertzāles projekta īstenošanā. Šīs koncertzāles projektu paredzēts realizēt Kongresu namā – tā tiks būvēta Kongresu nama un tam piegulošo īpašumu teritorijā. Koncertzāles projekta īstenošanas vadība uzticēta Rīgas domes Īpašuma departamentam, kas kopā ar Latvijas Arhitektu savienību organizēs metu konkursu un tehniskās specifikācijas izstrādi.
Saistībā ar šo projektu toreizējais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis uzsvēris: “Jau pirms vairākiem mēnešiem pašvaldība apliecināja, ka ir gatava uzbūvēt akustisko koncertzāli. Esam vēl vienu soli tuvāk tam, lai ar valsts atbalstu šis projekts tuvāko gadu laikā tiktu realizēts – Rīgas dome izteikusi skaidru atbalstu Kongresu namam kā zāles atrašanās vietai. Nav šaubu, ka pēc koncertzāles tapšanas šī būs viena no centrālajām kultūras norišu vietām Latvijā.”
Informācijas avoti:
Архитектура Советской Латвии. – Москва, 1987.
Энциклопедия "Рига". – Рига, 1989.
Старые тайны Дома конгрессов. – "Панорама Латвии", 06.01.2001.
https://timenote.info/lv/Alberts-Terpilovskis
https://satori.lv/article/dom-politprosvescenija-versus-rigas-akustiska-koncertzale
