Kņazs Vjačko

Kņazs Vjačko valdīja Kokneses kņazistē XIII gadsimta sākumā. Hronists Latvijas Indriķis dēvē viņu par karali.

Vēsturnieki izvirzīja divas kņaza Vjačko izcelsmes versijas. Saskaņā ar vienu no tām, hronists Latvijas Indriķis sagrozīja vārdu „vecākais”. Tomēr daudz plašāk ir izplatīta versija par to, ka Vjačko ir senkrievu kņazs, viens no Rurika (Rjurika) pēcnācējiem. Vēl izcilais 18. gadsimta Krievijas vēsturnieks Tatiščevs izklāstīja šo versiju, atstāstīdams kāda sena manuskripta tekstu. Tanī ir runa par to, ka Vjačko ir Polockas kņaza Borisa dēls. Pēc Borisa otrreizējās apprecēšanās, pamāte panāca to, lai jauniņo Vjačko aizsūtītu uz Kokneses kņazisti, kas atradās vasāļa atkarībā no Polockas kņazistes.

No Latvijas Indriķa hronikas ir zināms, ka 13. gadsimta sākumā Vjačko valdīja Koknesē. Viņš bija noslēdzis miera līgumu ar Rīgas valdnieku bīskapu Albertu. Bet tikko krustnešu militārais spēks pastiprinājās, kā bruņinieks Daniēls no Lielvārdes pils veica negaidītu uzbrukumu un naktī sagrāba Koknesi. Vjačko tika aizvests uz Rīgu, kur viņš bija spiests pakļauties bīskapa Alberta varai. 20 vācieši tika nosūtīti uz Koknesi, lai šeit uzbūvētu akmens pili, kurai bija jākļūst par vāciešu nocietinājumu.

Tomēr, Vjačko nepadevās. Viņš sacēlās, viņa karadraudze Koknesē uzbruka vāciešiem, tikai trīs no 20 ienaidniekiem paspēja glābties bēgot, pārējie tika nogalināti. Uzbrukuma laiks tika sasaistīts ar bīskapa Alberta aizbraukšanu uz Vāciju. Tomēr, izrādījās, ka bīskaps Alberts sliktu laika apstākļu dēļ bija palicis Rīgā. Saprasdams, ka spēku samērs nav vienlīdzīgs, Vjačko sadedzināja savu koka pili un aizceļoja uz Krievzemi.

Atkārtoti viņš kļuva par Livonijas kņazu 1223. gadā. Igauņi (esti), kas bija sacēlušies pret krustnešiem, lūdza palīdzību no Novgorodas. Pie viņiem tika nosūtīts Vjačko ar 200 krievu karadraudzes vīriem. Kņazs Vjačko uzsāka valdīt Jurjevā (Тērbatā, Tartū). Viņs ievāca meslus no padotajām zemēm, sekmīgi atraidīja dažus krustnešu uzbrukumus.

Jurjeva kļuva par sava veida «krievu Termopīlām». 1224. gadā bīskaps Alberts ar prāvu militāro spēku aplenca cietoksni. Krustneši, solīdami Vjačko un viņa karadraudzes vīriem personisko neaizskaramību, piedāvaja tiem pamest pilsētu. Tomēr kņazs nepameta savus igauņu sabiedrotos. Cietokšņa aplenkums bija ilgstošs, beidzot, vāciešu karapulks sagrāba cietoksni, kņazs Vjačko krita kaujā kopā ar visu savu karadraudzi, izņemot vienu vīru, kuru krustneši saņēma gūstā.

Vēsturiskajā literatūra tiek pausta versija, ka Vjačko meita Sofija atgriezās Livonijā, apprecējās ar vienu no bruņiniekiem, un līdz ar to kļuva par Tīzenhauzenu dzimtas pamatlicēju (šīs dzimtas vispazīstamākais pārstāvis ir Ferdinands Tīzenhauzens, feldmaršala Kutuzova adjutants un znots. Ferdinands Tīzenhauzens krita kaujā pie Austerlicas un kļuva par Ļeva Tolstoja romāna «Karš un miers» literārā varoņa Andreja Bolkonska prototipu).

Noslēgumā gribētos pievērst uzmanību veselai virknei faktu, kuri liecina par labu kņaza Vjačko «krieviskai» izcelsmes versijai. Hronists Latvijas Indriķis atzīmēja, ka Koknesē dzīvoja krievi, un vācieši karoja tieši ar viņiem. Diez vai, kņazam, kas bija cēlies no baltiem, būtu piederējusi nevis vietējā, bet gan krievu karadraudze. Otrkārt, Livonijā par «karaļiem» hronists dēvē tikai Vjačko un Jersikas kņazu (pēc Tatiščeva versijas , pēdējais arī tika padzīts no Polockas). Vjačko ir vienīgais no vietējiem valdniekiem, kurš bija devies uz Krievzemi.

Aleksandrs Gurins