Baltija un Senā Krievzeme
Tagadējā Latvija izveidojusies uz baltu cilšu latgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu un somugru cilts lībiešu apdzīvotajām zemēm. Pēc šiem etnonīmiem radušies teritoriju nosaukumi viduslaikos Livonija un Kurzeme. Termins „Latvija”, domājams, cēlies no latgaļu cilts nosaukuma.
Baltu ciltis austrumos robežojās ar slāvu ciltīm. Starp baltiem un slāviem pastāvēja intensīvi un daudzveidīgi sakari, kas radis atspoguļojumu senajās krievu hronikās un latvju dainās.
XI–XII gadsimtā senkrievu kņazistes iesaistījās cīņā par ietekmi Austrumbaltijā. Reizē Latvijas teritorijā izplatījās pareizticība.
XII gadsimta beigās savus skatienus uz Baltiju vērsa Eiropas bruņniecība. 1200. gadā bīskaps Alberts ar krustnešu karaspēku sāka pakļaut līvu, igauņu un latviešu cilšu apdzīvotās zemes. Mērķa sasniegšanai krustnešiem bija vajadzīgi gandrīz 100 gadu. Tikai lietuviešu ciltis nepakļāvās un nodibināja savu valsti.
Krustnešu iekarotajā teritorijā radās Livonijas konfederācija. Tika uzbūvēta Rīga, kas uz gadu simtiem kļuva par visa Baltijas reģiona tirdzniecības metropoli. XIII gadsimtā Baltija faktiski kļuva par katoļticīgo Rietumu daļu, taču tirdznieciskie sakari ar pareizticīgajiem Austrumiem nepārtrūka.
1229. gadā tika noslēgts līgums starp Rīgu un Smoļensku, kas noteica, ka krievu tirgoņiem ir tiesības Rīgā ierīkot savas sētas un baznīcu. Tā Rīgā izveidojās „Krievu sēta”, kas pastāvēja līdz Livonijas kara sākumam.
Livonijas kara (1558–1583) rezultātā konfederācija saira. Igaunijas dienviddaļa un Latvijas ziemeļaustrumu daļa nokļuva Polijas un Lietuvas valsts (Žečpospoļita) varā, bet Latvijas dienvidrietumu daļā izveidojās Kurzemes hercogiste, kas bija lēņa atkarībā no Polijas un Lietuvas valdniekiem.
А.А. Поммер. Русские в Латвии. Исторический очерк. XIII-XIX века. - В сб. «Русские в Латвии». Выпуск 1. - Рига, 1992.
Ilustrācijas tēmai
