Pāvils Francmanis

Pāvils Francmanis (1906. g. 18. novembrī Dobelē, Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1944. g. 11. augustā Rīgā sodīts ar nāvessodu pakarot) – būvinženieris, antifašists.

Pāvils Francmanis ir dzimis jauktajā latviešu-krievu ģimenē.

Viņa tēvs – Edgars Francmanis (1878-1954) ir dzimis Dobelē, pēc ģimnāzijas absolvēšanas iestājies Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1903. gadā  viņš ieguvis ārsta diplomu un dažus gadus praktizējis Maskavas guberņā. Maskavā viņš apprecējās ar krievu skolotāju Mariju (1882-1960), šeit viņiem arī piedzimis vecākais dēls Ļevs Francmanis (1905-1980).

1905. gadā E. Francmanis pieņēmis lēmumu atgriezties dzimtajā pusē - Dobelē, kurai viņš palika uzticīgs līdz pat mūža beigām. 1906. gadā Dobelē Francmaņu ģimenē piedzimis otrais dēls  - Pāvels.

Pirmā pasaules kara laikā Marija Francmane kopā ar bērniem evakuējās uz Krievijas  iekšzemes guberņām, kur palikusi līdz 1921. gadam. Kara laikā Edgars Francmanis dienējis armijā par kara ārstu.

1919. gadā E. Francmanis dibinājis Dobelē pirmo slimnīcu, kuru viņš vadījis 30 gadus. Otrā pasaules kara laikā ārsts Francmanis palīdzējis ne tikai ievainotajiem karavīriem, bet, riskējot ar dzīvību, viņs sniedzis medicīnisko palīdzību ebrejiem, kurus glābis no nāves Žanis Lipke.

1945. gadā Edgaram Francmanim kā vienam no pirmajiem ticis piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukums. Arī šodien Dobelē gaišā piemiņā tiek rūpīgi glabāts Edgara Francmaņa vārds.

1926. gadā daktera Francmaņa jaunākais dēls - Pāvils Francmanis - absolvējis Rīgas pilsētas krievu vidusskolas (bijusī Lomonosova skola) reālnodaļu un iestājies Latvijas Universitātes Inženieru fakultātē. 1934. gadā viņš absolvējis universitāti, iegūdams būvinženiera kvalifikāciju ar visām likumā paredzētajām tiesībām. 1935. gadā P. Francmanis dienējis obligātajā militārajā dienestā Latvijas armijā.

Līdz 1937. gada martam Pāvils Francmanis strādājis par būvinženieri dažādās firmās. No 1937. gadam viņš strādājis Ķeguma HES  būvniecībā un ticis iecelts Būvmateriālu pārbaudes un izpētes laboratorijas priekšnieka un betona ražošanas vadītāja amatā. P. Francmanis nodarbojies ar būvmateriālu īpašību izpēti. Viņa pētījumu rezultāti tika publicēti Maskavā, Berlīnē un Rīgā.

Otrā pasaules kara laikā, 1943. gada 10. martā, Pāvels Francmanis ir reģistrējis laulību ar arhitekti Tamāru Frīdmani.

Tajā pašā laikā viņš “..mēģinājis nodibināt sakarus ar partizāniem un ar viņu starpniecību pāriet frontes līniju, lai nodotu padomju varas iestādēm savu izgudrojumu betona hidroizolācijas nozarē, kurai bija ļoti svarīga nozīme militārajā celtniecībā. Taču neizdevās nodibināt sakarus ar partizāniem.” (Jānis Dzintars. Neredzamā fronte. 2. papild. izd. - Rīga: Zvaigzne, 1970. g., 157. lpp.)

Tomēr Pāvils Francmanis nebija zaudējis cerību nodibināt sakarus ar partizāniem un īstenot savus plānus par frontes līnijas pāriešanu. Viņš plānojis to izdarīt kopā ar Rīgas inženieri Anzelu Mutuli. Taču aģenti provokatori (I. Ragozins un S. Gudlovskis) traucējuši īstenot šo ieceri un nodevuši abus inženierus gestapo rokās.

Anzels Mutulis savās piezīmēs rakstījis:

“1943. gada oktobrī pie manis atnāca divi jauni cilvēki – Stepans Gudlovskis un Ivans Ragozins. Viņi uzdevās par padomju partizānu sakarniekiem.[..] Bija paredzēts palīdzēt nodibināt sakarus ar Francmani un sagatavot viņu frontes līnijas pāriešanai.[..] Pirmo reizi viņi tikās uz ielas. Francmanis tūlīt lūdza palīdzību, lai varētu pievienoties partizāniem un pāriet frontes līniju.[..]

Francmanis stāstīja, ka Maskavā viņu labi pazīst. 1941. gada pavasarī viņš esot braucis konsultēties sakarā ar savu izgudrojumu. Ragozins ieteica Francmanim uzrakstīt vēstuli partizānu vienības pavēlniecībai, nosaukt zinātniskās pētniecības institūtu, ar kuru viņš uzturējis sakarus, izklāstīt motīvus un mērķi. Ragozins apgalvoja, ka tas paātrināšot to jautājumu izšķiršanu, kas saistīti ar frontes līnijas pāriešanu.

Toreiz Francmanis nenojauta, kādas liktenīgas sekas būs tādai vēstulei.[..]

..bija redzams, ka gestapo ir labi informēts par mūsu darbību.

Mani un Francmani 1944. gada 11. un 13. jūlijā tiesāja aiz slēgtām durvīm. Francmanim piesprieda nāvessodu pakarot, man – astoņus gadus katorgas.” (Jānis Dzintars. Neredzamā fronte. 2. papild. izd. - Rīga: Zvaigzne, 1970. g., 157.-158. lpp.)

Nacistu tiesa bija īstens farss. No lietiskiem pierādījumiem figurēja tikai tās vēstules fotokopija, kuru Francmanis bija iedevis Ragozinam, lai viņš to nodotu partizānu vienības pavēlniecībai.

Par Pāvila Francmaņa gribasspēku un lepnumu liecina arī tas fakts, ka pēc “tiesas” tikšanās laikā ar sievu viņš uzstājīgi lūdzis viņu pat nemēģināt ar pazemojošiem lūgumiem, kuri var tikai aizvainot viņa pašcieņu, censties panākt soda mīkstināšanu. Šo lūgumu viņš atkārtojis arī divās vēstulēs, kuras no Rīgas Centrālcietuma slepeni tika nosūtītas viņa sievai.

Spriedums tika izpildīts 1944. gada 11. augustā. Atraitnei Tamārai Francmanei izdevās panākt dzīvesbiedra līķa izdošanu un apbedīt viņu Rīgas Matīsa kapos.

Svetlana Francmane, Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Jānis Dzintars. Neredzamā fronte. 2. papild. izd. - Rīga: Zvaigzne, 1970. g.; 

Я. Дзинтарс. Тайны рижского подполья. (J. Dzintars. Rīgas pagrīdes noslēpumi.) – Рига: Авотс, 1986. g. (datus par Pāvelu Francmani bija sniegusi viņa atraitne Tamāra Francmane);

Dokumenti no Francmaņu ģimenes arhīva.