Zudušās un esošās pareizticīgo kapelas un kapličas Rīgā
Kopš seniem laikiem par godu ievērojamiem notikumiem vai cilvēkiem tika uzstādīti pieminekļi: stēlas, statujas, kolonnas, arkas. Pareizticīgo tradīcijā pastāvēja vēl viens, īpašs pieminekļa veids – kapela. Parasti – tā ir atsevišķi stāvoša kulta celtne apdzīvotajās vietās, ceļmalās un kapsētās. Kapelas galvenais uzdevums ir sabiedriskā lūgšana, diennakts dievkalpojumi – noteiktajās stundās. Atšķirībā no dievnama, kapela nav paredzēta liturģijas noturēšanai, tāpēc tajā nav altāra.
Rīgā pirmās pareizticīgo kapelas un kapličas parādījās 18. gadsimtā kapsētās. Tās tika būvētas vietās, kur gatavojās celt dievnamu vai bagāto pareizticīgo pilsētnieku kapavietās. Lielākā daļa šādu kulta celtņu bija no koka, tāpēc tās nav saglabājušās līdz mūsdienām. Visbiežāk kapelas un kapličas tika būvētas 19. gadsimta otrajā pusē. Šajā laikposmā Krievijas impērijas teritorijā pareizticīgo kulta celtņu būvniecībā bija dominējis tā sauktais “krievu” un “bizantiešu” stils (eklektisms).
Svētā Nikolaja vai Tihvinas kapela
Tā bija viena no pirmajām Rīgā uzbūvētajām pareizticīgo kapelām. Svētā Nikolaja kapela uzcelta 1884. gadā Maskavas ielā, blakus tā dēvētajiem “Sarkanajiem spīķeriem”. Diemžēl vēsture nav saglabājusi kapelas arhitekta vārdu. Tā bija neliela kvadrātveida ķieģeļu kulta celtne. Jumtu vainagoja astoņšķautņu kupols un teltsveida smaile ar mazu sīpolveida jumolu virsotnē. Pa šaurajiem kupola pamata cilindra logiem kapelā iespīdēja gaisma. Ēka bija bagātīgi dekorēta ar profilētām dzegām un ārsienu virspusē izvirzītiem krustiem. Virs ieejas, kas bija vērsta uz ielas pusi, atradās Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja tēls.
Pareizticīgo kapelas atrašanās vieta pie noliktavām jeb tirdzniecības klētīm – “Sarkanajiem spīķeriem” – nebūt nebija nejauša. Daudzi Rīgas krievu tirgotāji šeit glabājuši savas preces, jo blakus atradās Krievu Viesu sēta (pašreizējās Zinātņu Akadēmijas ēkas vietā). Svētais Nikolajs tika un tiek godāts kā jūrasbraucēju un tirgotāju aizbildnis. Turklāt šī kapela bija savdabīgs atgādinājums dievlūdzējiem, ka 1715. gadā šajā rajonā bija uzcelta pirmā Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas koka baznīca ar piebūvi papildu altārim par godu Svētajam Nikolajam Brīnumdarītājam.
Vēlāk Svētā Nikolaja kapelā tika ievietota Vissvētās Dievadzemdētājas Tihvinas brīnumdarošā ikona, no kuras nosaukuma arī radās otrs kapelas nosaukums. Kulta celtne palika savā vietā līdz pat 1959. gadam, pēc tam tā tika nojaukta. (Vienpersoniskā PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova laikā izvērstās antireliģiskās kampaņas ietvaros – tulkot. piezīme).
Svētā Ņevas Aleksandra kapela
Rīgā, Dzelzceļa stacijas laukumā Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo kapela tika atklāta 1889. gadā. Tā būvēta par godu imperatora Aleksandra III un viņa ģimenes brīnišķīgai glābšanai 1888. gada 17./30. oktobrī vilciena avārijā pie Borku dzelzceļa stacijas Harkivas guberņā. Ķeizars Aleksandrs III, kuram piemitis krietns fiziskais spēks, viens pats uz saviem pleciem turējis ēdamvagona jumtu, kurā viņš kopā ar saviem tuvinikiem un svītas cilvēkiem tobrīd atradās, kamēr pārējie pasažieri tikuši ārā. Lielākā daļa šī vagona pasažieru bija guvuši vieglus sasitumus, nobrāzumus un skrāpējumus. Ķeizara bērnu vagonā katastrofas brīdī atradās tikai lielkņaze Olga, kuru izglāba auklīte, kas paspējusi viņu izstumt uz uzbēruma, un mazgadīgais lielkņazs Mihails, kuru no gruvešiem bija izvilcis kāds karavīrs. Šajā avārijā cietuši 68 pasažieri, no tiem 21 cilvēks gājis bojā.
Imperatora ģimenes izglābšanās tika pasludināta par brīnumainu. Par godu ķeizaram un viņa ģimenei visā Krievijas impērijā par tautas ziedojumiem tika celti dievnami, kapelas un citas piemiņas zīmes. Imperatora debesu aizbildņa – Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo kapelas celtniecībai līdzekļus vāca arī rīdzinieki. Kulta celtnes projektu “krievu stilā” izstrādājis arhitekts Aleksejs Kīzelbašs (1850-1916). Kapelas pamatakmens likts 1889. gada 4. jūlijā, bet jau oktobrī tā bija gatava un iesvētīta.
Tā bija augsta astoņšķautņu kulta celtne ar teltsveida jumtu, vainagota ar sīpolveida kupolu virs tā pamata cilindra. Kapelas ārsienas bija bagātīgi dekorētas – tās rotājušas mozaīkas ar svēto tēliem, filigrānas granīta kolonnas, pareizticīgo krusti, tornīši ar nelieliem sīpolveida kupoliem un dzegas. Kapela bija Dzelzceļa stacijas laukuma īstena rota. Ieeja bija no stacijas puses, kulta celtnes aizmugurē pie sienas tika uzstādīta plāksne ar uzrakstu, kas vēstīja par ķeizariskās ģimenes brīnumaino izglābšanos.
Ne mazāk grezns izskatījās arī kapelas interjers. Logos bija iestrādātas vitrāžas bizantiešu stilā ar ģeometrisku ornamentu, sienas klāja majolikas flīzes. Visur bija uzstādītas ikonas vienkāršos un dārgos apkalumos, stāvēja kioti un svečturi, ozolkoka ikonostasu rotāja ikona “Ne rokām darinātais Pestītāja Tēls” (kriev.: “Spas Ņerukotvornij”), Vissvētās Dievadzemdētājas ikona, Svētā Ņevas Aleksandra un citu svēto ikonas. Kapelas griesti bija krāšņi un bagātīgi apgleznoti.
Šī kulta celtne atradās Dzelzceļa stacijas laukumā līdz pat 1925. gada 20. jūlijam, kad ar Rīgas pilsētas Valdes lēmumu tā tika nojaukta, “kā atmiņas par carisma laikiem un pēc sabiedrības vēlēšanās”. Saskaņā ar oficiālo versiju, tiek uzskatīts, ka pareizticīgo kapelu nevis nojauca, bet pārcēla uz Garnizona kapsētu. Taču patiesībā uz turieni tika pārvesta tikai ķieģeļu kaudze.
Kapela Šmita cementa fabrikas teritorijā
Šī pareizticīgo kapela atradusies tur, kur krustojas Daugavgrīvas un Podraga iela. Tā tika celta par godu tam pašam notikumam (imperatora Aleksandra III un viņa ģimenes brīnišķīgai glābšanai vilciena avārijā), taču to iesvētīja traģēdijas trešajā gadadienā, 1891. gada 17. oktobrī. Vietu kapelai izvēlējās pie cementa fabrikas kantora ēkas un strādnieku kazarmām. Mazo kulta celtni projektējis latviešu arhitekts Oskars Bārs (1848-1914), bet to uzbūvēja par cementa fabrikas līdzekļiem. Un šī kapela arī tika iznīcināta 20. gadsimta 20. gados.
Svētās Trijādības kapela
Pirmā tāda paša nosaukuma pareizticīgo baznīca Rīgā tika uzcelta 1714. gadā Klīversalā, tieši iepretim Rīgas vecpilsētai. Dievnams darbojies līdz pat 19. gadsimta beigām. Šīs teritorijas industriālās attīstības straujo tempu dēļ Svētās Trijādības pareizticīgo baznīca drīzumā nonāca starp kuģu būvētavas “Lange un dēls” ražošanas korpusiem, un dievnamu nācās slēgt.
1892. gadā sākās tagadējās Svētās Trijādības Pārdaugavas pareizticīgo baznīcas celtniecība Meža ielā, bet vecās baznīcas vietā 1902. gadā tika uzcelta neliela balta kvadrātveida kapela ar teltsveida jumtu un nelielu sīpolveida kupolu. Kulta celtni rotāja apaļi kapiteļi un krusta attēli. Tā atradās pie tagadējās Trijādības ielas. No trim pusēm kapelu ieskāvuši rūpnīcas korpusi, un tā efektīgi izcēlās uz ķieģeļu sienu fona. Diemžēl arī šis Pareizticības arhitektūras piemineklis Pārdaugavā līdz mūsdienām nav saglabājies. Rūpnīca un kulta celtne tika izpostītas pēc Otrā pasaules kara.
Kamarinu tirgotāju dzimtas kapliča
Kamarinu dzimtas kapliča tapusi neilgi pirms 20. gadsimta sākuma klusajos Visu Svēto kapos, kuri atradās Katoļu ielā (kādreizējā Kijivas iela). Kulta celtne būvēta “bizantiešu stilā” no granīta blokiem, tā kļuvusi par īstu Nekropoles rotu. Sakrālās celtnes augstais kupols ar zelta lodi un krustu slējās virs kapiem. Tāpat kā pārējās Rīgas kapličas, to ieskāvis ažūržogs.
Kamarinu tirgotāju dzimta bija plaši pazīstama Rīgā. Viņiem piederējis veikals pašā pilsētas sirdī – Rātslaukumā, kādreizējā rātskunga Johana Heinriha Holandera namā. Tāpat kā visi pirmās ģildes tirgotāji, Kamarīni tirgoja vairumā un mazumtirdzniecībā. Viņi pārdeva lakas un krāsas, ķimikālijas un koloniālās preces. 1960. gadā Rīgas pilsētas vadība pieņēmusi lēmumu Visu Svēto kapu vietā ierīkot parku – pašreizējo Kluso dārzu. Kapakmeņi tika sadauzīti, Kamarinu dzimtas kapliča nojaukta.
Svētā Pravieša un Kunga Priekšteča Jāņa Kristītāja kapliča
Šīs kapličas pamatakmenis likts 1936. gada 15. jūlijā Rīgas Dievmātes Patvēruma (Pokrova) kapos, zvērīgi nogalinātā Rīgas un Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera; 1876-1934) mirstīgo atlieku apbedījuma vietā. Projekta risinājumu izstrādājis sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894-1975) pēc izcilā Latvijas krievu arhitekta un mākslinieka Sergeja Antonova (1984-1956) skicēm. Kapličas būvniecībai daļēji izmantoti materiāli, kas bija palikuši pāri pēc Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo kapelas nojaukšanas (līdz 1925. gadam atradusies Rīgā, Dzelzceļa stacijas laukumā). 1936. gada oktobrī kapliča tika pabeigta un iesvētīta par godu Svētajam Pravietim un Kunga Priekštecim Jānim Kristītājam.
Kapliča ir būvēta bizantiešu stilā, tā ir augsta kvadrātveida celtne ar astoņskaldņu kupola pamata cilindru un lēzenu poligonālu kupolu. Virs ieejas kapliču grezno izcilā krievu mākslinieka Jevgeņija Kļimova (1901-1990) darinātā mozaīka ar Svētā Jāņa Priekšteča un Kristītāja attēlu. Iekšpusē virs Svētmocekļa Jāņa (Pommera) kapavietas tika uzstādīts marmora krusts no kādreizējās Svētā Ņevas Aleksandra kapelas fasādes.
Svētā Jāņa, Kunga Priekšteča un Kristītāja kapliča bija celta kā piemineklis izcilajam Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsganam un turpina par tādu palikt arī patlaban - pēc Svētmocekļa Rīgas Jāņa svēto pīšļu pārnešanas uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli 2001. gadā.
Kirils Soklakovs
Saīsināts tulkojums no krievu valodas
Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.
Informācijas avoti:
- Покровское кладбище. Слава и забвение: Сборник. Сост. С. Видякина, С. Ковальчук. – Р. 2004.
- Храму Благовещения Пресвятой Богородицы 190 лет. Сост. Ин. Ефросиния (Седова). – Р. 2008.
- Caune A. Rīgas pārdaugava pirms 100 gadiem. – Rīga. 1998.
- Ļevina M. un citi. Rīgas dievnam.i – R. 2007.
- Becker B. Aus der Bautätigkeit Rigas und dessen Umgebeung in der zweiten Hälfte des XIX Jahrhunderts.– Riga. 1867.
- Riga und seine Bauten / Hrsg vom Rigaschen Techn. Verein u. Vom Rigaschen Architekten- Verein. – Rigaer Tagebl., 1903.
