Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīca Limbažos

Kristus Apskaidrošanās baznīca. – Limbaži, Klostera ielā 6.

Limbaži (līdz 1919. gadam – Lemzala, vācu: Lemsal) ir pilsēta Vidzemē, Limbažu novada centrs. Tā ir sena Hanzas savienības pilsēta, bijušais Rīgas arhibīskapijas Līvu gala administratīvais centrs. 10.–12. gadsimtā šeit atradusies līvu pils Lemesele, kas tulkojumā nozīmēja "plaša sala mežainā purvā". Kopš viduslaikiem Limbažu pils un pilsētas vāciskais nosaukums bija Lemsal. Attālums no Limbažiem līdz Rīgai ir 87 kilometri.

1721. gadā saskaņā ar Ziemeļu kara beigās parakstītā krievu-zviedru Nīštates miera līguma noteikumiem Vidzeme kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu. Cara valdība nebija veikusi Baltijas zemju kolonizāciju, reģiona iedzīvotājiem tika piešķirta reliģijas brīvība, luterānisms saglabāja savu autoritāti. Vietējo pašpārvaldi Vidzemes guberņā īstenoja Vidzemes landtāgs. Līdz pat 19. gadsimta beigām Vidzemes guberņā oficiālā valoda bija vācu valoda. 1836. gadā Rīgā tika nodibināts Krievu Pareizticīgās Baznīcas Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāts, lielākā daļa draudzes locekļu bija pilsētnieki. Pareizticīgo draudzes galvenokārt atradās Rīgā un pastāvīgās karaspēka izvietošanas vietās.

Kopš 1771. gada Lemzalā (Limbažos) tika dislocēts 63. Ugļičas kājnieku (musketieru) pulks, 1820. gadā tas kopā ar pulka pareizticīgo baznīcu tika pārcelts uz Kaļazinu [1]. Pulka baznīca tika iesvētīta par godu Svētajam labticīgajam kņazam Ņevas Aleksandram. 1822. gadā pulka baznīcas vietā Lemzalā (Limbažos) tika atvērta patstāvīga draudze "no krievu ieceļotājiem " (55 dvēseles), tā bija pirmā Vidzemes novadā. No 1822. gada dievkalpojumi notika īrētā dzīvoklī, ko atvēlējis maģistrāts, un kas neapmierināja draudzes locekļus.

Saskaņā ar Sv. Sinodes lēmumu 1828.–1830. gadā par valsts kases līdzekļiem draudzei tika uzcelta pastāvīga Ņevas Aleksandra baznīca, kas bija iesvētīta 1830. gada 20. maijā un saglabājusi savu nosaukumu, kāds tai bija dots iepriekšējās iesvētīšanas laikā. Baznīcas klēram tika piešķirta valsts zeme sakņu dārziem.

Mūra baznīca tika uzcelta uz novecojušās ēkas pamatiem, kas iepriekš bija stāvējusi šajā vietā, pēc Vidzemes guberņas arhitekta Jūliusa-Ādolfa Spacīra projekta. Būvdarbu laikā bija nepieciešams atkāpties no projekta, jo radās šaubas par pamatu izturību, tie tika pastiprināti ar baļķiem. Altāra un zvanu torņa piebūves tika uzceltas no jauna, piebūvējot tās pie pamatapjoma sāniem. Tādējādi iznāca taisnstūrveida kulta ēka, kas bija līdzīga dzīvojamam namam – bez jumola, ar diviem identiskiem koka torņiem ēkas galos. Vienā tornī atradās zvani, otrs iezīmēja altārdaļu. Dievnama divslīpju jumts bija pārklāts ar dzelzs loksnēm un nokrāsots zaļā krāsā. Baznīcas arhitektonisko veidolu noteica veco pamatu apveids un konstrukcija.

Dievnama interjerā tika uzstādīts četrrindu ikonostass, ko ziedojusi zemes īpašniece J. Rožnovska. Pirms tam šis ikonostass atradies viņas mājas baznīcā Pekarevas ciemā, Pleskavas guberņas Veļikije Luku apriņķī. Dievnamam pielāgotais ikonostass nebija dievkalpojumiem visai ērts, jo sānu durvis bija ļoti šauras. Ikonostasa apakšējā rinda bija bez ikonām un trīs augšējās rindās bija 27 dažādu formu un izmēru ikonas, kas izcēlās ar diezgan paviršu glezniecības tehniku. Ikonostasu vainagoja apzeltīts koka Krucifikss ar no koka darinātiem Vissvētās Jaunavas Marijas un svētā apustuļa Jāņa Teologa izkrāsotiem tēliem sānos. Šā ikonostasa Ķēniņa vārti ir saglabājušies līdz mūsu dienām un tie tiek aizsargāti kā valsts nozīmes sakrālās mākslas piemineklis. Pateicoties privātpersonu un Baltijas Kristus Pestītāja pareizticīgās brālības ziedojumiem, dievnama draudze bija saņēmusi baznīcas piederumus, garīdznieku tērpus, liturģiskās grāmatas, katapetasmu (grieķu: καταπέτασμα – priekškars pareizticīgo dievnamos aiz ikonostasa, kas atdala Ķēniņa vārtus un altārgaldu – tulk. piez.), kā arī baznīcas karogus un zvanus.

Lielākā daļa Vidzemes guberņas iedzīvotāju bija zemnieki-dzimtcilvēki, 1819. gadā viņiem tika piešķirta personīgā brīvība (atbrīvošana no dzimtbūšanas, bet bez zemes piešķiršanas). Neražas, 1830.– 1840. gada epidēmijas, 1840. gada baismīgais bads un materiālā stāvokļa krīze veicināja latviešu un igauņu zemnieku garīgo neapmierinātību. 1841.–1848. gadā notikusi latviešu un igauņu masveida pāriešana Pareizticībā, tas bija garīgs, nacionāls, politisks un ekonomisks protesta akts. Saskaņā ar Sv. Sinodes datiem, Pareizticībā bija pārgājuši 17 procenti no visiem tajā laikā Vidzemes guberņā dzīvojošajiem latviešu un igauņu zemniekiem.

Līdz 20. gadsimta sākumam Lemzala (Limbaži) bija neliela provinces pilsēta.19. gadsimtā lielāko pilsētas iedzīvotāju daļu sastādīja latvieši un vācieši, galvenokārt amatnieki, luterāņi pēc konfesionālās piederības. Līdz 1845. gadam Lemzalas (Limbažu) pareizticīgo baznīcas draudzei tika pierakstīta plaša teritorija, ieskaitot Volmāras (Valmieras), Vendenas (Cēsu), Valkas un Fellīnas (Vīlandes) pilsētas, kurās vēlāk tika atvērtas patstāvīgas latviešu un igauņu pareizticīgo draudzes. 1846. gada 3. februārī Lemzalā (Limbažos) sāka noturēt pareizticīgos dievkalpojumus latviešu valodā [2].

Lemzalas (Limbažu) apkārtnē dzīvojošie latviešu zemnieki bija vieni no pirmajiem, kuri pārgāja Pareizticībā, sākoties šai kustībai. Šeit 1845.–1848. gadā lūgumrakstus par pāreju Pareizticībā iesniedza 2666 cilvēki. Viņu vidū bija arī zemnieka Miķeļa Garklāva ģimene [3]. Vēlāk vairāku šīs dzimtas paaudžu liktenis bija cieši saistīts ar Limbažu pareizticīgo draudzi. Garklāvi bija aktīvi un dievbijīgi draudzes locekļi, un viņi joprojām rūpējas par dievnamu. Šeit ir dzimis, mācījies baznīcas draudzes skolā, uzsācis savas dzīves gaitas un 20. gadsimtā baznīcā kalpojis latviešu izcelsmes Rīgas bīskaps, Čikāgas un Mineapoles arhibīskaps Jānis Garklāvs (1898–1983).

1897. gadā Lemzalā (Limbažos) dzīvoja 225 pareizticīgie kristieši, taču baznīcas garīdznieki garīgi aprūpēja ne tikai pilsētniekus vien, bet arī pilsētas apkaimes pagastu zemniekus. Kopumā baznīcas draudze apvienoja sevī vairāk nekā tūkstoti cilvēku. Novecojusī baznīcas ēka kļuva pārāk šaura šādai draudzei. Laika gaitā baļķi zem dievnama ēkas pamatiem bija sapuvuši, un nevienmērīgas pamatu sēšanās dēļ kulta celtnes akmens sienās parādījušās plaisas, piebūvētie koka torņi atdalījušies no dievnama pamatapjoma, priekštelpas un altārdaļas griestu pārsegumi arī bija sapuvuši.

1896. gadā baznīcas draudzes locekļi un klēra pārstāvji uzaicināja cilvēkus, kas bija pieredzējuši būvniecības darbos, organizēja dievnama ēkas tehnisko apsekošanu un sastādīja aktu, kas tika iesniegts eparhijas vadībai. Vladimirs Lunskis [4], kurš tajā laikā bija Rīgas eparhijas arhitekta vietas izpildītājs, tika nosūtīts uz Lemzalu (Limbažiem). Viņš atzinis par steidzamu baznīcas ēkas remontu un noteicis ēkas remontdarbu izmaksas.

1899. gadā ar Garīgās konsistorijas rīkojumu tika apstiprināta draudzes pagaidu celtniecības komiteja trīs cilvēku sastāvā, lai uzraudzītu dievnama remontdarbus. 1899. gada beigās eparhijas arhitekta vietas izpildītājs bija Oskars Aleksandrs Johans Bārs [5]. Viņš atkārtoti veicis baznīcas ēkas tehnisko apsekošanu un secinājis, ka ēka atrodas avārijas stāvoklī un tā ir jānojauc, "zvanu tornis ir nekavējoties jāaizver, nav droši noturēt dievkalpojumus". Pēc arhitekta O. Bāra secinājuma, ".. Kā konstatēts rūpīgas apsekošanas laikā, Lemzalas baznīcas mūra ēka atrodas tik nestabilā stāvoklī, ka visi nepieciešamie darbi pie šīs baznīcas ēkas kapitālā remonta prasīs ievērojamu naudas summu, kas atbilst jaunas baznīcas būvniecībai", tāpēc ieteicams būvēt jaunu baznīcu esošās vietā, nevis remontēt veco ēku.

Rīgas Garīgā konsistorija piekrita arhitekta O. Bāra viedoklim. Ar 1900. gada 10. februāra rīkojumu Nr. 749 tika nolemts uzbūvēt jaunu mūra dievnamu uz 1901. un 1902. gada baznīcas celtniecības aizdevuma rēķina. Par paraugu tika pieņemts Valgas Svētā Izidora baznīcas projekts, kas tika īstenots 1898. gadā, un ietilpības ziņā atbildis Lemzalas (Limbažu) baznīcas draudzes vajadzībām. Arhitektam O. Bāram tika uzdots "nekavējoties" sastādīt projektētā Lemzalas dievnama būvdarbu izmaksu tāmi.

Vecajā baznīcā pēdējais dievkalpojums tika noturēts 1900. gadā, Svētā apustuļa Toma svētdienā. Pagaidu telpas dievkalpojumiem tika atrastas Lemzalas (Limbažu) sīkpilsoņa A. Lismaņa nama otrajā stāvā Ģildštubenes ielā Nr. 7, un ar namīpašnieku tika parakstīts nomas līgums, kas bija spēkā no 1900. gada 1. maija līdz 1902. gada 1. maijam. Visi liturģiskie piederumi no vecā dievnama tika pārvietoti uz pagaidu telpām. Ar Garīgās konsistorijas atļauju baznīcas klērs sāka vākt ziedojumus jauna dievnama interjera iekārtošanai [6].

Draudzei piederošais zemesgabals neļāva uz tā novietot divas baznīcas, tāpēc tika nolemts vecās ēkas vietā celt jaunu dievnamu un novecojusī baznīcas ēka tika nojaukta. Arhitekts Oskars Bārs būtiski pārstrādājis Garīgās konsistorijas piedāvāto dievnama projekta paraugu. Salīdzinot pareizticīgo dievnamus Valgā un Limbažos, var redzēt atšķirības ēku plānā, apjomu risinājumā, zvanu torņa stāvu skaitā un formās, baznīcas fasāžu stilā un dizainā. Pamatakmens dievnama pamatos tika ielikts un iesvētīts 1901. gada 14. novembrī [7]. Jauna mūra baznīca un tai blakus esošais nams sargam tika uzcelti būvdarbu vadītāja M. Šurina vadībā. Baznīcas žogs tika uzbūvēts no vecā dievnama ķieģeļiem. Tika saglabāts arī dievnama Debesu aizbildņa vārds. 1903. gada 26. oktobrī notikusi jaunuzceltā dievnama iesvētīšana par godu Svētajam labticīgajam kņazam Ņevas Aleksandram. Iesvētīšanas ceremoniju veicis Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928) [8].

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un 1917. gada pavasarī Lemzalas pilsētu (Limbažus) bija pārņēmuši revolucionārie notikumi. Pēc militāro varas iestāžu rīkojuma 1917. gada rudenī visi baznīcas zvani, panikadili (jeb kroņlukturi), svečturi, lampādas, metāla baznīcas karogi un cits aprīkojums tika evakuēti uz Maskavas artilērijas noliktavu. Arhīvs un vērtīgākais īpašums tika nogādāts Novgorodas Svētā Gara sieviešu klosterī.

1919. gadā pilsētu pārdēvēja par Limbažiem. 1920. gadu pirmajā pusē Limbažu pareizticīgo draudzi arī skāra Pareizticīgās Baznīcas vajāšanas. Četrus gadus ilgušās tiesvedības rezultātā kļuva iespējams apstiprināt baznīcas draudzes tiesības uz zemes īpašumu. 1923. gadā dievnamā atgriezās tā septiņi zvani. Lai gan draudzes locekļi lielākoties bija nabadzīgi, 1924.–1925. gadā viņiem izdevās atrast līdzekļus baznīcas remontam [9].

1937. gadā Limbažu dievnmas tika no jauna iesvētīts par godu Kristus Apskaidrošanai.

Pēc Otrā pasaules kara Limbažu baznīcas zvanu tornī bija saglabājušies tikai divi no septiņiem baznīcas zvaniem, pārējie1944. gadā tika nogādāti Vācijā. Dievnama kapitālais remonts tika veikts 1983. gadā.

Vērienīgi dievnama remonta un restaurācijas darbi tika veikti 2004.–2007. gadā, kad tika ierīkota centrālapkures sistēma, nomainīts metāla jumta pārsegums un baznīcas jumolu vara pārklājums, uzstādīti jauni krusti, veikts kvalitatīvs iekštelpu remonts, labiekārtota dievnama teritorija un izremontēts žogs. Baznīcas draudze iegādājās sešus jaunus zvanus, kas tika iesvētīti 2007. gada 10. jūnijā. 2005.–2013. gadā tika kapitāli izremontēti oriģinālie dalītie logi. 2011. gadā tika apgleznotas altārdaļas sienas, 2016. gadā atjaunota altārgalda apzeltītā metāla rīza.

2021. gadā Limbažu dievnama ēkā tika nosiltināti bēniņu pārsegumi, pēc tam – 2022. gadā tika apgleznotas dievnama centrālā četrstūrveida apjoma telpas sienas un griesti, kā arī nomainīti augšējā līmeņa logi. 2022. gada 7. augustā draudzes namā, kas atrodas blakus baznīcai, tika atklāts arhibīskapa Jāņa (Garklāva) piemiņas muzejs. 2024. gadā, pateicoties vietējās pašvaldības palīdzībai, Limbažu pareizticīgo kapos tika atjaunota kapliča.

Limbažu pareizticīgo dievnama vēsture ir cieši saistīta ar latviešu pareizticīgās kultūras personību likteņiem. Limbažu baznīcā par psalmotāju kalpojis, latviešu zemnieka dēls, nākamais Rīgas bīskaps, Čikāgas un Mineapoles arhibīskaps Jānis (Garklāvs, 1898–1983), kurš pēc Rīgas Garīgā semināra absolvēšanas un iesvētīšanas par priesteri svētkalpojis Kolkas, Ķūlciema, Dundagas un Talsu pareizticīgo latviešu draudzēs. Grūtajos Otrā pasaules kara gados t. Jānis Garklāvs kļuvis par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas bīskapu. 1944. gadā bīskaps Jānis bija spiests pamest Latviju, pavadot brīnumdarošo Vissvētās Dievmātes Tihvinas ikonu, un palika šīs ikonas glabātājs līdz pat savas dzīves pēdējām dienām. Pēc viņa nāves par Tihvinas ikonas glabātāju kļuva viņa adoptētais dēls virspriesteris Sergijs Garklāvs, kurš 2004. gadā šo brīnumdarošo ikonu nodevis atpakaļ Tihvinā.

1931.–1937. gadā Limbažu baznīcas pārzinis bija tēvs Jānis Baumanis (1908–1985). Zemnieka emigranta dēls, viņš ir dzimis Sibīrijā, 1928. gadā atgriezies Latvijā, absolvējis Rīgas Garīgo semināru. Limbažu draudzē joprojām ir saglabājusies gaiša piemiņa par t. Jāni Baumani, kā labestīgu un sirsnīgu priesteri, kurš bijis autoritāte visiem limbažniekiem. Bīskapu Jāni (Garklāvu) un t. Jāni Baumani visu mūžu ir saistījusi cieša draudzība. Tēva Jāņa Baumaņa vārds tiek godināts arī Dienvidamerikas pareizticīgo kristiešu vidū, kur pēc emigrācijas no Latvijas 1944. gadā viņš faktiski kļuva par pareizticīgo kopienu dibinātāju Venecuēlā [10].

Limbažu baznīcas pārzinis tās celtniecības laikā bija priesteris t. Georgijs Auziņš (1869 – pēc 1946). Latviešu zemnieka dēls, viņš absolvējis Rīgas Garīgo semināru un 1896.–1913. gadā svētkalpojis Limbažu baznīcā. 1914.–1917. gadā Pirmā pasaules kara frontēs t. Georgijs bijis pulka kapelāns, par šo kalpošanu viņš tika apbalvots ar Svētās Annas ordeni bez zobeniem. Pēc 1927. gada viņš svētkalpojis Rāksalas Kristus Krusta Pacelšanas baznīcā un Saikavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā Latvijā [11]. 1946. gadā, būdams pensionārs, viņš tika minēts kā Rīgas Svētās Trijādības baznīcas Pārdaugavā draudzes vecākais [12].

Kā 19. gadsimta beigās rakstījis t. Georgijs Auziņš "Lemzalas draudze, ņemot vērā tās dedzību Dieva nama apmeklēšanā, tās stingrību pareizticībā un dedzību baznīcas rituālu un sakramentu izpildē, ir ierindojama starp labākajām Vidzemes draudzēm, kas sastāv no latviešiem"[13].

1903. gadā uzceltās Limbažu baznīcas arhitektoniskais veidols ir vērtējams kā Rīgas arhitektu 19. gadsimta pēdējā ceturksnī paveiktā radošā darba rezultāts. Šo gadu laikā arhitekti: Heinrihs Kārlis Šēls, Jānis Frīdrihs Baumanis, Roberts Augusts Pflūgs un Apollons Ēdelsons – kanona ietvaros izstrādājuši arhitektūras risinājumus jaunām baznīcām, kuru masveida būvniecība tajā laikā notikusi Vidzemē latviešu un igauņu pareizticīgo draudzēm.

Uzsvērtā plāna un trīsdimensiju kompozīcijas pareizība, arhitektūras tēla līniju precizitāte un vizuālā skaidrība, stingra simbolisko detaļu izvēle veicināja vietējo pareizticīgo iedzīvotāju iepazīstināšanu ar ticības dogmatiem, bet kanona radošā interpretācija ļāva radīt oriģinālus, tieši Vidzemei raksturīgus dievnamu celtniecības paraugus, kuriem nav analogu pārējā pareizticīgo pasaulē.

19. gadsimta beigās savdabīgais baznīcu "ķieģeļu" stils bija sasniedzis savu pilnību. Ķieģeļu mūra dekoratīvās iespējas padarījušas baznīcu fasādes par izteiksmīgām jeb "runājošām", atklājot ticības mācības teoloģisko jēdzienu detaļas. Šādas "runājošas" arhitektūras piemērs ir Limbažu baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta 1903. gadā, it kā apkopojot cienīgus 19. gadsimta arhitektūras meklējumus. Šeit pareizticīgo dievnama ideja pilnībā tiek īstenota, nevis mehāniski atkārtojot iepriekš zināmas formas, bet gan pielietojot radošu "gudras izvēles" metodi, lai radītu simbolisku tiltu starp Debesīm un zemi. 1870. gadu arhitekti-romantiķi, meklējot reģionālo stilu, izvēlējās zinātniski pamatotas vēsturiskās formas, jo šāda izvēle bija raksturīga eklektisma laiku arhitektūrai. Šai arhitektu paaudzei piederējis arī Rīgas eklektisma meistars arhitekts Oskars Bārs, Limbažu baznīcas projekta autors.

Ludmila Kļešņina

[1] Skat. https://ru.wikipedia.org/wiki/

[2] Гаврилин A. «Под покровом Тихвинской иконы. Архипастырский путь Иоанна (Гарклавса)». – СПб: «Алаборг», Тихвин: Издательская служба Тихвинского монастыря, 2009. 29., 159. lpp.

[3] Turpat. 25., 31. lpp.

[4] Vladimirs Lunskis (1862–1920) – būvinženieris-arhitekts, Sanktpēterburgas Civilinženieru institūta absolvents. 1891.–1905. gadā – Vidzemes guberņas arhitekts. 1896.–1899. un 1901.– 1920. gadā viņš izpildījis Rīgas eparhijas arhitekta vietas pienākumus. https://vivaldi.nlr.ru/bx000050223/view/#page=214

No 1893. gada viņš bija vairāku ieslodzījuma vietu un cietuma ēku celtniecības komiteju loceklis.

Zinātniski analītiskais žurnāls «Православие в Балтии» № 5 (14). – Rīga, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016. 19. lpp. Raksts: Берташ А. «В. И. Лунский – рижский епархиальный архитектор».

[5] Oskars Aleksandrs Johans Bārs (1848–1914) bija pirmais Vidzemes arhitekts, kurš 1874. gadā absolvējis Rīgas Politehnikumu. No 1875. līdz 1879. gadam viņš bija Jelgavas galvenais arhitekts, Rīgā strādāja par būvinspektoru. No 1899. līdz 1901. gadam viņš izpildījis Rīgas eparhijas arhitekta vietas pienākumus. Eklektisma, nacionālā romantisma meistars, viņš meistarīgi apguvis “ķieģeļu” stilu. Krastiņš J. «Rīgas arhitektūras meistari», Jumava 2002. 134.– 137. lpp.

[6] Limbažu muzeja arhīvs. «Летопись Лемзальской Александро-Невской церкви, Рижской епархии, Вольмарского уезда и благочиния, находящейся в г. Лемзале, с 1822 года». 125.–131. lpp.

[7] LVVА, 4754. f., 2. ap., 190. lieta, 37. lpp. Клировая ведомость Лемзальской церкви за 1901 г.

[8] Гаврилин A. «Под покровом Тихвинской иконы. Архипастырский путь Иоанна (Гарклавса)». – СПб: «Алаборг», Тихвин: Издательская служба Тихвинского монастыря, 2009. 39. lpp.

[9] Turpat, 67.–69. lpp.

[10] Гаврилин А. «Неизвестные» латвийские священнослужители : протопресвитер Иоанн (Jānis) Бауманис». Rakstu krājumā «Православие в Латвии». 8. laidiens. – Рига: Филокалия, 2010. 21.–54. lpp.

[11] http://feodorovna.ucoz.lv/publ/raznoe/biograficheskij_spravochnik/a_str_4_alfavitnyj_razdel/51-1-0-684

[12] http://troicezadvinskaja.lv/drukat-zina.php?id=999994284

[13] Limbažu muzeja arhīvs. «Летопись Лемзальской Александро-Невской церкви, Рижской епархии, Вольмарского уезда и благочиния, находящейся в г. Лемзале, с 1822 года». 13. nodaļa. 77. lpp.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1822.–1823. gadā – t. Terentijs Ustinskis (1787–1862).

1823.–1835. gadā – t. Pāvels Ņevdačins (1799–1860).

1835.–1844. gadā – t. Feodors Pečerskis (1813–?).

1844.–1877. gadā – t. Stefans Meņšikovs (1815–1882).

1880.–1882. gadā – t. Mārtiņš Miķelsons (1834–1882).

1883.–1896 . gadā – t. Vladimirs Znamenskis (1848–1897).

1893.–1896. gadā – psalmotājs; 1896.–1913. gadā – priesteris t. Georgijs Auziņš (1869–?).

1909.- 1911. gadā – psalmotājs Pēteris Gredzens (1887–1942).

1913.– 1930. gadā – t. Aleksijs Kolosovs (1864–1935).

1924.–1933. gadā – psalmotājs, 1943.–1944. gadā – Rīgas bīskaps, 1957.–1978. gadā – Čikāgas un Mineapoles arhibīskaps Jānis Garklāvs (1898–1982).