Karosta Liepājā

Liepājas Karosta, kas 1894. gadā tika nosaukta imperatora Aleksandra III vārdā

Karostas rajons

Karostas Ziemeļu forts. Foto autors – V. Lieģis

19. gadsimta pēdējā ceturksnī politiskā situācija pasaulē attīstījās tā, ka Krievijas impērijas vadība nolēma izveidot vēl vienu kara ostu Baltijas jūrā, kas atrastos ne tik tuvu Sanktpēterburgai, kā Kronštates osta. Par pašu piemērotāku vietu tika atzīta neaizsalstošā osta Libavā/ Liepājā. Turklāt šeit jau bija liela tirdzniecības osta un krustojās vairākas stratēģiski svarīgas dzelzceļa līnijas, kas nodrošinātu karostas būvniecību un darbību. Pie tam cietoksnis aizsargātu ostu un dzelzceļu no robežas puses.

Jūrā, pie Ziemeļu vārtiem, tika nolemts izveidot uzbērto fortu, starp ezeriem – vēl vienu fortu, ko papildinātu astoņas artilērijas baterijas un aizsargātu ūdens grāvis. Tika nolemts nostiprināt arī zemes šaurumus, kas atdala ezerus no jūras. Astoņām piekrastes baterijām bija jānoslēdz aizsardzības līnija.

Krievijas impērijas Jūras ministrija plānoja izveidot jaunu kara flotes bāzi Liepājā divos posmos: pirmkārt, uzbūvēt priekšostu (franču: avant-port – tulk.piez.) un, otrkārt, saskaņojot projektu ar Kara ministriju, uzbūvēt arī pašu Karostu. Priekšostas (avanporta) celtniecībai tika atvēlēti pieci gadi – no 1890. līdz 1894. gadam.

Jau 1882. gada rudenī bija gatavs Karostas projekts, ko izstrādājis Polijā dzimušais skotu izcelsmes kara inženieris pulkvežleitnants Ivans-Alfrēds Makdonalds (1850–1906). Taču tikai dažus gadus vēlāk, pēc tam, kad Vācijas imperators bija apstiprinājis karakuģu būves programmu, kuras īstenošana padarītu Vāciju par augstākās klases kara flotes īpašnieci Baltijas jūrā, Krievijas ķeizars Aleksandrs III (1845–1894) piekritis uzsākt Karostas būvniecību Liepājā. Jāatzīmē, ka Aleksandra III dekrēts tika parakstīts 1890. gada 15. janvārī – ķeizara Vilhelma II (1859–1941) dzimšanas dienā (pēc vecā stila).

1890. gada 19. janvārī par Karostas būvniecības galveno vadītāju tika iecelts kara inženieris I. A. Makdonalds, jau būdams pulkveža pakāpē. Par celtniecības darbuzņēmējiem tika izvēlēti P. Boreiša un S. Maksimovičs, kuri būvniecības konkursā prasījuši pašu minimālāko tāmes apmēru. Pēc aptuvenām aplēsēm, kopā ar aprīkojumu un ieročiem cietoksnim bija jāizmaksā 15,55 miljoni rubļu. Darbuzņēmēji nekavējoties enerģiski ķērās pie darba: viņi nopirka nepieciešamos kokmateriālus un akmens būvmateriālus, iegādājās un nosūtīja uz Liepāju četrus tvaika pāļdziņus, astoņus maziegrimes bagarprāmjus (jeb zemju laivas); Anglijā un Vācijā tika pasūtītas citas mašīnas un ierīces. Līdz 1890. gada 30. jūnijam būvlaukumā bija ierīkoti vairāk nekā astoņi kilometri dzelzceļa sliežu ceļu, ielikti betona rūpnīcas un akmens apstrādes darbnīcu pamati.

Celtniecības darbu mērogs šķita patiesi gigantisks - tika būvēti viļņlauži un mols, kā arī daudz baseinu, doku, darbnīcu un kazarmu. Tika izrakts kuģojams kanāls, kas savienoja Baltijas jūru un ezeru. Kanāla platums – aptuveni 128 metrus uz ūdens virsmas un 64 metrus uz grunts. Pāri kanālam tika izbūvēta unikāla inženiertehniskā būve – izgriežamais tilts, kas bija vienīgais izgriežamais metāla konstrukciju tilts Kurzemes guberņā (kā arī visā Latvijas teritorijā). Pastāv versija, ka šis tilts projektēts pēc slavenā Francijas būvinženiera un arhitekta Gistava Eifeļa (1832–1923) tehniskās skices; tilta metāla konstrukcijas tika izgatavotas Brjanskā, bet izgriežamie mehānismi un elektromotors – Beļģijā. Tilts uzbūvēts no divām identiskām izgriežamām fermām, kuras var pagriezt par 90 grādiem katru uz savu pusi.

Līdztekus tam tika uzbūvēts arī šāds tā laika inženiertehniskās mākslas darbs kā 37 metrus augsts Karostas ūdenstornis. Ūdens no dziļurbuma akām ar tvaika sūkņiem tika iesūknēts ūdenstorņa tvertnē un no turienes trīs reizes dienā divu stundu laikā ūdens tika piegādāts kara pilsētiņas namu bēniņu tvertnēs.

Kara pilsētiņu bija ieplānots uzbūvēt puskilometra attālumā no Baltijas jūras krasta. Šī pilsētiņa ar savu infrastruktūru un precīzi izstrādātu ielu plānojumu bija paredzēta vairākiem tūkstošiem cilvēku. Izstrādājot projektu, būvinženieri apkopoja līdzīgu pilsētiņu izveides pieredzi Ķīlē, Vilhelmshāvenā, Toronto un Portsmutā. Visas zemākā ranga militārpersonas tika paredzēts apvienot desmit flotes ekipāžās, kas veidotu divas divīzijas, un katru ekipāžu bija paredzēts nodrošināt ar divstāvu kazarmu. Daļa jūras virsnieku saņemtu dienesta dzīvokļus kara pilsētiņā, citiem būtu jāīrē dzīvojamās telpas Liepājā.

Projekta ietvaros tika ieplānots, ka par Karostas kompleksa arhitektūras akcentiem kļūs Svētā Nikolaja Jūras katedrāle un Jūras virsnieku saieta nams, kā arī segta arēna (jeb manēža, no kuras mūsdienās ir saglabājušās tikai sienas) jūrnieku sporta aktivitātēm. Šai celtnei bija vieglas konstrukcijas jumts, kas ieklāts ar stikla dakstiņiem. Pirms Pirmā pasaules kara katru svētdienu šeit notika kavalērijas zirgu izjādes un zirgu skriešanas sacīkstes.

Karostas pamatu ielikšanas svinīgā ceremonija notika 1893. gada 12. augustā. Dienu iepriekš Baltijas kara flotes kuģi ar imperatora jahtu “Poļarnaja Zvezda” (Polārzvaigzne) un eskadras bruņukuģi “Imperators Aleksandrs II” priekšgalā iebrauca priekšostas akvatorijā un stāvēja reidā. Goda sardze sagaidīja ķeizaru Aleksandru III pie speciāla piekrastes paviljona, kas tika uzcelts pamatu ielikšanas ceremonijas vietā. Ķeizars sveica goda sardzi, noklausījās kara apgabala komandiera raportu un kopā ar ķeizarieni Mariju Fjodorovnu (1847–1928; pirms laulībām - Dānijas princese Dagmāra Marija Sofija Frederika – tulk.piez.), troņmantinieku, lielkņaziem un svītas pārstāvjiem devās uz paviljonu. Tur, pēc aizlūguma dievkalpojuma, godātie viesi ievietoja sudraba monētas divās speciāli sagatavotās glabātavās, tad tika ielikti pamatu dēļi un virs tiem – pamatakmeņi ar personu vārdiem. Abas memoriālās glabātavas tika novietotas noteiktajā vietā Ziemeļu molā.

1894. gada 4. janvārī tika veikta pirmā Karostas rajona – Liepājas admiralitātes – plāna izstrāde, un tad nekavējoties sāka veikt urbumu urbšanu tur, kur bija jāatrodas dokiem. Taču drīzumā atklājās, ka šajā vietā zem plānas smilšu kārtas atrodas cietu iežu slānis. Tāpēc nācās mainīt kanāla gultnes virzienu, arī doki un baseini tika pārvietoti dienvidu virzienā. Iespaidīgs apjoms bija ūdenstilpei, kuras projekts tika izstrādāts kuģu pietauvošanās vietai. Šajā baseinā bija iespējams uzņemt 36 pirmā ranga kuģus, tādu pašu skaitu otrā ranga kuģu un ap 60 trešā ranga kuģu, kā arī līdz 50 kravas un ogļu pārvadāšanas baržas.

Pēc Aleksandra III nāves troni mantojis Nikolajs II (1868–1918). 1894. gada 5. decembrī Nikolajs II izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru Liepājas Karosta tika nosaukta viņa tēva – imperatora Aleksandra III vārdā, kurš faktiski arī sāka tās būvniecību.

Lai gan 1895. gadā Kara ministrijā tika nolemts, ka cietoksnim jāspēj pašam aizstāvēties bez kara flotes līdzdalības, šis lēmums kopumā nebija traucējis būvniecībai. Šeit jau bija uzbūvētas sešas akmens celtnes, divdesmit sešas koka kazarmas un daudzas citas ēkas. Līdz 1898. gada vasarai pilnībā bija gatavs kanāls, kuģubūves un mehāniskās darbnīcas, doks, smēde, ostas un pārtikas noliktavas, kā arī virsniekiem domātās dzīvojamās ēkas. Tika uzbūvēti arī divi hospitāļa paviljoni, virtuve, pirts, divi šaujampulvera pagrabi, šķūnis artilērijas munīcijas glabāšanai un dažas citas celtnes.

1898. gada 4. jūnijā tika apstiprināts Imperatora Aleksandra III Karostas pagaidu militārais personāls. 1898.–1899. gada ziemu Karostā pavadījuši eskadras bruņukuģis “Petropavlovska”, piekrastes aizsardzības bruņukuģis “Admirālis Ušakovs”, lielgaballaiva “Hrabrij” (Drošsirdīgais) un transports “Bakan”. Karakuģi atradās bruņotā rezervē, 12 stundu gatavībā doties jūrā.

20. gadsimta sākumā Krievijas impērijā bija vērojams rūpnieciskās ražošanas kritums un masveida bezdarbs. Karš ar Japānu un 1905. gada revolūcijas notikumi kļuva par nozīmīgu triecienu valsts kasei. Tas palēninājis arī Liepājas Karostas būvniecības gaitu, traucējis infrastruktūras objektu nodošanu ekspluatācijā ieplānotos termiņos. Taču, neskatoties uz to, Karosta tika attīstīta.

1906. gadā Liepājas Karosta saņēma Vācijas rūpnieciskās kompānijas «Telefunken» sistēmas pirmo radiostaciju ar apraides diapazonu līdz 100 jūdzēm. Vēlāk šī radiostacija kļuva par Baltijas jūras Sakaru dienesta daļu, bet Pirmā pasaules kara pirmajās dienās tā tika demontēta. Tās vietā Liepājā tika uzstādīta mobilā radiostacija un radiopelengators.

1903. gada augustā Karostu apmeklējis imperators Nikolajs II. Vizītes laikā viņš atzīmējis:“Nedrīkst aprobežoties ar jau pabeigto darbu pie ostas būvniecības un ostu ir jāturpina paplašināt, ciktāl tas ir nepieciešams Baltijas flotes nākotnei.” Izpildot imperatora rīkojumu, Jūras ministrija sāka precizēt darba programmu 1907.–1917. gadam, kas prasīja (saskaņā ar provizoriskām aplēsēm) 37 miljonus rubļu.

Tomēr turpmākā vēstures notikumu gaita izjauca šos plānus. Pēc pirmajām Krievijas impērijas armijas un kara flotes sakāvēm Krievijas-Japānas karā, Karostā sākās mītiņi un streiki, kas kļuva biežāki pēc kaujas Cusimas šaurumā (šajā kaujā Klusā okeāna kara flotes 2. eskadra viceadmirāļa Zinovija Rožestvenska vadībā cieta sakāvi no Japānas Imperatora kara flotes – tulk. piez.). Gandrīz vai visi būvniecības darbi Karostā bija apstājušies.

Pēc sakāves karā ar Japānu stratēģiskās situācijas izmaiņas Baltijas jūrā piespieda Krievijas impērijas vadību pazemināt Liepājas Karostas statusu. Tā kļuva par Pirmās mīnu kuģu vienības un Zemūdens navigācijas mācību vienības bāzi. 1906. gada maijā Jūras kara ministrs viceadmirālis Aleksejs Biriļovs (1844–1915), atsaucoties uz izmaiņām militārās tehnikas jomā, kas prasītu darbnīcu un noliktavu aprīkojuma nomaiņu, devis rīkojumu pabeigt jau uzsākto celtņu būvniecību, neuzsākot jaunas.

Ar Krievijas impērijas Valsts Aizsardzības padomes 1907. gada 27. jūnija lēmumu Liepājas cietoksnim tika atcelts cietokšņa statuss. Tika dota pavēle sagatavot visas šeit esošās aizsargbūves likvidācijai kara laika apstākļos.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un Krievijas impērijai bija jāiesaistās cīņā ar Vāciju. 1915. gada 17. aprīlī Baltijas kara flotes komandieris deva pavēli kara flotei atstāt Liepāju. Saskaņā ar rīkojumu cietokšņa artilērijas baterijas un radiostacija tika iznīcinātas, pie priekšostas dienvidu vārtiem tika nogremdēti vairāki kuģi un zemessmēlējs (jeb bagarmašīna). Tika uzspridzināts arī dzelzceļa tilta pār kanālu ziemeļu laidums.

1915. gada 24. aprīlī Liepājas Karostu apšaudīja Vācijas kara flotes kreiseri, un nākamajā dienā pēc sīvas kaujas, vācu majora Kluka vadītā militārā vienība ieņēma Vecpilsētu un pēc tam arī cietoksni. Līdz ar to Imperatora Aleksandra III Karosta izbeidza savu pastāvēšanu.

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts izveidošanas, starpkaru laikposmā, šeit dislocējās atsevišķas Latvijas Kara flotes vienības, kuras vēlāk tika apvienotas Jūras krasta apsardzes eskadrā. Līdz 1940. gadam Latvijas Jūras spēkos bija trīs mīnu kuģi: “Virsaitis”, “Viesturs”, “Imanta” un divas zemūdenes — “Spīdola” un “Ronis”. No visiem karakuģiem tikai “Viesturs”, kas PSRS Baltijas kara flotes sastāvā Somu jūras līcī cīnījies pret nacistiem ar numuru T-298, bija pārcietis Otro pasaules karu.

Padomju okupācijas laikos kara pilsētiņas kanālā dislocējās zemūdenes. Kanāla galā, netālu no Tosmares kuģubūvētavas, patlaban var redzēt tikai angāru, kur šīs zemūdenes atradušās. 1967. gadā tirdzniecības osta tika likvidēta un Liepāja ieguva “slēgtas pilsētas” statusu. Šeit tika dislocētas padomju karaspēka vienības - ap 26 tūkstošiem militārpersonu, un kara pilsētiņa aizņēma gandrīz vai trešdaļu no pilsētas kopējās platības. Tolaik Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem.

1990. gadu sākumā, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, sākās arī Latvijas Jūras spēku atjaunošana. Jūras virsnieki, kuri dienējuši bijušās PSRS Kara flotē, atgriezās dzimtajā Latvijā; viņi arī sastādījuši jauno Latvijas Jūras spēku militārā personāla pamatu. Karostas dienvidu rajonā atradās štābs. Tagad kara pilsētiņas teritorijā dislocējas Baltijas valstu Ūdenslīdēju un zemūdens mīnētāju apmācības centrs.

Mūsdienās bijusī imperatora Aleksandra III Karosta ir iecienīts tūrisma objekts. Tajā ir apskatāmi šādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Karostas ūdenstornis, O. Kalpaka izgriežamais tilts, Karostas cietums, Svētā Nikolaja Jūras pareizticīgo katedrāle u.c. Šeit atrodas modernās mākslas galerija un sērfošanas klubs. Tiek rīkotas ekskursijas uz pazemes fortu labirintiem un piekrastes nocietinājumiem, kā arī cietuma apskates (objekts tika būvēts kā virssardzes ēka). Karostas cietuma kazemātos bija izcietuši sodu garnizona jūrnieki, kuri piedalījušies 1905. gada notikumos.

Liepājas Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kam ir īpaša nozīme Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā, taču lielākā daļa celtņu ir pamestas un pakāpeniski sabrūk.

Oļegs Puhļaks

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

Р. В. Кондратенко. Военный порт императора Александра III в Либаве.// Исторический альманах «Цитадель», №№ 2 (5). 1997. № 1 (6) 1998.

Гавань янтарного моря. – Лиепая, 1963. 151. lpp.

Струмилин С. Г. Очерки экономической истории России.– Москва, 1960.

Latvijas Jūras spēku Preses dienesta materiāli.