Larisa Tuisova
Larisa Tuisova (1948. g. 14. martā Zirenkā, Jakutijā, Krievijas PFSR) – balerīna un pedagoģe horeogrāfe.
No 1958. līdz 1966. gadam Larisa Tuisova mācījās Rīgas Baleta skolā pie pedagoģēm N. Ļeontjevas un I. Strodes un stažējās Maskavas Lielajā teātrī pie G. Krilovas. No 1966. līdz 1990. gadam L. Tuisova bija Latvijas Nacionālās operas baleta trupas soliste.
Larisa Tuisova ir spīdoša balerīna, latviešu baleta zvaigzne, kas ir ierakstījusi spožas lappuses Latvijas baleta mākslas vēsturē. Balerīna ir radījusi neaizmirstamus tēlus uz Latvijas Operas un baleta teātra skatuves.
Kleopatra Tuisovas izpildījumā likās vāja un neaizsargāta un tanī pat laikā apdāvināta ar mistisku maģisko spēku. Viņas atveidotais Gajanē tēls bija ekspresīvs un spīdošs; pirmoreiz balerīna izpildīja šo lomu baleta „Gajanē” pirmizrādē uz Rīgas skatuves 1976. gadā. Tuisova tiek uzskatīta par vienu no labākajām Karmenas baleta partijas atveidotājām: viņas varone ir jaunības kaismes pilna, pievilcīga, dinamiska, lepni paceltu galvu viņa iet pretī savam liktenim. Šo un citas baleta partijas Larisas Tuisovas izpildījumā baleta mākslas kritiķi vērtē kā pasaules mēroga šedevrus.
Uz Latvijas Operas un baleta teātra (patlaban – Latvijas Nacionālā opera) skatuves Larisa Tuisova dejoja 24 gadus. Savu baletdejotājas karjeru viņa pabeidza 40 gadu vecumā. Pēdējā izcilās balerīnas uzstāšanās notika F. Amirova baletā «Tūkstoš un viena nakts».
Patlaban Larisa Tuisova strādā par pedagoģi horeogrāfi Olimpiskajā centrā, Mākslas vingrošanas skolā, kā arī baleta studijā pie Allas Saharovas un studijā «Rondo»; viņa konsultē, pasniedz horeogrāfijas stundas.
«Viņai allaž ir domīga un skumīga sejas izteiksme – gan dzīvē, gan fotogrāfijās. Viņa ļoti uzmanīgi izturas pret citiem cilvēkiem. Viņa slēpj sevī kaut ko vēl neizteiktu; kaut ko tādu, kas sagādā viņai sāpes, ko nevar uzticēt vienkāršas ziņkāres pārņemtajiem ļaudīm. Ja kādu reizi uz mūsu baleta skatuves parādītos Tatjana Larina, tad viņai būtu dziļās un skumīgās Larisas acis.»
(Ēriks Tivums, „Liesma”, 1978., Nr. 5).
«Es esmu laimīga, ka man bija lemts strādāt kopā ar tādām zvaigznēm kā Boriss Eifmans un Māris Liepa.»
(L. Tuisova).
Baleta partijas:
Lilija (P. Barisona «Ziedu vija», 1967. g.); viena no kalnu jaunavām ( E. Grīga baletā «Pērs Gints», 1967. g.); Pa de truā, Odete-Odīlija (P. Čaikovska baletā «Gulbju ezers», 1968., 1972. g.); Lapsa (I. Morozova baletā «Dakteris Aikāsāps», 1967. g.); Kadiča (V. Vlasova baletā «Asele», 1969. g.); Dieviete ( C. Punī, R. Drigo, R. Glāzupa baletā «Parīzes Dievmātes katedrāle», 1970. g.); Odaliska ( Ā. Adāna baletā «Korsārs», 1971. g.); Karmena (Ž. Bizē-R. Ščedrina «Karmena», 1973. g.); Maša (P. Čaikovska baletā «Riekstkodis», 1972. g.); Kleopatra (J. Lazareva baletā „Antonijs un Kleopatra”, 1972. g.); Franciska ( J. Štrausa «Pie zilās Donavas», 1974. g.); Aurora ( P. Čaikovska baletā «Apburtā princese», 1975. g.); Gajanē (A. Hačaturjana baletā «Gajanē», 1976. g.); Skaidrīte (A. Kalniņa baletā «Staburadze», 1976. g.); Žizele (Ā. Adāna baletā «Žizele», 1977. g.); Līza ( L. Herolda baletā «Veltīgā piesardzība», 1978. g.); Jaunava (I. Kalniņa baletā «Pārtrauktā dziesma», 1978. g.); Valentīna (А. Ešpaja baletā «Angara», 1981. g.); Džuljeta ( S. Prokofjeva baletā «Romeo un Džuljeta», 1982. g.); Jaunava ( K. M. Vēbera «Rozes vīzija», 1981. g.)
Goda nosaukumi un apbalvojumi:
Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1976. g.);
Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece (1982. g.);
Medaļa «Par varonīgu darbu» (1976. g.);
„Latvijas gāzes” balvas laureāte nominācijā «Par leģendāru dzīvi mākslā »(2010. g.).
Triju Zvaigžņu 3. pakāpes ordenis (2012).
Marina Mihaileca
Informācijas avoti:
Туисова, Лариса. "Без балета жить не могу" („Bez baleta es nespēju dzīvot”): Час.- N 176 (14 сент. 2010), 11. lpp. : portr.;
Hunhena B. Dejo Larisa Tuisova.// Padomju Jaunatne.1974. g. 03.04.
