Konstantīns Portnovs
Konstantīns Portnovs (1908. g. 29. augustā Rīgā, Krievijas impērijā – 1943. g. 22. vai 23. oktobrī, nacistu nogalināts, Rīgā, Ostlandē / Latvijā) – vecticībnieku kopienas aktīvists, ticības mācības skolotājs, antifašists.
Konstantīns Portnovs dzimis Rīgā. Kristīts Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā. Vecāki: Romāns Portnovs un viņa sieva Irina (dzimusi Vlasova) cēlušies no Kauņas guberņas (citos avotos: tēvs ieradies Rīgā no Vitebskas guberņas). Ģimene dzīvoja Lielajā Maskavas ielā 112 (tagad 116.) 1914. gadā tēvs ģimeni pameta un divus gadus vēlāk nomira. Mātei vienai nācās audzināt dēlu.
1922. gadā Konstantīns Portnovs beidza Rīgas 5. krievu (vecticībnieku) pamatskolu un iestājās Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā, taču materiālo apstākļu pēc to nepabeidza. Tika iesaukts Latvijas armijā, dienēja 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1932. gadā beidza Otros vecticībnieku reliģijas izglītošanas kursus Daugavpilī. No 1932. gada 1. novembra K. Portnovs strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā, gan tikai uz laiku kā aizvietotājs, jo viņam nebija vidējās izglītības. Viņam tika atļauts strādāt par skolotāju tikai pamatskolā. Tāpēc Portnovs pasniedza ticības mācību arī Rīgas vakara pamatskolā, Rīgas 5. un 12. krievu pamatskolā. 1935./1936. mācību gadā Portnovs sāka mācīties Rīgas krievu apgaismības biedrībā, bet pēc tās slēgšanas, Latviešu jaunatnes ģimnāzijā, ko beidza 1939. gadā
Līdzās mācībām un darbam Portnovs iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija „Krievu senatnes veicinātāju pulciņa” biedrs, ko vadīja Ivans Zavoloko. Piedalījās skautu kustībā.
1940. gadā ticības mācību skolās vairs nepasniedza. Portnovam nācās meklēt jaunu sfēru, kur pielietot savas zināšanas. Bez darba viņš nepalika.
Konstantīnu Portnovu interesanti raksturoja viņa bijušais kolēģis no Rīgas vakara pamatskolas Heinrihs Grosens: „Izmeklēti laipns, un piesardzīgs. Ne tik daudz reliģiozs, cik nacionāli noskaņots. <> Viņš bija ievērojams sabiedriskais darbinieks un ļoti daudz laika veltīja jaunatnei, audzinot krievu nacionālajā garā. Daudz laika viņš ziedoja darbam ar krievu skautiem, kuri viņu ļoti mīlēja. Portnovs audzināja jaunos un mācījās pats. Viņš bija 21. krievu skautu vienības priekšnieks. <> Kad ienāca boļševiki, daži komunistiem labvēlīgi audzēkņi ļauni priecājās, sak, „beidzot to popu novāksim”. Taču par „popu” nodēvētais Portnovs nenoskuma, viņš turpināja pasniegt citus priekšmetus un pat sāka uzstāties, precīzi izpildot boļševiku rīkojumus. <> Teica runas, skaidrojot vienu vai otru notikumu boļsevisma vēsturē. Runāja tieši kā rakstīts viņu grāmatās, nepieliekot no sevis ne vārda, bez dvēseles klātbūtnes. <> Laipojot starp kompartiju un mums, bezpartejiskajiem un komunisma ienaidniekiem, gribot izpatikt visiem un pat audzēkņiem, Portnovs kļuva neaizvietojams, un iesauka „pops” pavisam drīz pazuda.
1941. gada februārī viņš bija pie manis – atvadījās, apskāva un no sirds vēlēja visu to labāko. „Vai palikšu dzīvs – viss Dieva rokās”, bija viņa pēdējie vārdi”.
Šie vārdi izrādījās pravietiski. Pēc tam, kad Latviju okupēja nacisti, viņš ar savu dzīvesbiedri Кomitu, ierosināja padomju karavīru apglabāšanu Ivana kapos, vāca līdzekļus kapa pieminekļa uzstādīšanai, palīdzēja padomju karagūstekņiem. Taču precīzu ziņu par dzīvesbiedru aresta un nošaušanas cēloni nav.
Spriežot pēc Kirila Munkeviča pierakstiem, Konstantīnu Portnovu nošāva 1943. gada 22. vai 23. oktobrī.
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA, 1632. f., 1. apr., 16678, 16679.l.
LVVA, 2996. f., 15. apr., 22446, 22447.l.
Г. Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава, 1994, № 3.
Я. Дзинтарс. Тайны рижского подполья. – Рига: Авотс, 1986.
Ilustrācijas tēmai
