Konstantīns Pavlovs

Konstantīns Pavlovs (1907. g. 27. maijā Jēkabpilī, Krievijas impērijā – 1976. g. 25. janvārī Rīgā, Latvijas PSR) – ievērojams svētbilžu gleznotājs, Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas (RGVK) klēra loceklis.

Konstantīns Pavlovs dzimis  Jēkabpilī vecticībnieku ģimenē. Viņam bija piecus gadus jaunāks brālis Mihails. Abiem brāļiem agrā jaunībā nācās pārvarēt ne mazums grūtību. Viņu tēvam Aņisimam pie Brodiem (netālu no Jēkabpils) piederēja neliels veikals, un viņš bija turīgs un atsaucīgs Jēkabpils vecticībnieku kopienas loceklis. Taču tēvs nomira, kad Konstantīnam bija tikai seši gadi. Par atraitni kļuvušai mātei, īpaši jau pēc ugunsgrēka, kurā ģimene zaudēja visu savu iedzīvi, bija grūti gādāt par dēliem. Tomēr palīdzīgu roku sniedza cilvēki un vecticībnieku kopiena. 1925. gadā K. Pavlovs devās uz Rīgu un iestājās celtniecības tehnikumā, kurā mācījās divus gadus. Tajā laikā viņš dzīvoja RGVK un bija dziedātājs Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) dievnamā. Pēc dienesta Latvijas armijā 1930. gadā K. Pavlovs kļuva par RGVK štata dziedātāju un bija viens no Krievu senatnes pētnieku pulciņa dibinātājiem un aktīviem dalībniekiem.

Pēc pulciņa biedru iniciatīvas pie RGVK tika izveidota svētbilžu glezniecības un restaurācijas darbnīca. Darbnīcas meistari centās saglabāt senkrievu svētbilžu glezniecības tradīcijas, jo senajās svētbildēs viņi saskatīja garīgās atdzimšanas pamatu. Darbnīcas darbs noritēja divos virzienos: gan restaurējot senās svētbildes, gan pētot un apgūstot senās svētbilžu glezniecības tradīcijas, lai tās atdzimtu un varētu tikt izmantotas turpmākajā daiļradē. Darbnīcā no 1928. līdz 1930. g. pie izcilā svētbilžu gleznotāja Pimena Sofronova (1898–1973) mācījās gleznotāji Jurijs Rikovskis, Jevgeņijs Kļimovs un Latvijas Universitātes profesors, tiesību zinātnieks Vasilijs Sinaiskis. 1930. gadā par P. Safronova skolnieku kļuva arī K. Pavlovs. 1931. gadā P. Safronovs aizbrauca uz Parīzi, pēc tam uz Prāgu, vēlāk uz Belgradu, Romu, ASV, kur tāpat izveidoja svētbilžu glezniecības darbnīcas.

Pēc sava skolotāja aizbraukšanas K. Pavlovs turpināja strādāt darbnīcā. Šajos gados viņš daudz gleznoja un restaurēja svētbildes. 1933. gadā viņš restaurēja svētbildes Voitišķu vecticībnieku dievnamā. 1935.–1936. gadā mākslinieks strādāja pie ikonostasa atjaunošanas Svētās Dievmātes Aizmigšanas vecticībnieku lūgšanu namā Jelgavā. Vienlaikus K. Pavlovs saņēma arī pasūtījumus no privātpersonām. Piemēram, 1936. gadā K. Pavlovs izpildīja amerikāņu vicekonsula L. Meijera pasūtījumu, uzgleznojot viņam Sv. Lavrentija un Sv. Andreja Pirmaicinātā attēlus.

30. gados par K. Pavlovu tika publicēti vairāki raksti Rīgas avīzēs, no kuriem iespējams uzzināt atsevišķas detaļas par viņa dzīvi un darbību. Tā, piemēram, tika rakstīts, ka K. Pavlovam piederējusi liela grāmatu un senu svētbilžu, kā arī to fotogrāfiju kolekcija, ko viņš rūpīgi pētījis. 30. gados K. Pavlovs aktīvi iesaistījās izglītošanas darbā. Viņš uzstājās ar lekcijām Krievu senatnes pētnieku pulciņa izstrādātās programmas ietvaros un nolasīja divus lekciju kursus „Ticības pamatjēdzieni” un „Svētbilžu glezniecības vēsture” Grebenščikova kopienas svētdienas skolā bērniem un pieaugušajiem.

1938. gada oktobrī K. Pavlovs apprecējās ar Ludmilu Trifonovu – Rīgā pazīstama liela namīpašnieka un bijušā RGVK Padomes priekšsēdētāja Anānija Trifonova (1851–1937) jaunāko meitu. Šķita, ka dzīve kļūst arvien labāka, ģimenē parādījās divi dēli... Taču tad sākās karš, un vācu okupācija ģimeni praktiski izpostīja. Lai izvairītos no iesaukuma SS leģionā, K. Pavlovs iestājās darbā par rasētāju dzelzceļa virsvaldē. Tomēr tas viņu nepaglāba no iesaukuma. Reiz atvaļinājuma laikā, ierodoties mājās, viņš atklāja, ka sieva kopā ar bērniem un māti ir aizbraukušas ar kuģi uz Vāciju. Pēc Vācijas kapitulācijas padomju varasiestādes K. Pavlovu izsūtīja uz Vorkutu. Par laimi tur noderīgas izrādījās viņa zināšanas medicīnā, kas nometnē viņam ļāva kļūt par feldšeru. Tā kā K. Pavlovs praktiski nebija karojis pret padomju varu ar ieroci rokās, viņu diezgan ātri (1947. g.) no nometnes atbrīvoja. K. Pavlovs atgriezās savā Grebenščikova kopienā. Taču viņu nomāca neziņa par ģimenes likteni. Vēstules no sievas viņš nesaņēma, kaut kāda informācija tika iegūta tikai no trešajām personām. Kad viņš bija lūdzis atsūtīt atpakaļ pie viņa kaut vienu no dēliem, sieva atbildēja ar atteikumu, sakot, ka dēls it kā esot miris. Vēlāk K. Pavlovam kļuva zināms, ka viņa sieva kopā ar dēliem aizbraukusi uz dzīvi Kanādā. Viņu nepārtraukti plosīja nomāktības un vientulības sajūta, kam pievienojās arī vajāšanas mānija (No Krievu senatnes pētnieku pulciņa Rīgas pulciņa dalībnieces, L. Trifanovas klasesbiedrenes Lomonosova ģimnāzijā Marijas Jansones (Jemeļjanovas) atmiņām).

1950. gadā K. Pavlovs atkal iestājās Grebenščikova kopienas klērā kā kanonarhs. Viņš nepameta arī svētbilžu glezniecību, tomēr gleznoja maz. 1958. gadā kopienas Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) dievnama iekštelpu remonta laikā K. Pavlovs uz dievnama griestiem uzgleznoja Visuvarenā Dieva attēlu un dievnama priekštelpā Vissvētās Dievmātes attēlu.

Savas dzīves pēdējos gados K. Pavlovs gandrīz nemaz vairs nenodarbojās ar svētbilžu gleznošanu, ko iespējams varēja izskaidrot ar viņa garīgajiem pārdzīvojumiem.

Konstantīns Pavlovs miris 1976. gada 25. janvārī 69 mūža gadā, nokalpojis RGVK ar pārtraukumiem aptuveni 40 gadus. Viņš apbedīts Ivana kapsētā līdzās Grebenščikova kopienas garīgajiem tēviem.

Illarions Ivanovs

Informācijas avoti:

Старообрядческий церковный календарь на 1977 год. – Рига, с. 77.

Александрова Виктория. Иконописец Константин Анисимович Павлов. – Поморский Вестник, 2005 г., № 18, с. 37-38.

Емельянов Александр. Запись воспоминаний. – Поморский Вестник, 2005 г., № 18, с. 8.

Александрова Виктория. Павлов К. А. – Староверие Балтии и Польши. – Вильнюс: Aidai, 2005, с. 274-275.

Иконописцы в Латвии (XVIII в.–1944 г.) Сб. статей. Составитель С.А. Журавлев. – Рига: «Улей», 2003.

Иконопись Латвии. XX-XXI вв. Проспект выставки. – Рига, 2009.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis