Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo baznīca
Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo baznīca. – Rīga, Kalna iela 21.
Rīgas baznīcas par godu sv. Pravietim, Priekštecim un Kristītājam Jānim pamati tika likti 1912. gadā. Pirmā pasaules kara un revolūcijas norises uz laiku pārtrauca dievnama celtniecību. Tā tika atsākta, pateicoties arhibīskapa Jāņa (Pommera) centieniem. 1929. gadā dievnamu iesvētīja.
Rīgas Jāņa kapsētas dievnamu komplekss ar grandiozu Svētā Pravieša, Priekšteča un Kristītāja Jāņa baznīcu ir izveidojies par vienotu arhitektoniski telpisko ansambli 19. un 20. gadsimtu laikā.
Jāņa kapsētas vēsture sākusies 19. gadsimta vidū, kad pareizticīgajiem un vecticībniekiem tika piešķirta papildu teritorija apbedījumu vietām netālu no Jāņa vārtiem. No vecās pareizticīgo kapsētas, kas atradās Katoļu ielā, uz šejieni 1882. gadā tika pārvietota Visu Svēto koka baznīca. 1883. gada septembrī šī baznīca tika pārsvētīta par godu sv. Pravietim un Priekštecim Jānim. 1892. gadā šīs baznīcas draudze kļuva patstāvīga, draudzes locekļu skaits pastāvīgi pieauga, tādēļ tika pieņemts lēmums par jauna dievnama celšanu.
Jauna pareizticīgo dievnama celtniecība sākās, kad Krievijas Impērijā tika svinēta uzvaras pār Napoleona karaspēku simtgade. Monumentālās sakrālās mūra ēkas projektu izstradājis eparhiālais arhitekts Vladimirs Lunskis.
1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, kas pārtraucis jaunā dievnama celtniecību, dievkalpojumi tika noturēti vecajā sv. Priekšteča Jāņa koka baznīcā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām, 1925. gadā, nepabeigtās sakrālās celtnes stāvokli bija apsekojis sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis. Savā atzinumā viņš konstatējis, ka ir daudz nesošo konstrukciju defektu un bojājumu. Protojerejam Nikolajam Šalfejevam aktīvi piedaloties, tika uzsākta dievnama ēkas atjaunošana; būvdarbus vadījis pieredzējis uzņēmējs Filonovs.
1934. gada septembrī (pēc citiem informācijas avotiem – 1929. g.) atjaunotais dievnams tika iesvētīts par godu Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa Kristītāja Galvas nociršnai, bet vecā koka baznīca tajā pašā gadā tika pārdēvēta un iesvētīta par godu Kazaņas Vissvētās Dievmātes ikonai.
Jaunā dievnama telpisko kompozīciju un fasāžu stilistiku arhitekts V. Lunskis bija risinājis, iespaidojoties no tā saucamā modernā stila (jeb jūgendstila) krievu virziena. Sakrālās celtnes plānojums ir risināts krusta formā, pamatapjomu vainago pieci jumoli ar krustiem. Centrālais sīpolveida kupols ir augstāks par pārējiem, jo tas balstās uz diviem cilindriem. Lielais (apakšējais) cilindrs ar logiem tiek balstīts uz seglu atbalstarkām un četriem krustveida balstiem. Otrais (augšējais) cilindrs, kas pēc diametra ir mazāks, nav atvērts dievnama interjerā, jo atrodas uz kupola velves. Analoģiski ir risināti arī mazie jumoli virs stūra kompartimentu (jeb arhitektoniskās kompozīcijas apjomu) krustveida velvēm.
Dievnama interjers tiek vienmērīgi apgaismots caur augstiem logiem sienās. Ēkas centrālā daļa ir sadalīta trijos jomos, vidusjoms tiek noslēgts ar pusapaļu altāra apsīdu, bet sānjomi – ar piebūvēm, kas plānā ir kvadrātveida. Virs baznīcas priekšnama izvietotas plašas kores, kuras sedz krusta velve. Dievnama zāles iekšsienas rotātas ornamentāliem gleznojumiem, kuros izmantoti augu motīvi. 1932. gadā apsīdas arku apgleznojuši mākslinieki Jurijs Rikovskis un Jevgeņijs Kļimovs. 20. gadsimta 30. gados dievnamā tika uzstādīts tikai viens divrindu ikonostass, kuru sastādījis arhitekts V. Šervinskis, izmantojot tajos laikos slēgto krievu garnizona baznīcu interjera rotājuma un iekārtojuma daļas.
Daudzi vērtīgie baznīcas un dievkalpojumu piederumi – kioti, kuros glabājas ikonas; analoji, karogi (jeb horugvi), panikadili – vēlāk tika pārvesti uz šejieni no slēgtās Liepājas Svētā Nikolaja Jūras katedrāles. Blakus jaunajam mūra dievnamam bija paredzēts uzcelt atsevišķi stāvošu zvanu torni, kura nerealizēto projektu izstradājis arhitekts V. Šervinskis.
Abas baznīcas, kas atrodas Rīgas Jāņa kapsētas teritorijā, darbojās arī Otrā pasaules kara laikos un pēckara gados.
20. gadsimta 60. gados sv. Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcas pārziņa virspriestera Serafima Šenroka vadībā dievnamā tika veikti plaši remontdarbi – virs kupoliem uzstādīti jauni krusti, interjerā atjaunoti sienu gleznojumi un ikonostasa apzeltītās detaļas.
1963. gadā, pēc Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles slēgšanas, viens no katedrāles mazajiem ikonostasiem tika pārvietots uz sv. Pravieša un Priekšteča Jāņa dievnama labo spārnu. Dievnama kreisajā spārnā tika uzstādīts ikonostass no baznīcas par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Visu noskumušo Iepriecinātāja”; šī baznīca agrāk atradusies Lāčplēša ielā un 20. gadsimta 60. gados tika nojaukta. 1964. gadā tika slēgta vecā koka baznīca par godu Kazaņas Vissvētās Dievmātes ikonai, tādēļ no jauna iekārtotie dievnama sānspārni tika iesvētīti par piemiņu diviem zudušiem Rīgas altāriem — par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai un ikonai “Visu noskumušo Iepriecinātāja”.
1995.-1996. gadā pēc arhitekta Pētera Štokmaņa projekta blakus sv. Pravieša un Priekšteča Jāņa dievnamam tika uzbūvēts atsevišķi stāvošs zvanu tornis, kas harmoniski iekļāvās dievnama arhitektoniskajā ansamblī.
Daudzu Latvijas pareizticīgo dievnamu projektu autors, arhitekts Vladimirs Lunskis pēc nāves 1920. gadā tika apbedīts Rīgas Jāņa kapos, aiz toreiz nepabeigtās dievnama ēkas altāra daļas.
Ludmila Kļešņina
Надежда Дёмина. Рижская церковь во имя св.пророка Иоанна Предтечи
Dievnamā kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:
1929. –1941. gadā – t. Nikolajs Šalfejevs (1863–1941);
1942. –1944. gadā – t. Joanns Dobrotvorskis (1880–1945);
1944. –1945. gadā – t. Savva Trubicins (1887–1968);
1961. –1996. gadā – t. Gļebs Trubicins (1912–1996);
1964. –1983. gadā – t. Serafims Šenroks (1922–2004);
1989. –1990. gadā – Daugavpils bīskaps, Rīgas eparhijas vikārs Aleksandrs (Kudrjašovs); tagad – Rīgas un visas Latvijas metropolīts;
1990. –1991. gadā – t. Joanns Trubeckojs (1911–1991).
