Ivans Pšeņicins

Ivans Pšeņicins  (1859. g. 4./16. maijā Narvā, Igaunijas guberņā, Krievijas impērijā – 1926. g. 20. janvārī Rīgā, Latvijas Republikā) – inženieris tehnologs, Latvijas Universitātes profesors no 1922. līdz 1926. gadam.

Ivans Pšeņicins ir dzimis Krievijas Impērijas Igaunijas guberņā, Narvā. 1876. gadā viņš absolvējis Narvas sešgadīgo apriņķa skolu. Ģimnāzijas izglītību viņš ieguvis Sanktpēterburgā; šeit 1885. gadā absolvējis klasisko ģimnāziju.

Pēc tam I. Pšeņicins iestājies Pēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, taču 1888. gadā pārtraucis studijas, jo acīmredzot bija vīlies izredzētajā specialitātē. Tajā pašā gadā viņš sācis apmeklēt Anatomijas un bioloģijas kursus, bet arī tie nebija jaunajam cilvēkam pa prātam. Tad viņš iestājies Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta (PTI) Mehānikas nodaļā un 1893. gadā ieguvis inženiera tehnologa diplomu.

1894. gadā Ivans Pšeņicins izturējis speciālu, tā saucamās Kalnu komisijas, pārbaudījumu, kura rezultātā viņam tika piešķirtas tiesības nodarboties ar kalnrūpniecību, veicot darbus kalna raktuvēs, un vadīt kalnu metalurģijas uzņēmumus.

1893.–1894. gadā I. Pšeņicins strādājis par mehāniķi kalna raktuvēs Vidusurālos.

1894.–1899. g. viņš bijis Ņižņije Sergu-Ufalejas kalnu apgabala kalna raktuvju vadītājs.

1898.–1899. gadā viņš ticis nosūtīts komandējumā uz ārzemēm – Vāciju, Franciju, Šveici un Austriju.

1899.–1901. g. – valsts inženieris Lodzas fabriku rajonā.

1901.–1904. g. – tādā pašā amatā Pēterburgas fabriku rajonā.

No 1902. gada Ivans Pšeņicins lasija lekcijas Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā.

1910.–1914. g. – Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta adjunktprofesors; 1914.-1918. g. – PTI profesors.

Līdztekus tam, no 1907. līdz 1918. gadam I. Pšeņicins ieņēmis profesora amatu tehniskajā menānikā Pēterburgas/ Pēterpils Sieviešu politehniskajā institūtā; no 1903. līdz 1910. gadam  Putilova fabrikas tehnisks daļas vadītājs; no 1903. līdz 1918. gadam – Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas Tehniskās komitejas loceklis.

Pilsoņu kara laikā Ivans Pšeņicins emigrējis uz Igauniju, kur 1919.-1921. gadā strādājis par vecāko inženieri Sakaru ministrijā. Tomēr, iespējams, ka ieņemamais amats nebija apmierinājis I. Pšeņicinu, tādēļ 1922. gadā viņš iesniedzis iesniegumu vakantajam amatam Latvijas Universitātes (LU) Tekstilrūpniecības katedrā. Būdams Igaunijas pavalstnieks, Ivans Pšeņicins ticis ievēlēts šajā amatā uz 3 gadu termiņu. 1923. gadā viņš saņēmis atļauju komandējumam uz Igauniju, Vāciju, Poliju un Čehoslovakiju, lai šajās valstīs varētu iepazīties ar tekstilrūpniecības stāvokli.

1925. gada 8. maijā LU Mehānikas fakultātes sēdē Ivans Pšeņicins ar aizklātu balsojumu ticis ievēlēts šajā amatā vēl uz 5 gadu termiņu, tas nozīmē, ka līdz 1930. gada 1. jūnijam (17 balsis – par, 1 – atturējās) ar noteikumu, ka pēc 5 gadiem viņš pasniegs latviešu valodā.

Taču liktenis bija lēmis citādāk: 1926. gada 20. janvārī Ivans Pšeņicins nomiris (iespējams, ka viņš ir apbedīts Igaunijā).

Tatjana Feigmane

Informācijas avots:

LVVA, 7427. f., 13. apr., 1372. l.