Grigorijs Jeļisejevs
Grigorijs Jeļisejevs (1896. g. 23. februārī Daugavpils apriņķī, Viitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1967. g. 14. februārī Rīgā, Latvijas PSR) — vecticībnieku sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas 3. Saeimas deputāts, skolotājs.
Grigorijs Jeļisejevs ir dzimis Dvinskas/ Daugavpils apriņķa Kapiņu pagasta Reļenku sādžā (patlaban – Kraslāvas novada Kastuļinas pagasta Reļenku ciems), zemnieka Savelija Jeļisejeva ģimenē.
Izglītību Grigorijs ieguvis Ilūkstes skolotāju seminārā, pec tam kādu laiku viņš strādājis par skolotāju.
No 1915. gada Grigorijs Jeļisejevs kā ierindnieks piedalījies Pirmā pasaules kara kaujās, no 1917. gada 1. marta viņam piešķirta praporščika militārā pakāpe. Vēlāk viņš iestājies kņaza Anatolija Līvena vienībā un 1919. gadā piedalījās Latvijas atbrīvošanas kaujās.
Grigorija Jeļisejeva sabiedriskā darbība sākās 1920. gadā, kad viņš ticis ievēlēts par Daugavpils pilsētas domes deputātu. Jeļisejevs bija virknes sabiedrisko un reliģisko organizāciju valdes loceklis. Viņš dedzīgi aizstāvējis krievu minoritātes intereses Daugavpils domē. Piedaloties domes vēlēšanās, viņš katru reizi no jauna ticis ievēlēts par Daugavpils domes deputātu, domē bijis Finanšu, Izglītības un citu komisiju loceklis, kā arī pilsētas valdes Zemes ierīcības komitejas loceklis. 1925. gadā ievēlēts par Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja biedru.
G. Jeļisejevs bija plaši pazīstams arī Daugavpils skolotāju aprindās, kurās viņš iemantojis autoritāti un popularitāti. Viņš bijis Daugavpils Skolotāju savienības Krievu sekcijas valdes loceklis un krievu 5. pamatskolas Skolas padomes pārstāvis. Līdztekus tam, viņš bijis Daugavpils Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes loceklis, Daugavpils Krievu krājaizdevumu biedrības un sabiedrības “Vzaimopomoščj” loceklis.
1920.-21. gadā Jeļisejevs bijis viens no aktīvākajiem Latvijas vecticībnieku organizēšanas procesa dalībniekiem. Tajos laikos Latvijas Republikas krievu iedzīvotāju vidū vecticībnieki sastādījuši apmēram 40 % .
1920. gadā notika Pirmais visas Latvijas vecticībnieku kongress, tajā bija izveidota Centrālā Komiteja Latvijas vecticībnieku lietās; pieņemts priekšraksts vecticībnieku kopienām. G. Jeļisejevs ticis ievēlēts CK vecticībnieku lietās sastāvā, bet vēlāk – par tās priekšsēdētāja biedru.
7. vecticībnieku kongresā, kas noticis 1927. gada februārī Jēkabpilī, pirmoreiz tika izvirzīts jautājums par Vecticībnieku Baznīcas tiesisko statusu un jaunu statūtu izstrādi; ar ziņojumu šajā jautājumā uzstājās Jeļisejevs. Kongress uzdeva Centrālajai Komitejai vecticībnieku lietās līdz nākamajam kongresam sagatavot Latvijas Vecticībnieku Baznīcas statūtu projektu.
8. vecticībnieku kongresa priekšvakarā, ko bija paredzēts rīkot 1928. gada janvārī Jēkabpilī, kļuva zināms par trim statūtu projektiem. Vienu no tiem bija izstrādājis G. Jeļisejevs un tas paudis Centrālās Komitejas vecticībnieku lietās pozīciju. Statūtu projekts sastāvējis no 59 pantiem, kas veltīti Latvijas Vecticībnieku Baznīcas vispārējiem nolikumiem, un vēl saturējis 103 īpašus pantus, kas regulēja kopienu un draudžu dzīves norises. CK vecticībnieku lietās priekšsēdētāja biedrs Jeļisejevs ar minēto statūtu projektu iepazīstinājis 8. vecticībnieku kongresa delegātus. Taču šie statūti netika pieņemti, jo lielākā daļa vecticībnieku uztvēra tos kā mēģinājumu ierobežot kopienu autonomiju. Tas kļuva par vienu no šķelšanās iemesliem Latvijas vecticībnieku rindās.
Tādēļ LR 3. Saeimas vēlēšanās (1928. gada 6-7. oktobrī) vecticībnieki piedalījās, balotējoties divos sarakstos. Lielāko balsu skaitu bija saņēmis “Kreiso vecticībnieku” saraksts. Abi mandāti tika izcīnīti Latgalē. Trešo reizi par Saeimas deputātu bija kļuvis Мeletijs Kaļistratovs. Bet par viņa kolēģi Saeimā kļuvis Grigorijs Jeļisejevs. Viņi bija seni paziņas un draugi, vienaudži, abi - Ilūkstes skolotāju semināra absolventi, abi karojuši kņaza A. Līvena vienībā un ģenerāļa N. Judeniča Ziemeļrietumu armijas rindās.
Vecticībnieku “labējā spārna” pārstāvji iestājās “Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju blokā”. Zemgalē no šā bloka Saeimā tika ievēlēts Stepans Kirilovs. Tādējādi pirmoreiz vecticībniekiem izdevās izcīnīt trīs Saeimas deputāta mandātus.
Saeimā deputāts Jeļisejevs ievēlēts Sociālās likumdošanas un Izglītošanas komisijā. Kā raksta vēstures doktore Tatjana Feigmane, G. Jeļisejeva pozīcijas līdzinājās М. Kaļistratova pozīcijām, taču aktivitātes ziņā deputāts Kaļistratovs viņu pārspējis. Iespējams, ka tas drīzāk vien arī kļuvis par iemeslu tam, ka 4. Saeimā Jeļisejevs netika ievēlēts.
1933. gadā G. Jeļisejevs bijis to vidū, kas nodibinājuši Krievu zemnieku darba partiju, kura savās rindās apvienojusi M. Kaļistratova atbalstītājus.
1934. gada 15. maija valsts apvērsums pārtrauca Latvijas demokrātisko attīstību un likvidēja parlamentāro iekārtu. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms darīja galu vairāku Latvijas politiķu, tostarp deputātu-vecticībnieku, karjerai. Beidzās arī Grigorija Jeļisejeva politiskā karjera, taču turpinājās viņa darbība vecticībnieku kopienās un organizācijās. Jeļisejevs bijis Daugavpils Novostrojenskas vecticībnieku kopienas Padomes loceklis, 1927. gadā dibinātās Zinību izplatīšanas Latvijas vecticībnieku vidū biedrības valdes loceklis.
1940. gada 15. jūlijā (neilgi pirms Latvijas oficiālās inkorporācijas PSRS sastāvā) Grigoriju Jeļisejevu bija arestējuši jaunās varas represīvie orgāni. Galvenais, kas viņam tika inkriminēts (tāpat kā M. Kaļistratovam), bija dienests Baltās armijas rindās Pilsoņu kara laikā un piedalīšanās izrēķināšanās ar sagūstītajiem sarkanarmiešiem un mierīgajiem iedzīvotājiem, vēl viņam tika inkriminēta piedalīšanās Krievu zemnieku darba partijas izveidē un izglītošanas darbs vecticībnieku vidū.
“Jeļisejeva lieta” tika izskatīta 1941. gada 6. jūnijā Daugavpilī slēgtā tiesas sēdē. Tiesas sēdē G. Jeļisejevs, atzīdams neapstrīdamus faktus, proti, ka viņš ir dienējis Baltajā armijā un piedalījies Latvijas politiskajā dzīvē, bija atradis sevī morālus spēkus noraidīt galveno apsūdzību – par it kā pastrādātajiem kara noziegumiem. Viņš nebija atzinis arī viņam inkriminēto dalību 1934. gada 15. maija apvērsumā, kā arī to, ka viņš ir atbalstījis apvērsuma rezultātā nodibināto režīmu. Tomēr tiesa piesprieda G. Jeļisejevam brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, konfiscējot viņam personīgi piederošo mantu un turpmāk pēc apcietinājuma piemērojot pilsonisko tiesību atņemšanu uz 5 gadu termiņu.
Turklāt arī šāds spriedums izlikās par pārāk mīkstu prokuroram, kurš iesniedza kasācijas protestu. Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija atbalstīja prokuroru, atceldama pasludināto spriedumu un nolemjot nodot lietu jaunajai izskatīšanai. Un tikai PSRS teritorijā izvērties Lielais Tēvijas karš bija glābis Grigoriju Jeļisejevu no jaunas tiesas. Vēlāk, 1943. gadā, Krimināllietu tiesas kolēģija nolēmusi vairs nepārskatīt spriedumu Jeļisejeva lietā.
1950. gadā, pēc viņam piespriestā brīvības atņemšanas soda termiņa izciešanas, Grigorijs Jeļisejevs nosūtīts trimdā uz Krasnojarskas novada Bogučanu rajonu un tikai tā saucamā Hruščova “atkušņa” laikos (1950. gadu otrajā pusē) viņš varēja atgriezties dzimtenē – Latvijā.
Zināms, ka atgriežoties dzimtenē, G. Jeļisejevs bijis Rīgas Grebenščikova vecticībnieku lūgšanas nama draudzes loceklis.
Grigorijs Jeļisejevs aizgājis viņsaulē 1967. gada 14. martā Rīgā.
Ilarions Ivanovs
Informācijas avoti:
LVA, 1986. f.,1. Apr., 33598. l. G. Jeļisejeva izmeklēšanas lieta;
Фейгмане Т. Д. Депутаты-старообрядцы в Латвийском Сейме. (Tatjana Feigmane. Deputāti vecticībnieki Latvijas Saeimā.) – Русские в Латвии. Вып. 3. Из истории и культуры староверия. – Рига: СОЛ, 2002, 183.-205. lpp.;
Старообрядческий церковный календарь на 1929 год. (Vecticībnieku baznīcas kalendārs 1929. gadam);
Мекш Э. Б. Елисеев Григорий Савельевич. – Староверие Балтии и Польши. – Вильнюс, Aidai, 2005, 166. lpp.;
Иванов Ил. И. Деятель общественной русской жизни. – Выдающиеся русские латвийцы. (Il. Ivanovs. Krievu sabiedriskās dzīves darbonis. - Izcilie Latvijas krievi.) – Рига “IK ZORIKS”, 2008, 88.-89. lpp.
Tekstu papildinājusi T. Feigmane
