Teodors Buholcs
Teodors (Fjodors) fon Buholcs (Bucholtz; 1872. g. 17. oktobrī Varšavā, Polijas Karāliste, Krievijas impērijā – 1924. g. 30. aprīlī Tartu, Igaunijas Republikā) – Rīgas Politehniskā institūta profesors, Maskavas Universitātes absolvents, speciālists botānikā un augu fizioloģijā, zooloģijā. No 1912. līdz 1918. gadam ieņēma Rīgas Politehniskā institūta prorektora un Lauksaimniecības nodaļas dekāna amatu, bija RPI Lauksaimniecības nodaļas zinātnisko darbu autors un redaktors.
Teodors Buholcs ir dzimis 1872. gada 17. oktobrī Varšavā. Viņa tēvs Vladimirs Buholcs bija medicīnas doktors, kolēģijas padomnieks, pārkrievojies vācietis, kas kristīts pareizticīgo baznīcā. Vladimirs Buhols mira samērā agri; pēc tēva nāves jauniņais Fjodors kopā ar māti pārcēlās dzīvot uz Rīgu.
1891. gadā Rīgā Fjodors absolvēja Rīgas pilsētas ģimnāziju. Turpmāk talantīgā jaunekļa dzīves ceļš bija saistīts ar Imperatora Maskavas Universitāti, kurā viņš apguva pilnu Fizikas un matemātikas fakultātes kursu. Universitātē viņš aizrautīgi apguva botāniku profesoru I. Gorožankina, K. Timirjazeva, privātdocenta A. Artari vadībā. Zooloģiju F. Buholcs apguva profesoru А. Bogdanova, А. Tihomirova un N. Kulagina vadībā.
1895. gada 15. septembrī Teodors Buholcs saņēma pirmās pakāpes diplomu. 1895. gada 22. decembrī viņš tika atstāts Maskavas Universitātē, lai 2 gadu laikā varētu sagatavoties profesora zinātniskā grāda iegūšanai Botānikas katedrā. No 1896. gada novembra viņš tika komandēts uz Šveici - uz Bernes Botānisko Institūtu pie zinātņu doktoriem Eduarda un Ludviga Fišeriem. Jau nākamajā semestrī F. Buholcs pārcēlās uz Minheni, kur Meža un Zemkopības institūtā viņš teorētiski un praktiski apguva augu slimību kursu.
T. Buholca zinātniskā aizraušanās ar sēņu pētīšanu guva pazīstamās Maskavas mecenātes un apgaismotājas, grāfienes Jekaterinas Šeremetjevas (1849 – 1929) negaidītu atbalstu. Grāfieni aizrāva ideja izveidot botānisko dārzu un dabas un vēstures muzeju, viņa pati pētīja Piemaskavas augu valsti. Pēc grāfienes lūguma jaunais zinātnieks Fjodors Buholcs sastādīja Maskavas guberņas Podoļskas apriņķa sēklu un sporaugu herbāriju. Pamatdarbu viņam izdevās paveikt 1895. un 1896. gada vasaras laikā. Drīzumā Mihailovskas muižā tika atklāts muzejs un botāniskais dārzs. Buholca un grāfienes Šeremetjevas 1895.- 1916. gadu sarakstes vēstuļu kolekcija tiek glabāta Maskavas Centrālā vēstures arhīva fondos.
Liktenis bija lēmis tā, ka drīzumā Fjodors Buholcs nonāca Rīgā, jo Rīgas Politehnikumā notika pārmaiņas un šai mācību iestādei bija nepieciešami jauni pasniedzēji. Jau 1892. gadā, izdodot 1892. gada 29. septembra pavēli, Krievijas impērijas valdība pieprasīja, lai tiktu ieviesta pasniegšana krievu valodā. Tika uzsāktas sarežģītas pārrunas starp Tautas izglītības ministrijas un Rīgas Politehnikuma pārstāvjiem. Beidzot, 1896. gadā tika mainīts mācību iestādes statuss – Rīgas Politehnikums kļuva par Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) ar tiesībām un pienākumiem, kādi bija pārējām šāda tipa Krievijas tehniskajām mācību iestādēm. Studijas dabaszinātņu un vēstures priekšmetos daļēji tika pārvestas uz pasniegšanu krievu valodā. Starp citu, dokumentos var atrast šādu liecību: «Iepriekšējiem profesoriem tika atļauts arī turpmāk pasniegt vācu valodā». Piemēram, Lauksaimniecības nodaļā studijas tika pagarinātas par vienu gadu un kļuva četrgadīgas. Diploma eksāmena pamatu sastādīja divas disertācijas, tas ir, muižas organizēšanas plāns un zinātniskais darbs dabaszinātņu un lauksaimniecības zinātņu priekšmetu jomā. Lauksaimniecības nodaļas programmas paplašināšana, speciālo mācību priekšmetu ieviešana kļuva par aicinājumu jauniem pasniedzējiem iesaistīties katedras darbā Rīgā. To vidū bija arī Fjodors Buholcs, kas šeit uzsāka savu darbu 1898. gada 1. janvārī. Viņš saņēma Rīgas Politehniskā institūta botānikas un zooloģijas pasniedzēja amatu.
Patiesi, jaunajam zinātniekam bija paveicies, jo tajos laikos RPI Lauksaimniecības nodaļā strādāja izcili zinātnieki, to vidū bija profesors, agronomijas zinātņu doktors Voldemārs fon Knīrīms (W. J. K. von Knieriem; 1849 – 1935). Profesors V. fon Knīrīms ir dzimis Vidzemē, viņš ir Tērbatas (Tartu) Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes absolvents (specialitātē – agronomija), savas zināšanas viņš bija papildinājis Heidelbergas Universitātē. Prof. Knīrīms bija īstenais valsts padomnieks, no 1903. līdz 1906. gadam ieņēma RPI Lauksaimniecības nodaļas dekāna amatu, no 1880. gada augusta līdz 1915. gada augustam viņš vadīja izmēģinājumu muižu „Pēterhofa” («Петергоф») pie Olaines un neatstāja šīs muižas vadību pat pēc ievēlēšanas RPI rektora amatā 1906. gadā. Profesoru Knīrīmu pelnīti var uzskatīt par lauksaimniecības zinātnes pamatlicēju Latvijā. Fjodors Buholcs kļuva par aktīvu profesora Knīrīma palīgu.
1898. gada 15. oktobrī Teodors Buholcs izturēja pārbaudījumu un ieguva botānikas maģistra zinātnisko grādu. 1903. gada 3. jūnijā viņš saņēma Maskavas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes diplomu par liecību tam, ka viņš bija aizstāvējis disertāciju tēmā «Материалы к морфологии и систематике подземных грибов» („Materiāli pazemes sēņu morfoloģijai un sistemātikai”). Jau 1903. gada 1. jūlijā F. Buholcs tika iecelts par botānikas un zooloģijas adjunktprofesoru. 1904. gada 10. maijā viņš tika iecelts par kolēģijas padomnieku, no 1906. gada 1. janvārī – par valsts padomnieku. No 1907. gada 25. oktobra F. Buholcs tika iecelts par profesora amata izpildītāju. No 1910. gada 1. septembra viņs tika apstiprināts RPI direktora vietnieka (prorektora) amatā uz 4 gadu termiņu. Kopš 1912. gada 1. februāra viņš tika apstiprināts par RPI Lauksaimniecības nodaļas dekānu. 1912. gada 21. aprīlī Maskavas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē T. Buholcs aizstāvēja disertāciju un ieguva doktora zinātnisko grādu, no 1912. gada 1. jūlija viņš tika iecelts par botānikas un augu fizioloģijas profesoru.
Īpaši gribas pieminēt šādu faktu: Pirmā pasaules kara priekšvakarā – 1914. gada 3. jūlijā (pēc vecā stila) - Krievijas ķeizars Nikojais II parakstīja Likumu par 7 tūkstošu rubļu piešķiršanu RPI Lauksaimniecības nodaļas izmēģinājumu muižai „Pēterhofa”. Nauda tika piešķirta šādām vajadzībām: 1) 3.000 rubļu – izmēģinājumiem, kas saistīti ar lopu barošanu un augsnes mēslošanu fermā „Pēterhofa”; 2) 3.000 rubļu – preses izdevuma izdošanai; 3) 1.000 – īpaša speciālista izmēģinājumu lietā pieaicināšanai. Šo summu izdevās izmantot tikai daļēji: no 1915. līdz 1917. gadam tika izdoti jau 1913. g. beigās sagatavotie materiāli «Известия и труды сельскохозяйственного отделения Рижского Политехнического института» („Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļas ziņas un darbi”). Starp citu, līdz 1917. gadam paspēja izdot 10 grāmatas «Известия и труды сельскохозяйственного отделения Рижского Политехнического института». Šo izdevumu rediģēja profesors Fjodors Buholcs.
1915. gads raksturojas ar dramatiskiem notikumiem, kas norisinājās ap RPI – kopš augusta vidus, pēc militārās virspavēlniecības pavēles, institūts bija spiests evakuēties uz Maskavu. Bet, kā jau tika iepriekš minēts, RPI Lauksaimniecības nodaļai piederēja Krievijas impērijā viena no labākajām izmēģinājumu saimniecībām – muiža „Pēterhofa”. Diemžēl nekādi nebija izdevies saskaņot muižas īpašuma evakuācijas plānu, un 19. augustā militārā virspavēlniecība, nevēlēdamās atdot īpašumu vācu karaspēkam, kas neatvairāmi tuvojās Rīgai, nolēma visu sadedzināt. Ugunī gāja bojā gandrīz vai visa laboratorijas iekārta, viss zinātniskais arhīvs, dokumenti un vērtīga bibliotēka, kas sastāvēja no 2000 sējumiem; kā arī lauksaimniecības darbarīki, mašīnas, ekipāžas, daļa ierēdņu mēbeļu, mājputni, mājlopi un daudz kas cits. No milzīgā muižas „Pēterhofa” arhīva RPI dokumentu kolekcijā ir saglabājušās tikai divas lietas.
Bet arī pēc šādiem smagiem zaudējumiem dzīve Maskavā ritēja savā gaitā – lekcijas, zinātnisko darbu rakstīšana. 1916. gada 19. martā F. Buholcs atkal tika uz 4 gadiem apstiprināts par RPI Lauksaimniecības nodaļas dekānu. Saskaņā ar Pagaidu Valdības Lēmumu, 1917. gada 26. jūlijā viņš tika iecelts par ordināro profesoru, 1917. gada 11. septembrī viņš tika ievēlēts par Mācību komitejas Sekretāru. 1918. gada maijā pēc lielinieku varas pārstāvja Mihaila Frunzes priekšlikuma daļa RPI profesoru pārcēlās no Maskavas uz Ivanovovozņesensku un nodibināja tur Ivanovovozņesenskas Politehnisko institūtu. Šo profesoru vidū bija Mihails Berlovs, Nikolajs Ozmidovs, Vsevolods Keldišs un citi. F. Buholcs atteicās sekot kolēģu piemēram un nolēma kopā ar ģimeni atgriezties Rīgā. Starp citu, Rīgā viņš dzīvoja Dzirnavu ielā, namā Nr. 39.
1918. gada 14. septembrī notika jauns pavērsiens F. Buholca dzīvē – viņš kļuva par Baltijas Tehniskā institūta, ko bija nodibinājuši vācu profesori, botānikas profesoru. Par šīs mācību iestādēs rektoru tika ievēlēts profesors Voldemārs fon Knīrīms. Bet Buholcs nostrādāja šajā institūtā tikai līdz 1919. gada 31. augustam, jo pirms tam, 1919. gada 22. jūnijā viņš bija nosūtījis dokumentu paketi uz Tartu (Igaunijā), lai piedalītos konkursā par botānikas profesora vietu vietējā universitātē.
Nākamajā 1920. gadā profesors T. Buholcs un viņa ģimene saņēma Igaunijas pilsonību. Zinātniskā darbība un ģimenes dzīve turpinājās omulīgajā Tartu pilsētā. Fjodors Buholcs apbraukāja Igaunīju, apmeklēja Eiropas universitātes.
Negaidīta smaga slimība piemeklēja profesoru viņa zinātniskās karjeras uzplaukuma virsotnē - 1923. gada augustā viņš uzrakstīja lūgumu Tartu Universitātes vadībai, lai viņu slimības dēļ uz 6 mēnešiem atbrīvotu no lekciju lasīšanas. 1924. gada 30. aprīlī Fjodors Buholcs aizgāja viņsaulē.
Profesors Buholcs bija Sv. Annas 2. un 3. pakāpes ordeņa kavalieris, Sv. Staņislava ordeņa 2. pakāpes kavalieris, viņš tika apbalvots ar medaļu par godu Romanovu Nama 300. gadskārtai.
Profesora Teodora Buholca dzīvesbiedre bija Maskavas muižniece Klavdija, dzim. Aleksejeva. Viņa ir dzimusi 1874. gada 10. maijā, nokristīta Maskavas Pētera un Pāvila baznīcā, Basmannajas ielā. Šajā laulībā piedzima šādi berni: meita Klavdija (1902.g.), dēli Vladimirs (1899. g.), Aleksandrs (1900 - 1976), Boriss (1903. g. ), Fjodors (1905. g.). Visi bērni tika kristīti Rīgas Ņevas Aleksandra dievnamā. Ir zināms, ka dēls Aleksandrs turpināja sava tēva lietu. Viņš kļuva par botāniķi, absolvēja Kornela Universitāti (ASV), strādāja Misūri štata Botāniskajā dārzā, aizstāvēja doktora disertāciju.
Fjodora Buholca personīgās lietas atrodas: Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Igaunijas Valsts arhīvā Tallinā, Igaunijas Vēstures arhīvā, dažādos Maskavas Centrālā vēstures arhīva fondos.
Svetlana Kovaļčuka
F. Buholca nozīmīgākie zinātniskie darbi:
Бухгольц Ф.В. Список грибов, найденных летом 1896 года. М., 1897;
Бухгольц Ф.В. Список семенных и высших споровых растений // Естественно-историческая коллекция гр. Е.П. Шереметевой в селе Михайловском Московской губернии 1. Гербарий. Изд. 2-е. доп. Испр. М., 1900;
Бухгольц Ф.В. Основы современной систематики сумчатых грибов. Юрьев, 1910;
Бухгольц, Федор Владимирович. Материалы к флоре грибов острова Эзеля. Петроград: [Центральная фитопатологическая станция имп. Ботанического сада Петра Великого], 1916;
Бухгольц Ф. В. Материалы к флоре грибов острова Эзеля. Паразитные и сапрофитные грибы древесных пород в различных насаждениях восточной части Касимовского уез.[да] Рязанской губ. Петроград, 1916;
Бухгольц Ф. В. Воспроизведение и наследственность в растительном мире: Конспект с 2-мя таблицами для студентов-естественников и агрономов, составленный по лекциям, читанным в Дерптском университете Тарту, 1920.
Papildu literatūra:
Сельско-хозяйственное отделение Рижского Политехнического Института за 50 лет его существования (1862 – 1912). Сост. проф. В. фон Книрим, проф. Ф. Бухгольц // Известия и труды сельскохозяйственного отделения Рижского Политехнического института. Год первый 1914. Рига, Тип. В.Ф. Геккера, 1915;
Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. Rīgas Politehnikums. Rīgas Politehniskais institūts. 1862-1919. Rīga, RTU, 2002.
Ilustrācijas tēmai
