Aleksandrs Ņikonovs

Aleksandrs Ņikonovs (1918. g. 19. augustā Pleskavas guberņā –1995. g.  5. oktobrī Maskavā, Krievijas Federācijā) – Latvijas lauksaimniecības ministrs 1951.-1961. gados, akadēmiķis, VASHNIL (Vissavienības Ļeņina v.n. Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmija) prezidents no 1984. ldz 1992. g. Agrarā institūta direktors 1990.-1995.gados.

Aleksandrs Ņikonovs dzimis 1918. gada 19. augustā Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķī Višgorodeckas pagastā. Pēc robežas noteikšanas starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju pagasta teritorija pārgāja Latvijas Republikas jurisdikcijā. Aleksandra Ņikonova bērnības gadi pagāja savrupmājā. Vēlāk viņš atminējās: «Kopš septiņiem gadiem es ganīju lopus, kopš 12 gadiem piedalījos visos lauku un citos darbos. Ziemā mācījos». Ņikonovs bija ļoti aizņemts, strādādams zemnieku saimniecībā, tādēļ  mācības skolā viņš uzsāka mēnesi vēlāk pēc mācību gada sākuma, tomēr viņam izdevās atgūt zaudēto. Viņš sekmīgi absolvēja pamatskolu un ģimnāziju Abrenē. 1939. gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Vēlāk viņš tā raksturoja tā laika LU krievu studentus: «Mēs bijām audzināti, ņemot par paraugu krievu klasisko kultūru, ar cieņu izturējamies pret latviešu tautas kultūru, dzīves veidu».

Aleksandrs Ņikonovs bija Otrā Pasaules kara dalībnieks. Par varonību, kuru bija izrādījis kaujās pie Maskavas, viņš tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. Ņikonovs uzdienēja par kapteini, 1944. gadā tika atstādināts no militārā dienesta un norīkots vadošajā darbā uz Abreni, vēlāk Daugavpili. 1946. gadā Aleksandrs Ņikonovs kļuva par Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāru lauksaimniecības jautājumos; 1951.-1961. gados viņš strādāja par Latvijas PSR lauksaimniecības ministru. 2008. gadā Maskavā izdotajā grāmatā «Krievija un Baltija» («Россия и Балтия») Aleksandra Ņikonova darbība CK sekretāra amatā un ministra postenī tiek raksturota šādi: «А. А. Ņikonovs, ieņemdams atbildīgus partijas un saimnieciskos amatus, ieņēma centrālās vadības ģenerālās līnijas mīkstināšanas pozīciju...»

20. gadsimta piecdesmitajos gados Aleksandrs Ņikonovs divreiz tika ievēlēts par PSRS Augstākās Padomes deputātu.  

1961. gadā vadošo kadru maiņas laikā, kas tolaik notika Latvijā, A. Ņikonovs pēc paša vēlēšanās atstāja lauksaimniecības ministra posteni. Pēc A. Ņikonova atzinuma, patiesais ministra posteņa atstāšanas iemesls bija: «...vajāša... par manu nepiekrišanu daudziem risinājumiem agrārās politikas jomā un citiem īstenotās politikas jautājumiem».

1962. gadā  Aleksandrs Ņikonovs aizstāvēja disertāciju un ieguva ekonomisko zinātņu kadidāta grādu, viņš strādāja Rīgā kādā zinātniskajā iestādē. Tomēr, kā vēlāk atcerējās A. Ņikonovs, vajāšana turpinājās, viņam aizliedza izdot uzrakstīto un izdošanai jau sagatavoto grāmatu. Tad zinātnieks vērsās Maskavā ar lūgumu pārcelt viņu citā darbā ārpus Latvijas robežām. 1963. gadā Aleksandrs Ņikonovs tika iecelts par Stavropoles Lauksaimniecības ZPI direktoru.  

1973. gadā Aleksandrs Ņikonovs sekmīgi aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju, pēc tam kļuva par Vissavienības Ļeņina v.n. Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas (abreviatūra krievu val. – ВАСХНИЛ) akadēmiķi, PSRS Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli. Kopš  1984. gada A. Ņikonovs ieņēma Vissavienības Ļeņina v.n. Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas prezidenta amatu, 1990. gadā viņš izveidoja Agrāro institūtu.  A. Ņikonovs bija PSRS Valsts Agrorūpnieciskā kompleksa (krieviski – Госагропром) priekšsēdētāja vietnieks. Viņš ir vairāk nekā 300 zinātnisko darbu autors.  

Aleksandrs Gurins