Elpidifors Tihoņickis

Elpidifors Tihoņickis (1875. g. 10. novembrī Vjatkas guberņā, Krievijas impērijā – 1942. g. 21. maijā GULAGā, Kazahijas PSR Ziemeļkazahstānas apgabalā) – LR 2. Saeimas deputāts, skolotājs, “Rīgas krievu izglītības biedrības” priekšsēdētājs Krievu kultūras dienu iedvesmotājs un organizators.

Elpidifors Tihoņickis dzimis Orlovas apriņķa Podreļjes sādžā (patlaban – KF Kirovas apgabals), pareizticīgā mācītāja ģimenē.

Elpidifora tēvu, protoiereju Mihailu Tihoņicki, kuru vēlāk nošāva lielinieki, Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētākā Sinode iecēlusi Krievijas jaunmocekļu un ticības apliecinātāju kārtā. Tas noticis 2003. gadā.

Tihoņicku ģimene bija kupla, tajā auga daudz bērnu. Bērnus audzināja, mācot tiem godināt Dievu un ievērot kristietības baušļus. Divi protoiereja Mihaila Tihoņicka dēli arī kļuva par garīdzniekiem. Viens dēls - Vladimirs (laicīgais vārds Vjačeslavs) (1873-1959) agrīnā vecumā kļuva par mūku un vēlāk, emigrācijā tika iecelts par Metropolītu, Rietumeiropas Ekzarhu. Cits dēls – Veniamins (1869-1957) ilgus gadus kalpoja par mācītāju Vjatkā, bet 1942. gadā kļuva par mūku, pēc tam, jau būdams Kirovas un Slobodskas arhibīskaps, viņš bija daudz laba paveicis, lai saglabātu pareizticību tai visgrūtākajā laikposmā. Protoiereja Mihaila Tihoņicka meitas – Marija, Jūlija un Vera kļuva par talantīgām pedagoģēm.

Arī trešais protoiereja Mihaila Tihoņicka dēls – Elpidifors absolvēja Kazaņas Garīgo akadēmiju, saņemot teoloģijas kandidāta zinātnisko grādu, tomēr garīgās karjeras vietā viņš deva priekšroku skolotāja darbam. 1900. gadā sākās viņa skolotāja karjera Orlovas pilsētā. Jauno un talantīgo pedagogu ievēroja un iecēla par Vjatkas guberņas tautas skolu direktoru.

Kopš 1906. gada Elpidifors Tihoņickis atbalstīja tautas sociālistu partiju, kura noliedza vardarbīgās cīņas metodes. Līdztekus pedagoga darbam, viņš aktīvi veicināja tautas bibliotēku, lasītāvu un tautas namu ierīkošanu. 1914. gadā E. Tihoņickis tika pārcelts uz Pleskavu, kur strādāja tautas skolu direktora amatā. Pilsoņu kara laikā, kas bija plosījies Krievijā pēc Oktobra revolūcijas, viņš nokļuva jaunizveidotās Igaunijas valsts teritorijā. Tomēr nedz Tallinā, nedz Narvā viņš tā arī neatrada sev darbu.

1919. gada beigās Elpidifors Tihoņickis saņēma Rīgas pilsētas Ebreju ģimnāzijas direktora I. Berza ielūgumu ieņemt krievu valodas pasniedzēja amatu. 1920. gada 1. janvārī E. Tihoņickis atbrauca uz Rīgu, kur sākās jauns, idejām bagāts un visai ražīgs viņa dzīves etaps.

Elpidifors Tihoņickis pasniedza krievu valodu ebreju, latviešu un krievu ģimnāzijās. 1922. gadā pēc viņa iniciatīvas tikusi dibināta Rīgas Valdības krievu ģimnāzija. Divu gadu laikā viņš bija šīs ģimnāzijas direktors, taču sakarā ar to, ka viņam nebija Latvijas pilsonības, nācās atstāt savu amatu. Tomēr jau pēc gada, 1925. gadā, tikko ieguvis Latvijas pilsonību, E. Tihoņickis balotējās LR 2. Saeimas vēlēšanās Pareizticīgo vēlētāju un sabiedrisko organizāciju bloka sarakstā un tika ievēlēts Rīgas vēlēšanu apgabalā.

Būdams 2. Saeimas deputāts, Elpidifors Tihoņickis konsekventi aizstāvēja krievu nacionālās minoritātes intereses. Jo īpaši saprotamas un tuvas viņam bija tautas izglītības un plašo masu izglītošanas problēmas. E. Tihoņickis bija Saeimas Izglītības komisijas loceklis.

Esot Saeimas deputāts, Elpidifors Tihoņickis organizēja Rīgas Krievu izglītības biedrību, kuras galvenais uzdevums bija Krievu kultūras dienu organizēšana un rīkošana. Šo biedrību viņš vadījis līdz pat Latvijas aneksijai 1940. gadā. E. Tihoņickim aktīvi piedaloties, tika izveidots kultūras un izglītības biedrību tīkls visās apdzīvotajās vietās, kurās kompakti dzīvoja Latvijas krievu iedzīvotāji. Šā tīkla darbības koordinēšanai bija izveidota Centrālā apvienība, kurā sastāvēja vairāk kā 30 krievu kultūras un izglītības biedrības. E. Tihoņickis vadīja Centrālās apvienības darbību līdz pat tam brīdim, kad 1935. gadā varas pārstāvji to slēdza. Pateicoties Elpidifora Tihoņicka neatlaidīgiem centieniem, Latgales miestiņos tika atvērtas krievu bibliotēkas, bet vietējai krievu biedrībai, pateicoties saņemtajām subsīdijām, izdevās organizēt korus un orķestrus, regulāri iestudēt lugas, kurās spēlējuši amatieri.

No 1925. līdz 1940. gadam Elpidifors Tihoņickis bija Krievu Kultūras dienu iniciātors un organizētājs. Savās atmiņās (kas tika sarakstītas jau emigrācijā) pirmskara Rīgas pazīstamais žurnālists Heinrihs Grosens šādi raksturojis E. Tihoņicki:

“Viņa gaišais tēls uz mūžu iespiedās man atmiņā: gaišmatains blondīns ar pliku galvvidu, ar nedaudz nokarenām ūsām un grāmatu rokās, viņš uzmanīgi uzklausīja ikvienu, viņa labsirdīgais skatiens dziļi ielūkojās sarunu biedrā. Man bija daudz pārrunu ar viņu un mēs kopā strādājām pie literāri izglītojošās avīzes „Russkij deņj” sastādīšanas, viņš bija šīs avīzes dvēsele, piesaistot bezmaksas dalībai šajā izdevumā literātus un žurnālistus. Viņš vadīja Krievu kultūras dienas (Дeнь русской культуры) pasākumu rīkošanas komiteju. Šis pasākums patiešām kļuva par lieliem svētkiem Baltijas krievu iedzīvotājiem. [..] Esot Saeimā, intrigu un politiskās dzīves vidū, Tihoņickis nenoturējās ilgāk par leģislatūras termiņu (3 gadi). Nebūdams politiskais cīnītājs, viņš visnotaļ nodevās izglītošanas un sabiedriskajam darbam, par kuru krievu iedzīvotājiem vienmēr būtu viņam jāpasakās.” (H. Grosens. Dzīve Rīgā. - „Daugava”, 1994. g., Nr.1, 163. lpp./ Г. Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава, 1994, № 1, стр. 163).

Elpidifors Tihoņickis bija arī Krievu skolotāju savienības Valdes loceklis, Rīgas Krievu labdarības biedrības biedrs, dziedātāju biedrības „Bajan” loceklis, kā arī Rīgas Krievu biedrības un Krievu slimo biedrības loceklis. 1937. gadā viņš aktīvi piedalījās Puškina komitejas darbībā, kā arī piedalījās krievu dzejnieka A. Puškina daiļdarbu izlases jubilejas izdevuma skolām sagatavošanā.

Dzīvojot Rīgā, Elpidiforam Tihoņickim bija lemts laimīgi apprecēties. Viņa laulātā dzīvesbiedre Gerda-Marija (dz. Lange) (1898-1994) bija skolotāja Rīgas Krievu 6. pamatskolā (Matīsa ielā 37/39). Šajā laulībā piedzima divi bērni: meita Marianna (1930–2019) un dēls Vadims – 1933. gadā. Ģimene dzīvoja vienkāršā dzīvoklī Mēness ielas 19. namā (sk. kopiju no mājas grāmatas).

1940. gada 14. oktobrī Elpidiforu Tihoņicki arestēja represīvie Iekšlietu Tautas komisariāta orgāni. Viņš tika apvainots „kontrrevolucionārajā darbībā”. 1942. gada 7. februārī pēc Sevišķās apspriedes sprieduma viņam tika piespriests nāvessods nošaujot. Tomēr šis spriedums tā arī netika izpildīts. Elpidiforam Tihoņickim bija lemts mirt 1942. gada 21. maijā Ziemeļkazahstānas apgabala nometnē. Tihoņicka ģimenes locekļi emigrēja no Latvijas 1944. gadā un apmetās uz dzīvi Francijā, kur arī vēl šobaltdien dzīvo krievu apgaismotāja pēcteči.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 1632. f, 1. apr., 21695. l.

LVVA, 1632. f., 1. apr., 21696.l.

Fotoalbums «Krievu tautas garīgo apgaismotaju piemiņai»

Митрополит Владимир Тихоницкий. Слова и поучения (отрывок из книги). – Вятка, Буквица, 2005

Новомученик Вятский о. Михаил Тихоницкий

Андрей Дудин. Род Тихоницких

Борис Равдин. Е.М. Тихоницкий. Просветитель на перепутье эпох

Татьяна Фейгмане. Служение Елпидифора Михайловича Тихоницкого

Т. Фейгмане «Русские в довоенной Латвии»

Ина Ошкая. Памяти русских просветителей