Rīgas Svētās Trijādības baznīca Pārdaugavā

Svētās Trijādības baznīca Pārdaugavā. – Rīga, Meža ielā 2.

Rīgas Svētās Trijādības koka baznīca Pārdaugavā tika būvēta 1780. gadā un iesvētīta 1781. gadā. Kulta celtne atradusies Kuģu ielā 26. Tā bija maza koka baznīca ar neliela apjoma kupolu un smailu zvanu torni, kas nostāvēja vairāk nekā 100 gadus. Par draudzes baznīcu tā kļuvusi kopš 1812. gada.

19. gadsimta beigās bija nolemts uzcelt Pārdaugavā jaunu lielu mūra baznīcu. Darbs pie jaunās baznīcas ēkas celtniecības sākās 1890. gadā, tika iegādāts zemesgabals un izveidota celtniecības komiteja. Dievnama projektu izstrādājis izcilais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834–1891), taču viņš negaidīti nomiris. Pēc tam tika uzaicināts poļu izcelsmes arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920). Dievnama celtniecību veica arī civilinženieris Boriss Epingers un eparhiālais arhitekts Apollons Ēdelsons (1827–1896).

Jaunās baznīcas pamatakmens likšana notikusi Rīgā, Meža ielā 2, 1892. gada 25. maijā, Svētās Dzīvudarošās Trijādības svētkos. Dievnams lielākoties tika uzbūvēts par brīvprātīgiem ziedojumiem, celtniecībai tika iztērēti ne pārāk daudz valsts līdzekļu. Pārdaugavas baznīcas svinīgā iesvētīšana notikusi 1895. gada 5. novembrī. Iesvētīšanas ceremoniju veica Rīgas un Mītavas/Jelgavas bīskaps Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914; no 1893. gada – Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskaps). Baznīca darbojusies visu turpmāko laiku.

Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīca ir viena no skaistākajām pareizticīgo baznīcām Latvijā. Tā uzcelta krievu stilā un tās arhitektoniskais veidols atdarina 17. gadsimta Maskavas baznīcu arhitektūras stilu. Dievnama fasādes ir bagātīgi dekorētas, baznīcu vainago deviņi jumoli, desmitais, mazāka apjoma jumols, atrodas virs altārdaļas. Dievnama pamatapjomam ir piebūvēts augsts teltsveida zvanu tornis. Pie fasādes virs ieejas dievnamā ir Svētās Trijādības attēls, ko gleznojis Pēterburgas ikonu gleznotājs P. Zikovs.

Krustveida dievnams ir augsts un plašs, četras augstas arkas atbalsta četveriku ar 12 logiem (četveriks ir četrskaldņu apjoms baznīcu arhitektūrā – tulk. piez.), uz kura balstās pieci jumoli. Sākotnēji baznīcas ēkas fasādes bija baltas, bet kopš 1920. gadiem pēc tā laika sinodālā arhitekta Vladimira Šervinska (1894-1975) ieteikuma dievnams tika krāsots divās krāsās - sarkanā un baltā krāsā.

Trīsrindu ikonostass ar izgrebtu apzeltītu dekoru, kas tika uzstādīts baznīcas interjerā, priecē ar savu krāšņumu, tas tika izgatavots M. Muravjova ikonostasu darbnīcā Vladimiras guberņā. Ikonostasa pirmās rindas ikonas tika gleznotas 18. gadsimtā un pārnestas no vecās koka baznīcas. Sānos no altāra atrodas divi grebumiem rotāti kioti (kiots ir aizstiklots skapītis vai ietvars ikonu glabāšanai – tulk. piez.), vienā no tiem tiek glabāta pareizticīgo rīdzinieku īpaši godinātā Vissvētās Dievmātes ikona "Patiesi pienākas", otrajā kiotā – svētā Lielmocekļa un dziednieka Panteleimona ikona. Šīs ikonas tika nosūtītas no Atonas svētā kalna klostera. Mūsu dienās ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) svētību šīs ikonas rotā no sudraba izgatavoti, dekoratīvi rotāti apkalumi, kurus darinājuši Rīgas meistari.

1902.–1903. gadā vecās koka baznīcas vietā, kas bija demontēta, tika uzcelta kapela. Taču pēc Otrā pasaules kara bezdievīgās padomju varas iestādes nolēma to nojaukt.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Svētās Trijādības baznīcas ēka ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) svētību tika renovēta gan no ārpuses, gan iekšpusē. Baznīcas ikonostass un lielie kioti tika no jauna apzeltīti, teritorija blakus dievnamam sakopta.

2013. gada 22. decembrī, Vissvētās Dievmātes ikonas "Negaidītais Prieks" svētku dienā, LPB Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs) liturģijas noslēgumā, kas notika Svētās Trijādības baznīcā, veicis Vissvētās Dievmātes ikonas "Patiesi pienākas" jaunizgatavotas rīzas iesvētīšanas ceremoniju. Ikonas "Patiesi pienākas" nozīmējums (jeb kopija), kas atrodas šajā baznīcā, ir īpaša: šajā ikonā ir ievietotas Tā Kunga Dzīvudarošā Krusta koka daļiņa un svētās Marijas Magdalēnas, apustuļa Andreja Pirmsauktā un sv. Lielmocekļa Panteleimona svēto pīšļu daļiņas.

2016. gada 30. oktobrī LPB Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs) liturģijas noslēgumā, kas notika Svētās Trijādības baznīcā, iesvētījis un uzlicis jaunizgatavotu dārgmetāla rīzu svētā Lielmocekļa un dziednieka Panteleimona ikonai. Jaunajai rīzai ir cata – elements apvērsta pusmēness formā, ar mākslinieciski izveidotām malām un rotāts dārgakmeņiem. Kopš seniem laikiem pusmēness ir bijis pareizticīgās Bizantijas valsts zīme; cata simbolizēja ķeizara varu. Cata ir piestiprināta pie apkaluma tā, ka novietojas zem svētā sejas attēla uz krūtīm un ar savām malām ir piestiprināta pie vainaga lejasdaļas malas.

Rīgas Svētās Trijādības baznīcas ēka ir viena no Pārdaugavas sakrālās arhitektūras dominantēm. Jau daudzus gadus dievkalpojumi šajā dievnamā notiek katru dienu. Draudzei ir laba garīgās literatūras bibliotēka, baznīcas paspārnē darbojas  svētdienas skola, kas ir viena no lielākajām Latvijā. Patlaban (saskaņā ar 2024. gada datiem) dievnama pārzinis ir mitroforais virspriesteris t. Nikolajs Tihomirovs, baznīcā svētkalpo arī virspriesteris t. Jānis Dravants, kas ir Rīgas Kristus Debesbraukšanas baznīcas pārzinis.

2012.–2024. gadā

Daži baznīcā kalpojušie garīdznieki:

1814.–1821. gadā – t. Simeons Pospelovs (1789–1839).

1821., 1822. un 1828. gadā – t. Pāvels Kolivancevs (1790–?).

1821.–1830. gadā  – t. Mihails Dragocennijs (1790–?).

1831.–1834. gadā – t. Stefans Lavrovs (1805–?).

1834.–1846. gadā – t. Joanns Zakļinskis (1810–?).

1846.–1854. gadā  – t. Vasīlijs Spirihins(1817–1892).

1854. –1888. gadā – t. Vasīlijs Cviņevs (1818–1888).

1888.–1890. gadā – t. Aleksijs Aristovs (1853–1931).

1890. –1916. gadā – t. Pēteris Mednis (1844–1916).

1900.–1903. gadā – t. Pēteris Davs (1872-1903).

1904.–1914. gadā – t. Pāvels Tičiņins (1862–?).

1913.– 1915. gadā - psalmotājs, 1921.–1962. gadā – t. Nikolajs Smirnovs (1891–1963).

1917.–1921. gadā – t. Aleksijs Koļencevs (1867–1921).

1960.– 1963. gadā un līdz 1979. gadam – t. Georgijs Tailovs (1914-2014).

1963.–1965. gadā  – t. Gavriils Timofejevs (1895–1973).

1964.–1965. gadā un 1968.–1978. gadā – t. Grigorijs Semjonovs (1926–1990).

1965. –1966. gadā – t. Nikolajs Varfolomejevs (1913–1966).

1965.–1967. gadā – t. Savva Trubicins (1887–1968).

1976.–1980. gadā – t. Iļja Novokreščonihs (1918–1992).

1979.–1982. gadā – t. Ņikanors Mullers (1925–1986).

1980.–1990. gadā – arhimandrīts Kirils (Borodins) (1930–1998).

1981.–1984. gadā – t. Anatolijs Misejuks (1917–2012).

1997.–1989. gadā – t. Mihails Pišta.

1993.–1997. gadā – t. Pāvels Beļiks (1956–2003).

2006. gadā – t. Vladimirs Sičevskis, tagad – Jelgavas arhibīskaps Jānis, Rīgas eparhijas vikārs.

Informācijas avoti:

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiālā mājas lapa: http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=109&id=41

Летопись Свято-Троицкого прихода в Задвинье г. Риги с начала основания в 1780 году до наших дней. – Рига, 2011. 200 С.

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.), Гаврилин А.В. (конс.). Рига, 2017. 333.–357. lpp.

Православные святыни Латвии. Культурно-исторический путеводитель по храмам, монастырям и святым местам. Авдевич О., Захарьят Н. (сост.). Рига, 2021. 20.–21. lpp.

Игорь Закке. Эпизодические воспоминания о Свято-Троицкой Задвинской церкви

http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=109&id=41&lang=LV